Šie būs to latviešu pieredzes stāsti, kas traģiskajiem notikumiem ir bijuši ļoti tuvu un par tiem spilgtas atmiņas glabā vēl šodien.
Jāni izglāba sastrēgums
Tā bija silta otrdiena lielpilsētā Ņujorkā, kas mostas agri un tā pa īstam nenorimst nekad. Daudzi bija tikko pavadījuši bērnus uz skolu, bija ceļā uz darbu vai tikko ieradās birojos ar smaržīgu, pa ceļam iegādātu krūzi kafijas. Un tad precīzi pulkten 8.46 tie, kuri jauši vai nejauši bija pacēluši acis uz augšu vai vēroja no tāluma, varēja redzēt, kā vienā no Pasaules tirdzniecības centra Dvīņu torņiem ietriecas pirmā lidmašīna.
ASV dzimušais latvietis, finanšu eksperts Jānis Veidis, kurš tobrīd jau vairākus gadus strādāja vienā no Dvīņu torņu ēkām, torīt kā ierasts bija ceļā uz darbu un jau pusdeviņos būtu bijis pie datora, taču viņu izglāba avārija, sastrēgums, kas par veselu stundu nokavēja ierašanos.
“Kad es izkāpu no vilciena īsi pirms deviņiem, redzēju, ka nāca dūmi un tūlīt zvanīju sievai, lai teiktu: “Neuztraucies!” Jo viņa jau ļoti uztraucās, ja kaut kas notiek Ņujorkā, tad tūlīt zvana,” stāsta Jānis.
“Bet tūlīt pēc tam, kad noliku telefonu, aizstaigāju līdz torņiem un varēju redzēt, ka abas ēkas augšpusē deg. Pēc tam nogāju tik tālu, cik varēju tikt.
Kamēr es tur staigāju, gāju garām skolai, visi bērni bija ārā. Un tas mani iespaidoja visvairāk, jo apmēram tajā brīdī cilvēki sāka lekt ārā no torņiem. Un bērniem bija tas jāredz. Daži lēca ārā un turēja rokas, viens mēģināja izlēkt ar sašņorētu aizkaru, mēģināja izlauzt logus, un neizdevās…”
Bija doma, ka gan jau nodzēsīs
Torīt kā neticamā apokalipsē uz Manhetenu pa sava kabineta logu noraudzījās arī uzņēmējs Juris Bļodnieks.
“Skatos – tik tiešām, viens no tiem torņiem kūp. Es esmu tālu no Ņujorkas. Tie ir 20 kilometri gaisa līnijā, bet, īpaši vakaros, pilsētas siluetu var ļoti skaidri redzēt. Un arī todien bija skaidra diena, un to ļoti labi varēja redzēt.
Man bija doma, ka viņi jau to nodzēsīs, apturēs. Tā man bija tāda mierinoša doma, es paskatījos drusku un nogāju lejā darboties. Un tad man zvanīja, ka otrs tornis ir iebrucis, un tā vairs nebija normāla situācija.”
17 minūtes vēlāk arī otrajā tornī bija ietriekusies lidmašīna.
“Es biju uz Chambers street, kur policija apstādināja cilvēkus un nevarēja tikt tālāk,” atceras Jānis Veidis.
“Vēroju abus torņus, runājos ar cilvēkiem. Kad sabruka pirmais tornis (tas bija “mans” tornis), pelni nāca augšā pa Greenwich street, un tad mums bija jāskrien. Man pelni netrāpīja, es skrēju prom no pelniem, kad pirmais tornis sabruka.
Tad es biju divus kvartālus tālāk uz ziemeļiem. Pusstundu vēlāk gāzās arī otrs tornis. Atceros, ka šim tornim bija garā antena un tā krita taisni uz leju. Mans tornis pārlūza drusku uz vienu sānu un tad krita, jo laikam vairāk bija iedragāts.”
Birojā palika uzvalks
Tobrīd citā ASV lielpilsētā Čikāgā kā šausmu filmā notiekošo TV tiešraidē savas viesnīcas numuriņā vēroja Kaspars Rūklis. Viņš tolaik kā ASV vēstniecības darbinieks Latvijā bija devies uz Ameriku, lai mācītos.
“11. septembra rītā pamodos Čikāgā. Pamodos, ieslēdzu televizoru, jo rīta raidījumi tajā laikā pie mums vēl nebija tik populāri, bet Amerikā rīta ziņu raidījumi bija diezgan liela lieta. Domāju – paskatīšos, ko rāda “Good Morning America” vai kāds cits kanāls. Ieslēdzu televizoru, un tas bija brīdis, kad redzēju to, kas ir noticis, otrās lidmašīnas ietriekšanos tornī. Tas likās pilnīgi neizprotami. Kas tas vispār ir?”
Pusotras stundas laikā vairāk nekā 400 metru augstie torņi bija sagruvuši pīšļos.
“Un tad pēkšņi nav. Tu skaties uz Ņujorkas dienvidu panorāmu un tur nav šo divu torņu. Tad jau bija pusvienpadsmit no rīta, un visi cilvēki izbrīnā staigāja apkārt,” stāsta Jānis Veidis.
Jānim birojā palika darba lietas un uzvalks. Viņa tiešie kolēģi lielākoties izglābās, jo Jāņa tornis bija otrais, kurā ietriecās lidmašīna un cilvēki jau pēc ziņām par lidmašīnas ietriekšanos pirmajā tornī bija sākuši evakuēties.
“Viņi jau bija tikuši līdz apmēram 40.–50. stāvam, kad otrā lidmašīna ietriecās mūsu tornī, elektrība izslēdzās, ēka kustējās un šūpojās, bet nesabruka uzreiz, nokrita pēc stundas, līdz ar to viņi varēja sveiki tikt ārā uz ielas. Tas, ko viņi redzēja, bija briesmīgi – visādas lidmašīnu atlūzas.”
Redzēju arī Pentagona degšanu
Tikmēr trešā teroristu nolaupītā lidmašīna ietriecās Pentagona rietumu spārnā pie Vašingtonas.
“Es biju pirmais no Baltijas ārlietu ministriem, kas bija ieradies Vašingtonā dienu pirms oficiālās vizītes. Aivis Ronis, tolaik Latvijas vēstnieks ASV bija noorganizējis man vairākas atsevišķas tikšanās,” stāsta toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš.
2001. gada septembrī viņš bija devies kārtējā vizītē uz ASV, lai runātu par Latvijas iestāšanos NATO, iegūtu mums tik svarīgo ASV labvēlību.
“Amerikas viedoklis bija pats svarīgākais, un, ja Amerika nostātos mūsu pusē, uz ko mēs ļoti cerējām, tas gandrīz viennozīmīgi garantētu mūsu uzņemšanu NATO.”
“Dienā, kad notika teroristu uzbrukumi, man bija viena tikšanās. Šīs tikšanās bija ļoti būtiska un svarīga. Ne es, ne partneri, ar kuriem runāju, negribēja, lai notiek informācijas noplūde. Tāpēc tikšanās notika speciālā telpā, kur nebija mobilo telefonu un nekas mums nevarēja traucēt. Un, protams, nekāda informācija arī neatnāca.
Kad tikšanās beidzās, mēs izgājām ārā. Mūsu šoferis, kurš bija no Dienvidaustrumāzijas, ļoti smaidīja. Un mūsu vēstnieks Aivis Ronis saprata, ka ir noticis kas slikts. “Kāpēc?” es brīnījos. “Viņš taču smaida!” Bet Aivis teica: šajā kultūrā, ja ir noticis kas slikts, cilvēki smaida, lai šo ziņu nepadarītu vēl sliktāku.”
“Uzreiz devāmies uz Latvijas vēstniecību Vašingtonā, kur es arī pavadīju visu to dienu.”
“Redzēju arī Pentagona degšanu, jo tad, kad pēc vēstniecībā pavadītās dienas devos atpakaļ uz viesnīcu, man vajadzēja braukt garām Pentagonam diezgan tuvu. Un redzēju, ka Pentagona spārns, kurā bija ietriekusies lidmašīna, vēl deg.”
Mājup kopā ar Lietuvas prezidentu
Otrā dienā Bērziņam radās iespēja atgriezties Latvijā kopā ar Lietuvas prezidentu Valdu Adamku. “Protams, ka šajā sarežģītajā situācijā ASV amatpersonām nebija laika tikties un runāties ar dažādu valstu oficiālajiem pārstāvjiem. Amerikā allaž atrodas daudzas delegācijas. Tad amerikāņi mēģināja tikt vaļā no visām šīm VIP personām, lai tās atgrieztos savās valstīs un tur darītu savu darbu.”
“Lietuvas prezidentam tika dota iespēja ar vienu no ASV prezidenta lidmašīnām doties uz Islandi un no Islandes tālāk jau ar Lietuvas lidmašīnu doties uz Viļņu. Un viņš laipni mani paņēma šajā lidmašīnā.”
“Lidojot no Vašingtonas uz Islandi, mēs lidojām pāri Ņujorkai. Tā bija ļoti skaidra diena, kā tagad atceros. Ņujorkas gaisa telpa parasti ir pati piepildītākā pasaulē. Tur ir visāda veida gaisa transports – pasažieru, kravas lidmašīnas, katru sekundi kāds ceļas augšā vai laižas lejā.
Un sajūta bija ļoti dīvaina, jo debesis bija tukšas, ja neskaita dažas militārās lidmašīnas, kas patrulēja gaisā. Visa gaisa satiksme uz to brīdi bija apturēta, pilnīgi visa. Tāpēc arī šis stāsts par ASV prezidenta lidmašīnu, jo citādāk nekur nevarēja doties prom.”
“No vietas, kur bija slējušies Dvīņu torņi, cēlās dūmi.”
Tukšās debesis
Ceturtā teroristu nolaupītā lidmašīna, kas bija lidoja Vašingtonas virzienā, nokrita Pensilvānijas laukos, jo pasažieri sacēlās pret teroristiem.
Teroristu uzbrukums ASV izdzēsa teju 3000 cilvēku dzīvību, vairāk nekā 6000 ievainoja, daudzus smagi un uz mūžu.
“Viss tika noslēgts, kā var iedomāties. Pēc tam, kad sabruka ēkas, mēs staigājām pa lielceļiem. Tūkstošiem cilvēku. Un vienīgais veids, kā tikt prom no Manhetenas salas, bija ar kuģiem,” atceras Jānis Veidis.
“Es aizstaigāju tur, un nevarat iedomāties, cik daudz cilvēku tur bija. Aizgāju uz mūsu otru biroju, kas mūsu bankai bija Midtaunā. Sapulcējāmies tur un sadalījāmies, kurš ko sāks meklēt un zvanīt uz mājām.”
“Vēlāk es ievēroju, ka kaut kas ir ļoti, ļoti nepareizi – Ņujorkas debesīs vienmēr var redzēt kaut kādu kustību, tur vienmēr kaut kas ir, lidmašīnas vai helikopteri. Un tā nebija. Pagāja laiciņš, kamēr es to piefiksēju. Protams, tas bija zināms, jo visa gaisa satiksme bija apturēta, bet izjust to… ka tas ir kaut kas, pie kā ir pierasts, kas ir fona zemapziņā, ko vienmēr sagaida un tā vairs nav... Un tad, protams, visas tās reportāžas un cilvēki, tas ir briesmu stāsts no sākuma līdz beigām.”
Gribēju aiziet uz skatu platformu
Klusums bija tas, kas pārņēma ne tikai Ņujorku, bet arī pilsētas citur ASV.
“Pēc tam viss kā tādā palēlinātā filmā tika apstādināts un pilsēta apklusa, cilvēki palika mājās. Un šobrīd ar šīs dienas acīm mēs zinām, kā tas ir, kad pilsētas ielas ir tukšas, bet iedomājieties lielpilsētu Čikāgu un vispār nav nekā, neviena cilvēka uz ielām,” atceras Kaspars Rūklis.
“Ļoti labi varēja novērot amerikāņu patriotismu. Bet tieši tajās dienās laikraksts “Chicago Tribune” nopublicēja lielu lapu ar Amerikas karogu, un cilvēki, kas bija pasūtījuši šo laikrakstu, izņēma šo lapu, salika savu māju un biroju logos. Tādā veidā viņi izrādīja savu attieksmi pret to, kas bija noticis un parādīja, ka jūt līdzi cilvēkiem, kas bija nogalināti vai bija ievainoti šajā lielajā traģēdijā.”
Jānim Veidim toreiz liktenīgajā rītā, braucot uz darbu, ienāca prātā doma, ka pēc daudziem gadiem, kas nostrādāti vienā no Dvīņu torņiem, beidzot būtu laiks uzkāpt uz Dvīņu torņu jumta un paskatīties uz Ņujorkas panorāmu. Tieši tāda doma iešāvās prātā arī Kasparam Rūklim, kurš to gandrīz izdarīja nedēļu pirms traģēdijas.
“Septembra sākumā Amerikā ir Darba svētki, tad iekrita viena brīvdiena, un mēs ar draugiem izdomājām, ka jāaizbrauc arī uz Ņujorku. Es tikai biju braucis cauri Ņujorkai tranzītā, nekad tur nebiju bijis, un man likās, ka tas būtu tāds labs brīdis. Un dažas dienas pirms 11. septembra mēs bijām Ņujorkā. Tajā brīdi nekas neliecināja par krīzi, kas iestājās pēc nedēļas, viss bija mierīgi, pilsēta bija pilna ar cilvēkiem.”
“Draugi, pie kuriem es paliku, teica: “Obligāti vajadzētu aiziet uz Pasaules tirdzniecības centra jumtu un īpaši saulrieta laikā tas ir burvīgi, tas ir ikonisks Ņujorkas skats, ko vajadzētu redzēt. Bet mans draugs, kurš dzīvoja ASV un visu zināja, teica: “Paskaties, kāda rinda stāv pie “Empire State Building”, iedomājies, kāda būs pie “World Trade Center” torņa? Neiesim! Iesim kādā citā laikā! Un tā mēs tajā reizē neaizgājām uz platformu, kas atradās Dvīņu torņu augšā.”
Pastkarte ar Dvīņu torņiem
Kaspars atceras: tajā laikā cilvēki, kad kaut kur aizbrauca, sūtīja pastkartes – mammai un draugiem. “Arī es nopirku pastkartes, ātri uzrakstīju un aizsūtīju. Atbraucot mājās, skatījos, ka mammai sūtītā pastkarte ir ar tādu klasisku Ņujorkas panorāmu, kurā var redzēt arī šos divus torņus.”
“Mamma šo pastkarti bija saņēmusi tieši ap 11. septembri. Tajā laikā e-pasts vēl nebija tik izplatīts, mūsu mājās laukos arī nebija telefona. Man vajadzēja caur draugiem nodot ziņu, lai viņa neuztraucas, ka viss ir kārtībā.”
Ņujorkā sagrauto Dvīņu torņu vietā tagad ir izveidots memoriāls, kurā iegravēti visu bojāgājušo vārdi.
“Tur ir ap 2500 cilvēku vārdu. Kad es tur esmu, meklēju, bet vēl neesmu atradis savu kolēģu vārdus,” stāsta Jānis Veidis. “Neesmu vēl bijis iekšā muzejā. 20 gadus vēlāk šī vieta atkal ir atdzīvināta. Tas prasīja ilgu laiku, vēl desmit gadus pēc tam tur viss atgādināja par notikušo.”
“Esmu bijis tajā vietā, kur mēs neaizgājām pirms 20 gadiem,” stāsta Kaspars Rūklis. ”Tur ir izveidots memoriāls 11. septembra terorakta upuriem. Tā ir emocionāli spēcīga vieta ar ūdens kritumiem, kas ir iekšup vērsti un ar interesantu tradīciju, ka katra upura dzimšanas dienā pie viņa vārda tiek pielikta balta roze.”
Bet viens no centrālajiem elementiem piemiņas parkā ir bumbierkoks – smagi apdedzis tas tomēr saņēmās un izdzīvoja, lai arī tobrīd vesels bija tikai viens tā zars.
Amerika kļuvusi piesardzīgāka
“Dzīvojot šeit, es jutu, ka mēs dzīvojam mierīgā pasaulē, mierīgā valstī un esam relatīvi neaizskarami. Dzīve ritēs normāli, katru dienu. Un tā ritēja, un nebija domu, ka tas varētu mainīties,” par savām sajūtām pirms 11. septembra stāsta Juris Bļodnieks.
“Kad notika uzbrukums Dvīņu torņiem, ko es pats redzēju un par ko runāja radio un televīzija, tad, saliekot to visu kopā, radās sajūta, ka varbūt mēs nedzīvojam tik drošā vietā. Un mēs neesam neaizskarami. Tā bija neparasta un ļoti neērta sajūta. Ar laiku tā pārgāja, laiks to visu izārstēja. Bet interesantā kārtā šī sajūta atjaunojās, kad šogad janvārī notika ielaušanās Kapitolijā.”
Kaspars Rūklis norāda, ka gandrīz katrs no mums ir izjutis 11. septembra teroraktu sekas, piemēram, dodoties ceļojumā un lidojot ar lidmašīnu. “Pilnīgi ir mainījies tas, kā mēs rīkojamies lidostā.
Domāju, ka pēc 11. septembra arī amerikāņu izpratnē par pasauli, par starptautisko vidi parādījās ļoti daudzas jaunas lietas. Līdz tam Amerika bija ļoti atvērta, bet pēc tam kļuva mazliet piesardzīgāka. Tāda sajūta man ir radusies.”
