Pēc ASV prezidenta vēlēšanām pasaules mediji iezīmē robežšķirtni, ko nozīmēs Donalda Trampa kļūšana par ASV 47. prezidentu.
Šīs nedēļas komentārā amerikāņu populārā nedēļas žurnāla "The New Yorker" galvenais redaktors Deivids Remniks rakstīja, ka šobrīd vairs nav attaisnojuma tam, ja kāds neredz, ko var atnest Trampa administrācija. Vai tā būs imigrantu masveida deportācija, klimata politikas un cilvēktiesību politikas ignorēšana, NATO vājināšanās, uzbrukumi brīvai presei? Remniks raksta, ka tās nav paranoiķu iedomas, – tie ir solījumi, kas tika izteikti no prezidenta kandidāta goda pjedestāla.
Mārtiņš Hiršs ir politikas zinātņu doktors, studējis Latvijas Universitātē, Ņujorkas Universitātē, ir Rīgas Juridiskās augstskolas lektors. Veidojis publikācijas: "Kā Eiropa sadzīvo ar Trampa ASV? Latvijas intereses Eiropas Savienībā", "2016. gads — izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām. Latvijas intereses Eiropas Savienībā"; "Drošības riski Baltijas valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām", kā arī 2018. gadā veidojis Eiropas Ārpolitikas centra pētījumu "Donalds Tramps: Amerika pirmā".
Gints Grūbe: Jūs jau 2016. gadā pirms Trampa prezidentūras rakstījāt, ka – un tad vēl nebija skaidrs, vai uzvarēs Hilarija Klintone vai Donalds Tramps – ASV prezidenta vēlēšanas izšķirs, kādu ASV ārpolitiku īstenos attiecībās ar Krieviju un NATO aliansi. Jūs rakstījāt, ka Hilarijas Klintones ārpolitikas platforma šajos jautājumos ir Latvijai vislabvēlīgākā, kamēr Tramps un [ASV senators, 2016. gadā pretendents uz demokrātu prezidenta nomināciju Bērnijs] Sanderss vēlas mazināt ASV lomu pasaulē un mainīt ASV ārpolitiku Baltijai nelabvēlīgā virzienā. Vai šobrīd, gandrīz pēc 10 gadiem, nevarētu rakstīt tieši to pašu?
Mārtiņš Hiršs: Varētu. Tie Trampa uzskati par pasauli, par ārpolitiku nav mainījušies jau desmitiem gadu. Ja mēs lasām Trampa intervijas 80. gadu beigās, viņš teica to pašu – tarifi, Krievija, Ķīna viņam simpatizē, kamēr tie demokrātisko valstu līderi apkrāpj amerikāņus.
Tur gan viņš runāja par Japānu vairāk pirms tiem 40 gadiem, bet tās tēzes, ka sabiedrotie mūs apkrāpj, ka tarifi ir kaut kas labs, tas nav nekas jauns. Viņš tam ticējis visu savu dzīvi, un kāpēc lai viņš vecumdienās pēkšņi mainītu savas domas?
Tā kā Tramps kopumā ļoti daudzas domas sistemātiski ir atkārtojis atkal un atkal, tāda baigā izaugsme viņam prezidenta amatā nav bijusi pagājušajā termiņā un visdrīzāk nebūs arī šajā.
Runa ir tomēr par ārpolitiku un viņa izteikumiem. Tikko arī tika publicēta intervija ar politologu Frensisu Fukujamu, kurš apgalvo, ka tā ir kļūda, ka mums ir ļoti nopietni jāuztver viņa [Trampa] paziņojumi. Tā ir tā atšķirība. Ja mēs agrāk uzskatījām, ka Tramps visu kaut ko sarunā, ir priekšvēlēšanu retorika, ir tik daudz melu, tad šoreiz no visiem komentētājiem iezīmējas, ka šoreiz tas ir nopietni.
Tur ir divi aspekti. Trampa pieeja vēlēšanām kopumā ir izmest daudzus šādus paziņojumus, uzvarēt vēlēšanās un tad reāli domāt, ko mēs vispār darīsim. Atšķirība starp tagadni un laiku pirms astoņiem gadiem ir, ka Trampam arī būs brīvas rokas īstenot savu ārpolitiku.
Republikāņu kontrolē ir augšpalāta, apakšpalātu visdrīzākais arī kontrolēs. Augstākā tiesa ir republikāņu kontrolē. Visticamāk, Tramps ir mācījies no pagājušās reizes un liks amatos cilvēkus, kuri piekrīt Trampam. Tie būs nevis tradicionāli republikāņi, bet vai nu MAGA (Make America Great Again) republikāņi, vai Trampa draugi, paziņas, sabiedrotie, kuri Trampam neteiks nē. Jo pirms astoņiem gadiem bija vairākas reizes, kad Tramps pateica: ārpolitikā darīsim šo, piemēram, vilksim ārā karavīrus no Sīrijas, bet tad vai nu ārlietu ministrs, vai aizsardzības ministrs pasaka – nē, nedarīsim, jo tas galīgi nav par labu Amerikai.
Tramps visdrīzākais mēģinās daudz brīvāk rīkoties ārpolitikā nekā pirms astoņiem gadiem, un viņam visdrīzāk arī sanāks, jo šo iekšējo ierobežojumu, kuri bija pirms astoņiem gadiem, vairs nav.
Tajā pašā laikā nevajag arī pārvērtēt. Tramps var piedāvāt radikālas lietas arī par Ukrainu, Krieviju, bet tur daudz kas ir atkarīgs arī no pašiem krieviem, pašiem ukraiņiem.
Tramps, ASV – viņi nav visvareni. Viņi nevar vienā dienā vai pāris nedēļās atrisināt šausmīgi sarežģītus, ieilgušus konfliktus.
Izskanēja paziņojums par 24 stundām, kurās Tramps pārtrauks karu Ukrainā.
Tas ir Trampa runas stils: labs – ļauns, melns – balts, tādi pārspīlēti paziņojumi. Vienīgais veids, kā Tramps var 24 stundu laikā atrisināt [karu], ir piespiest Ukrainu kaut kādā veidā padoties.
Tur nav nekāds veids, kā tur varētu kaut kādu diplomātisku risinājumu [ieviest] vienas dienas laikā. Jo ukraiņi, krievi – viņi arī ir gudri valstu līderi, kuri kalkulē. Mēs varam parunāt par tālākajiem scenārijiem, kāda Ukrainas kalkulācija varētu būt, kāda – Krievijas ar Trampu, bet ātru, vienkāršu risinājumu šausmīgi sarežģītiem, ieilgušiem konfliktiem tur nav.
Šobrīd ir skaidrs, ka stāsts ir par pavisam citu Ameriku, kura būs būtiski citāda, jo netiks balstīta ne uz cilvēktiesību ideālu izcelšanu, ne preses brīvības aizstāvību, par ko runāja arī Remniks savā komentārā. Tas, man šķiet, ir pats svarīgākais, kam ir grūti noticēt pašiem amerikāņiem, nemaz nerunājot par sabiedrotajiem, ka Amerika kā partneris ir kļuvis būtiski citādāks.
Bet tas nav nekas jauns, pirms astoņiem gadiem bija tieši tas pats. Trampam demokrātija un kaut kādas vērtības iekšpolitikā un ārpolitikā nav bijušas būtiskas. Arī mediju brīvība nekad nav bijis viņam nekas īpaši svarīgs.
Baidens – viņš, kad kļuva par prezidentu, runāja par demokrātiju pret autoritārajiem režīmiem, bet Trampam īstenībā ir vienalga, vai tā ir demokrātija, vai autoritāra valsts. [Viņam svarīgi], ko labu šī valsts var dot ASV, kādu labu darījumu, izdevīgu ārpolitikā vai iekšpolitikā panākumu, ko Tramps var noslēgt ar šo konkrēto valsti. Kaut kādas vērtības viņam nav bijušas būtiskas.
Tieši pretēji: tas, ko Tramps eksportēja Covid-19 laikā, bija sazvērestības par Covid-19, par to, ka tā nav īpaši nopietna slimība. Tas, ko Tramps eksportēja, bija populisms, bija radikālas idejas. Arī Latvijā otro vietu vēlēšanās ieņēma partija, kas bija populistiska ar dažādām trampveidīgām pārliecībām.
Tas, kas notiek ASV, to visa pasaule vēro, no tā mācās un reizēm paņem to labāko no ASV, bet reizēm paņem arī to, ko Tramps stāstīja un mācīja. Tas noteikti būs grūdiens visiem populistiem, visiem radikāļiem, visiem sazvērniekiem arī – Tramps ir daudz lielāks dezinformators nekā Krievija tādā ASV iekšpolitikā.
Ja mēs atgriežamies pie viņa izteikumiem, ko gan Fukujama, gan arī citi iesaka šoreiz ņemt nopietni, Tramps nekad nav slēpis, ka apbrīno diktatorus, autoritāru režīmu uzskata labāku par demokrātiju, un pat viņa administrācijas vadītājs, atvaļinātais ģenerālis [Džons] Kellijs, izteicās, ka viņa priekšnieks atbilst vispārējai fašista definīcijai. Tramps mēdz norādīt, ka arī Hitleram bija labas lietas, ka viņam vajag tādus ģenerāļus, kādi bija Hitleram. Vai mēs šo varam norakstīt uz priekšvēlēšanu retoriku vai tā ir droša prognoze, ka demokrātija tādā vai citādā formā ASV izzudīs?
Tramps ir izteicis komplimentus arī par Putinu, par [Ziemeļkorejas vadītāju] Kimu Čenunu – ne par tiem labākajiem cilvēkiem, no tiem nevajadzētu mācīties. Par Kimu viņš teica, ka viņš ir labi konsolidējis varu… Viņš ir nogalinājis cilvēkus Ziemeļkorejā. Par Putinu arī pozitīvas lietas…
Trampam vienmēr ir patikuši šie autoritārie, spēcīgie, vīrišķīgie līderi, un Tramps arī pats sevi mēģina tādu iztēlot un attēlot saviem vēlētājiem.
Tas, kas bija pagājušajos četros gados, bija cilvēki administrācijā, kuri teica Trampam "nē". Šoreiz ļoti iespējams, ka viņš varēs daudz brīvāk rīkoties, un tur tās idejas Trampam ir bijušas ļoti radikālas: veikt tīrīšanu valsts iestādēs, atlaist ierēdņus, kuri simpatizē demokrātiem un nav republikāņi, nomainīt diezgan ievērojamu ASV ierēdņu sastāvu, kuri pirms tam, pirmajos četros gados, vienmēr kaut kādā mērā jaunajai administrācijai traucēja nomainīt ārpolitikas vai iekšpolitikas kursu. Jo ir šī kustība, uz kuras ASV ir uzlikta, un tie ierēdņi viņu virza uz priekšu. Ja tu iztīri viņus, tad tu vari mēģināt pavisam citā virzienā savu valsti virzīt.
Par žurnālistiem arī… Ka tie ir jāliek cietumā, ka jāsoda tie, kuri kritizē Trampu. Par politiskajiem oponentiem arī Tramps ir teicis tieši to pašu – ļoti radikālas lietas, kas ar demokrātiju nekādā veidā nav savienojamas. Tas, protams, dara cilvēkus bažīgus diezgan pamatoti, jo nu ASV Trampam būs abas palātas, Trampam ir arī Augstākā tiesa, kas ir konservatīvi noskaņota pašlaik un jau iedeva Trampam imunitāti kā prezidentam pagājušajā reizē, pieņemot lēmumu, ka Trampu par noziegumiem, ko viņš pastrādā prezidenta amatā, nekādā veidā nevar sodīt.
Tie radikālie scenāriji, ka ASV virzās fašisma vai autoritāra režīma virzienā – tas visdrīzāk, ka nē, bet
demokrātijas erozija un kaut kādi mēģinājumi nostiprināt republikāņu kontroli pār ministrijām, pār iestādēm, kaut kādas dīvainas tādas ar demokrātiju nesavienojamas idejas – tas ir tas, ko varēsim redzēt nākamajos četros gados.
Jāatceras, ka Tramps bija tas, kurš pirms četriem gadiem mēģināja nozagt vēlēšanas, sakot, ka viņš patiesībā ir uzvarējis un neatzīstot demokrātu uzvaru šajās vēlēšanās. Viņš vēl arvien to nav atzinis. Tas arī nav kaut kas tāds, ko demokrātiskās valstīs, ko ASV darītu prezidenti. Tā ka to satraucošo iezīmju tur ir ļoti, ļoti daudz.
Žurnāls "Der Spiegel" pagājušajā nedēļā pēc vēlēšanām savā analīzē norādīja, ka Tramps uz ārpolitiku raugās drīzāk kā uz tirgu, un vairākkārt tur bija vārds "bazārs", kurā var slēgt darījumus un vienošanās. Mēs, piemēram, gluži nevaram salīdzināt tehnoloģiju miljardieri Īlonu Masku ar Putina oligarhiem, jo tur laikam ir cits attiecību modelis, bet, kā jums šķiet, kādēļ, piemēram, Trampa telefonsarunā ar Volodimiru Zelenski klātesošs bija Īlons Masks?
Tā noteikti ir naudas ietekme politikā. Tramps kopumā mēģina salauzt šīs ierastās ASV iekšpolitikas un ārpolitikas tendences. Pirms astoņiem gadiem viņš salika savu ģimeni vadošos amatos – znots bija atbildīgs par austrumu miera procesu… Tas nav kaut kas, kā parasti strādā ASV iekšpolitika un ārpolitika.
Tagad izskatās, kaTramps dos daudz lielāku ietekmi... oligarhiem gluži ne, bet ASV bagātajiem biznesmeņiem, kuriem ir savas biznesa intereses.
Tramps pats ir tāds bagāts biznesmenis ar savām biznesa interesēm. Ierasti demokrātu un pirms tam arī republikāņu administrācijās vadošos amatos nonāca eksperti, akadēmiķi, cilvēki no jomas. Ja skatās uz Trampu, pirms astoņiem gadiem tie bija viņa ģimenes locekļi.
Ja mēs paliekam pie šīs metaforas par Trampa skatu uz ārpolitiku kā uz tirgu, kas tad varētu būt tie iespējamie tirdzniecības priekšmeti? Viņš solīja apstādināt karu Ukrainā un atrisināt situāciju Tuvajos Austrumos, bet konkrētus pasākumus viņš nav līdz šim vēl izpaudis.
Nav, un es pieļauju, ka tur arī daudziem nav nekādu konkrētu ideju vai stratēģiskā plāna par ārpolitikas jautājumiem. Pašlaik no Trampa komandas, potenciālās administrācijas peld ārā šīs idejas, ko tad varētu īstenībā Tramps darīt, bet nu var pamodelēt…
Tie scenāriji visloģiskākie ir, ka, jā, Tramps piedāvās kaut kādas miera sarunas, miera plānu, bet tad jautājums ir, ko dara Zelenskis un ko dara Krievija. Nav obligāti tā, ka Zelenskis piekrīt Trampa plānam par miera sarunām, jo Zelenskim ir arī pašam savi vēlētāji, pašam savi iedzīvotāji, kuri ir pēdējos divus gadus smagus upurus nesuši, kuri ir atdevuši teritorijas, un tas stāsts, ko Zelenskis stāstījis iedzīvotājiem, ir, ka mēs uzvarēsim, mēs nepadosimies. Padoties vai noslēgt mieru ar šo agresoru, kurš ir brutāli iznīcinājis Ukrainas teritorijas, izvarojis Ukrainas iedzīvotājus, nogalinājis karavīrus un civilos iedzīvotājus… Zelenskim ir grūti tā vienkārši padoties.
No otras puses, viens ir tas, ko Ukraina saka, no otras puses – ko Krievija darīs. Nav jau teikts, ka Putina kalkulācija šobrīd ir, ka miers viņam ir izdevīgāks, nekā pakāpeniski virzīties uz priekšu Ukrainas teritorijās. Tā ka nav tā, ka Tramps nāk ar miera plānu un piedāvājumu klajā, un Ukraina un Krievija uzreiz skrien un lec tam virsū.
Visdrīzākais scenārijs būs, ka abas puses ir piesardzīgas un mēģina uz to otru novelt, ka, redz, Ukraina jau grib mieru, bet Krievija turpina iebrukt. Vai Putina skatījumā, ka Krievija ir gatava uz mieru, bet, redz, Zelenskis kaut ko ne tā dara. Jo tas lielais jautājums ir, ka tad, kad šis miera plāns, ļoti iespējams, Trampam izjūk un nesanāk – ko tad viņš vaino, ko viņš darīs tālāk? Jo tāds ātrs, viegls, vienkāršs miera risinājums šajā konfliktā nav.
Vienīgais ātrais, vieglais risinājums ir tad, ja Tramps pasaka Ukrainai: hei, mēs jums nedosim vairāk ieročus, kapitulējiet! Tas ir vienīgais veids, kā mēs ātri varam nonākt pie miera Ukrainā.
Tādu ātru, skaistu miera risinājumu tur vienkārši nav, un Krievija pašlaik pakāpeniski lēnām iet uz priekšu, Ukrainai ir priekšā smaga ziema, nebūs viņiem iespēju saražot elektrību visā valstī, trūks siltuma dzīvokļos un mājās parasto ukraiņu iedzīvotāju vidū, un tur nekas labs Ukrainu negaida nākamajā ziemā.
Bet tomēr šis viņa paziņojums, ka viņš ir gatavs vai spējīgs izbeigt karu dienas laikā, iezīmē diezgan konkrētu virzienu, rīcības virzienu, kādā šī politika ies. Mēs zinām, ka šobrīd mums ir nepieciešamas nevis miera sarunas, bet gan kara sarunas.
Jā, tas ir pilnīgi pretēji, nekā tas, pie kā ir strādājusi Baidena administrācija. Tas ir pilnīgi pretēji tam, par ko ir ukraiņi runājuši pēdējos gados, ka vajadzētu šo uzvaru. Pieļauju, ka līdzīgi kā Eiropā, arī Ukrainā neviens nav lielā sajūsmā par Trampa prezidentūru.
Skaidrs ar Baidenu bija, ka būs šis atbalsts, lai gan ne tik liels, kā gribētu. Trampa gadījumā mēs vienkārši nezinām, būs pārmaiņas, būs, iespējams, haoss. Īpaši eiropiešiem ir pilnīgi skaidrs, ka Tramps eiropiešus visdrīzāk nekonsultēs šajās miera sarunās.
Pirms astoņiem gadiem Trampam neinteresēja, ko sabiedrotie domā par daudziem jautājumiem. Bija gadījumi, kad ASV nāk ar kādu priekšlikumu, paziņojumu galdā, un eiropieši vispār par to uzzina no medijiem, nevis no ASV diplomātiem. Iepriekš kaut kāda saskaņošana ar sabiedrotajiem, šī multilaterālā pieeja, kad tu vienojies ar saviem sabiedrotajiem un jūs kopīgi nonākat pie vienota kursa… Tas nav Tramps. Tramps vairāk iet un viens pats izlemj, runā viens pret vienu, nevis konsultējas ar sabiedrotajiem vai kaut kādām starptautiskām organizācijām, kuras viņam šķiet vēl mazāk būtiskas un neefektīvas pilnībā.
Tie [ASV viceprezidenta amata kandidāta, senatora Dž. D.] Vensa izteikumi par maksimālo plānu Ukrainai, ka Ukrainai ir jāatkāpjas no tiem apgabaliem, kurus Krievija ir okupējusi un jāizveido zināma buferzona, kuru tad kontrolētu eiropieši, kamēr pārējā Ukrainas daļa paliktu par neitrālu valsti – vai arī tie neko nenozīmē?
Nav tā, ka tie neko nenozīmētu, bet, pirmkārt, tas ir nereāli, jo – kā strādā šie miera uzturētāji – ja ir jānosūta miera uzturētāji kaut kur, tad abas puses piekrīt, ka tie miera uzturētāji tur ir. Pašlaik arī Krievija nekad nepiekristu par eiropiešiem, par NATO karavīriem kā miera uzturētājiem Ukrainas teritorijā, jo – kāds labums Krievijai no tā? Mēs esam bruņojuši Ukrainu pēdējos divus gadus, un Krievija nekādu labumu no tā negūst.
Es domāju, ka eiropieši arī nebūtu sajūsmā sūtīt savus karavīrus uz Ukrainas austrumu teritorijām, jo 10 gados, kopš sākās karš 2014. gadā, nav bijis tā, ka 2015., 2016. vai 2017. gadā būtu bijis miers. Tur ir sadursmes, tur šauj krievi pretī ukraiņiem, tur ir iesaldētais konflikts, kurš gruzd pakāpeniski, un Eiropas valstis nekad neriskētu sūtīt savus karavīrus un likt starp Krievijas un Ukrainas karavīriem, ja ir šis risks, ka var kāds šaut virsū, ka tur nav miera un stabilitātes.
Vensa plāns ir ļoti atrauts no tā, kā vispār strādā miera uzturētāji pēdējos 20–30 gadus pasaulē, un tas nenotiks diezgan droši, bet tas signāls, ko sūta Venss, ko sūta citi Trampa padomnieki pēdējās dienās, ir, ka, jā, ir pilnīgi cits tas ASV dienaskārtības piedāvājums Ukrainai.
Pagājušajā ziemā, kad ASV pārtrauca atbalstu Ukrainai, kad nevarēja kongress vienoties par militāro paketi, tas bija Trampa spiediens uz republikāņiem Kongresā. Arī Kongresā ir daudz republikāņu, kuri atbalsta Trampa domas, ka Ukrainai nevajag sūtīt naudu un bruņojumu, un tas, protams, nav izdevīgi ne ukraiņiem, ne mūsu reģionam, kurš grib redzēt Ukrainas uzvaru vai vismaz ASV atbalstu Ukrainai turpināmies, lai paši ukraiņi var izlemt, konkrēti uz kādiem kritērijiem viņi ir gatavi runāt par mieru vai pamieru Ukrainā. Nevis, ka ASV, Trampa administrācija, no malas uzspiež kaut kādu miera risinājumu, kas, visticamāk, Ukrainai varētu nebūt īpaši izdevīgs.
KONTEKSTS:
ASV prezidenta vēlēšanas notika 2024. gada 5. novembrī. Tajās uzvarēja bijušais ASV prezidents, republikāņu kandidāts Donalds Tramps, sakaujot līdzšinējo ASV viceprezidenti, demokrāti Kamalu Harisu. Tramps amatā stāsies nākamā gada 20. janvārī.
Neskatoties uz Trampam izvirzītajām apsūdzībām un notiesājošajam spriedumam, republikāņiem izdevies Trampu atgriezt valsts vadītāja amatā un arī pārņemt kontroli pār parlamenta augšpalātu Senātu.
Tramps pirmajā uzrunā solīja "zelta laikmetu" Amerikai, norādot, ka savas prezidentūras laikā ASV liks pirmajā vietā. Tikmēr Kamala Harisa, atzīstot zaudējumu vēlēšanās, aicināja amerikāņus pieņemt rezultātu, lai varētu īstenot miermīlīgu varas nodošanu Trampam.
Eksperti uzskata, ka Trampa panākumu atslēga vēlēšanu kampaņā bija konservatīvisms, kā arī ekonomikas un migrācijas jautājumu aktualizēšana.
