Teroristiem izdevās sagraut Dvīņu torņus Ņujorkā un ietriekt lidmašīnu Pentagona ēkā Vašingtonā. Terorakti izdzēsa gandrīz 3000 cilvēku dzīvību. ASV ar sabiedrotajiem sāka "karu pret terorismu", kas ar mainīgām sekmēm turpinās jau 20 gadu. Amerikāņiem ir izdevies novērst jaunus līdzīga mēroga uzbrukumus ASV teritorijā, bet atkāpšanās no Afganistānas liecina, ka islāma ekstrēmisti nebūt nav sakauti.

11. septembris pirms 20 gadiem bija skaidrs otrdienas rīts, kad miljoniem amerikāņu devās savās ikdienas gaitās un nemaz nenojauta, ka šī diena viņiem paliks atmiņā uz visu atlikušo mūžu. Atšķirībā no Eiropas, kas 20. gadsimta laikā bija pārcietusi divus asiņainus karus, amerikāņiem vārds "karš" saistījās ar konfliktiem, kas notiek kaut kur tālu projām: Eiropā, Korejā, Vjetnamā, Irākā un citās tālās zemēs. Klātienē ar to saskārās tikai ASV armijas karavīri, bet vairums amerikāņu karadarbību un tās nesto postu bija redzējuši tikai televīzijā un Holivudas filmās.

Vēl pēc pusstundas karš sasniedza arī ASV galvaspilsētu Vašingtonu, kur teroristu nolaupītā lidmašīna ietriecās ASV Aizsardzības ministrijas ēkā Pentagonā. Ceturtā nolaupītā lidmašīna līdz Vašingtonai netika, jo lidmašīnas pasažieri uzzināja par teroristu nolūkiem un varonīgi viņiem pretojās, izraisot lidmašīnas nokrišanu klajā laukā Pensilvānijas štatā. Ņujorkā tikmēr uguns liesmas bija izkausējušas Dvīņu torņu metāla konstrukcijas, un abi vairāk nekā 400 metru augstie debesskrāpji sabruka kā kāršu namiņš. Dvīņu torņu drupās dzīvību zaudēja vairāk nekā 2600 cilvēku. Teroristu uzbrukums Pentagonam izdzēsa 125 cilvēku dzīvību. Gāja bojā arī visi 265 cilvēki, kas bija četrās nolaupītajās lidmašīnās (ieskaitot 19 teroristus). Tādējādi kopumā 11. septembra terorakti izdzēsa 2996 cilvēku dzīvību, vairāk nekā 6000 tika ievainoti.

Teroristu radītie postījumi Pentagonā (pa kreisi) un sagrautais "Pasaules tirdzniecības centrs".
Foto: AFP, TECH. SGT. Cedric H. Rudisill; AFP, Dough Kanter

Karš pret terorismu

ASV prezidents Džordžs V. Bušs solīja amerikāņiem, ka teroraktu plānotāji tiks atrasti un saukti pie atbildības. ASV drošības dienesti secināja, ka 11. septembra teroraktus sarīkojis islāma teroristu grupējums "Al Qaeda", kura vadonis Osama bin Ladens bija zvērējis izrēķināties ar amerikāņiem. Bin Ladens tolaik bija atradis patvērumu Afganistānā, kur pie varas bija islāma fundamentālistu kustība "Taliban". Amerikāņi pieprasīja, lai "Taliban" nekavējoties izdod Bin Ladenu un viņa rokaspuišus, bet talibi nesteidzās izpildīt šo prasību un aicināja iesniegt pierādījumus, ka Bin Ladens tiešām ir 11. septembra teroraktu rīkotājs.

Nepilnu mēnesi pēc 11. septembra terora aktiem, 2001. gada 7. oktobrī, ASV ar sabiedrotajiem sāka iebrukumu Afganistānā, lai notvertu Bin Ladenu un viņa līdzgaitniekus. Tā sākās "karš pret terorismu", kura sekas vēl arvien ir jūtamas arī mūsdienās. Bin Ladens tika atrasts un nogalināts 2011. gadā Afganistānas kaimiņvalstī Pakistānā, bet amerikāņu un NATO karavīri palika Afganistānā vēl desmit gadus, turpinot cīņu pret "Taliban". Šī cīņa nevainagojās panākumiem, jo pēc tagadējā ASV prezidenta Džo Baidena rīkojuma augusta beigās pēdējās ASV karaspēka vienības tika izvestas no Afganistānas, kas atkal nonākusi "Taliban" režīma kontrolē.

Pēdējais ASV karavīrs, kurš pamet Afganistānu. - 82. gaisa desanta divīzijas komandieris ģenerālmajors Kriss Donahjū. 2021. gada 30. augusts.
Foto: US Department of Defense

Kara priekšvēsture

Amerikāņiem nepatīk to atcerēties, bet Osama bin Ladens savulaik bija nevis niknākais ASV ienaidnieks, bet gan amerikāņu sabiedrotais cīņā pret kopīgo pretinieku: PSRS komunistiem un Maskavai draudzīgo režīmu, kas pagājušā gadsimta 80. gados bija pie varas Afganistānā. ASV prezidents Ronalds Reigans bija raksturojis PSRS kā "ļaunuma impēriju", bet Afganistāna kalpoja kā cīņas lauks, kurā abas lielvalstis kārtoja savstarpējās attiecības. Bin Ladens un viņa līdzgaitnieki pirmo kaujas rūdījumu guva 80. gados Afganistānā, kur ASV atbalstīja islāma kaujiniekus cīņā pret PSRS karaspēku, jo uzskatīja, ka komunisms ir lielāks ļaunums.

Saūda Arābija un Afganistāna

Islāma ekstrēmistu grupējums "Al Qaeda", kas arābu valodā nozīmē "pamats", "bāze", tika izveidots 1988. gadā, lai apvienotu arābu kaujiniekus, kas Afganistānā cīnījās pret komunistiem. Organizācijas vadībā izvirzījās Osama bin Ladens, kurš bija cēlies no Saūda Arābijas bagātnieku dzimtas un varēja sagādāt ievērojamus līdzekļus cīņas turpināšanai.

Sazarots teroristu tīkls

Bin Ladens pasludināja cīņu pret "Lielo sātanu" (ASV) un "Mazo sātanu" (Izraēlu). 1998. gadā viņš paziņoja, ka katra musulmaņa pienākums ir nogalināt amerikāņus, vienalga – militāristus vai civiliedzīvotājus. Bin Ladens uzskatīja, ka cīņā pret "neticīgo" valdībām var izmantot visus iespējamos līdzekļus, tādēļ terora akti kļuva par svarīgu "Al Qaeda" cīņas paņēmienu. Šajā cīņā netika taupītas arī civiliedzīvotāju dzīvības. Tūkstošiem cilvēku, kas 2001. gada 11. septembrī gāja bojā Dvīņu torņos, Bin Ladena uzskatā bija nevis civiliedzīvotāji, bet gan ienaidnieki, kas ar saviem nodokļiem palīdzēja uzturēt ASV imperiālistisko režīmu.

Rietumu plašsaziņas līdzekļos "Al Qaeda" vadonis dažkārt tika attēlots kā noslēpumains pasaku tēls, kurš sēž tumšā Afganistānas alā un dod pavēles visiem pasaules teroristiem. Patiesība bija daudz sarežģītāka. Terorisma pētnieki norāda, ka "Al Qaeda" sastāvēja no trim elementiem: teroristu vadības kodola, sazarota islāma kaujinieku grupējumu tīkla un ekstrēmistu sludinātās ideoloģijas. "Al Qaeda" apvienoja islāma ekstrēmistus no vairāk kā 30 valstīm. Cīņā pret "ebrejiem un krustnešiem", ko ekstrēmisti uzskata par draudu islāma pasaulei, iesaistījās arī dažādi vietējie islāma kaujinieku grupējumi, kas līdzīgi kā "McDonald's" ēstuves visās pasaules malās pieņem vadošās organizācijas noteikumus un pievieno vietējās sastāvdaļas.

Uz debesīm pie 72 jaunavām

Islāma ekstrēmismam ir zināma līdzība ar fašismu un komunismu, jo tā ir totalitāra ideoloģija, kas saviem piekritējiem sola saulaino paradīzi. Taču atšķirībā no komunistiem islāma fundamentālisti raugās nevis nākotnē, bet gan 1000 gadu senā pagātnē, kad islāma zemes bija pasaules vadošais spēks. Ekstrēmisti vēlas, lai "neticīgo" armijas aizvāktos no visām musulmaņu zemēm. Ja šo paradīzi nevar sasniegt pārskatāmā nākotnē, tad labāk iet bojā mocekļa nāvē: uzspridzināt kādu duci neticīgo un nonākt debesīs pie 72 jaunavām.

Šīs ideoloģijas dēļ par spēcīgu ieroci islāma ekstrēmistu rokās kļuva teroristi pašnāvnieki. Arī 11. septembra terora aktus īstenoja 19 teroristi, kas bija gatavi doties drošā nāvē, lai tikai nogalinātu pēc iespējas vairāk amerikāņu. Novērst pašnāvnieku uzbrukumus ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami, bet teroraktu plānotājiem viņu izmantošana ir ļoti izdevīga: nav vajadzības izstrādāt teroristu atkāpšanās plānu, kas bieži vien ir sarežģītākā operācijas fāze. Ar pašnāvnieku izmantošanu teroristu grupējumi var labāk aizsargāties pret varas iestāžu atriebību, jo terorists iet bojā, tādējādi viņu nevar noķert un pratināt, lai izvilinātu informāciju par organizāciju. Fanātiskie pašnāvnieki ir izdevīgi, jo nebaidās no noķeršanas, pratināšanas laikā iespējamās spīdzināšanas, tiesāšanas, ieslodzījuma vai nāvessoda. Lielākā daļa teroristu pašnāvnieku ir islāma fundamentālisti, kuru rīcību vada reliģiski motīvi un pārliecība par savu ieguldījumu "džihādā pret neticīgajiem".

ASV katru gadu savas armijas uzturēšanai tērē simtiem miljardu dolāru, bet 2001. gadā tas nepalīdzēja pasargāt amerikāņus no fanātiķu uzbrukuma. Tiek lēsts, ka visas 11. septembra teroraktu operācijas sagatavošana un īstenošana "Al Qaeda" teroristiem izmaksāja no 400 000 līdz 500 000 dolāru, kas ir pilnīga sīknauda, salīdzinot ar Pentagona budžetu.

Terorakta plānošana un īstenošana

11. septembra terorakta plānu izstrādāja Pakistānas islāma kaujinieks Halīds Šeihs Muhammeds, kurš bija viens no "Al Qaeda" vadoņa Osamas bin Ladena līdzgaitniekiem. Šeihs Muhammeds jau 90. gadu vidū bija izdomājis, ka pasažieru lidmašīnas varētu izmantot kā raķetes, ar ko iznīcināt stratēģiski un simboliski svarīgus pretinieka objektus. Piemēram, viņš gribēja ietriekt lidmašīnu ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) ēkā.

Sākotnējo plānu neizdevās īstenot, bet Šeihs Muhammeds pastāstīja par savu ideju Bin Ladenam. Šeihs Muhammeds piedāvāja vērienīgu operāciju ar 12 pasažieru lidmašīnu nolaupīšanu, bet Bin Ladens uzskatīja, ka tik masveidīga uzbrukuma sagatavošana un īstenošana būtu pārāk sarežģīta. 1999. gada sākumā tika pieņemts lēmums īstenot mazāku operāciju, kas balstījās uz četru pasažieru lidmašīnu nolaupīšanu.

Pakistānas islāma kaujinieks Halīds Šeihs Muhammeds 90. gados un pēc ASV spēku sagūstīšanas 2003. gadā.
Foto: AFP

Lai īstenotu uzbrukumu, "Al Qaeda" finansēja pārdesmit islāma kaujinieku nosūtīšanu uz ASV. Galu galā lidmašīnu sagrābšanā piedalījās 19 teroristi: katrā lidmašīnā vajadzēja būt pa pieciem kaujiniekiem, bet vienā neizdevās nokomplektēt pilnu sastāvu un tieši šī lidmašīna nesasniedza teroristu iecerēto mērķi, jo pasažieri sacēlās pret uzbrucējiem.

15 no 19 teroristiem bija Saūda Arābijas pilsoņi, tāpat kā Bin Ladens (viņam gan Saūda Arābijas pilsonība tika atņemta jau 1994. gadā pēc konflikta ar šī valsts karaļnamu). Naftas resursiem bagātā Saūda Arābija bija un ir ASV sabiedrotā, tādēļ teroristi bez īpašām grūtībām saņēma vīzu ieceļošanai ASV.

Lielākā daļa no kaujiniekiem bija operācijas "muskuļi", kuru uzdevums bija tikt galā ar lidmašīnas apkalpi un pasažieriem. Galveno lomu uzņēmās četri kaujinieki, kuri bija apguvuši lidmašīnu vadīšanas iemaņas, lai varētu novirzīt lidmašīnas uz iecerēto mērķi. Grupas līderi bija labi izglītoti; pirms uzbrukuma viņi dzīvoja Vācijā, kur studēja augstskolās. Piemēram, teroristu grupiņas vadonis Muhammeds Atta bija ēģiptietis, kurš Kairas Universitātē studēja inženierzinātnes un arhitektūru, bet pēc ierašanās Vācijā mācījās Hamburgas Tehnoloģiju universitātē, kur studēja pilsētplānošanu.

Neraugoties uz labo izglītību, Atta un viņa līdzgaitnieki pievērsās radikālā islāma ideoloģijai. 1999. gadā viņi gribēja doties uz Čečeniju, lai karotu pret krieviem, bet nonāca teroristu apmācības nometnē Afganistānā, kur "Al Qaeda" vadība viņus atlasīja ASV uzbrukuma īstenošanai.

2000. gadā teroristi ieradās ASV, kur pieteicās aviācijas pilotu skolās, lai apgūtu lidmašīnu vadīšanas iemaņas. Pasniedzēji dažkārt bija izbrīnīti par studentu interesēm (piemēram, viņus daudz vairāk interesēja lidmašīnas vadība gaisā, nevis pacelšanās un nolaišanās, kas ir sarežģītākās lidojuma fāzes). Taču tobrīd neviens nevarēja iedomāties, ka šo vīriešu patiesais mērķis ir kļūt nevis par aviācijas pilotiem, bet gan par kamikadzēm, kas gatavi doties pašnāvnieku misijā.

Teroraktu novēršanu apgrūtināja arī sarežģītā ASV drošības dienestu struktūra, kur dažādi dienesti konkurēja cits ar citu un nelabprāt dalījās ar informāciju. "CIP bija informācija, ka divi zināmi "Al Qaeda" teroristi ieradušies ASV. FIB bija informācija, ka ASV pilotu skolās notiek dīvainas lietas. Viņiem bija specifiska informācija par atsevišķiem teroristiem, no kuras varētu izsecināt, kas gaidāms. Taču šī informācija tā arī nesasniedza mani vai Balto namu," vēlāk atzina ASV valdības pretterorisma padomnieks Ričards Klārks.

2001. gada 6. augustā ASV prezidentam Džordžam V. Bušam uz galda tika nolikts ziņojums ar virsrakstu "Bin Ladens nolēmis sarīkot uzbrukumu ASV". Taču nekādi konkrēti draudi šajā ziņojumā nebija minēti. 16. augustā Minesotas štatā tika arestēts viens no islāma ekstrēmistiem Zakarijs Musaui, kurš bija ieradies aviācijas pilotu skolā, samaksājis 6800 dolāru skaidrā naudā par iespēju padarboties ar "Boeing" pasažieru lidmašīnas vadības simulatoru. Musaui uzdotie jautājumi instruktoram šķita aizdomīgi, un viņš ziņoja FIB par neparasto audzēkni (vēlāk instruktors saņēma piecu miljonu dolāru atlīdzību par informācijas sniegšanu). Varasiestādes arestēja Musaui par imigrācijas noteikumu pārkāpumiem, taču nepaguva atklāt saistību starp aviācijas studijām un terorismu.

Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņi Ņujorkas panorāmā. 2000. gada augusts.
Foto: Walter Rawlings / Mary Evans Pi, Rights Managed

Uzbrukuma plāns tika īstenots 2001. gada 11. septembrī no rīta. Teroristi sagrāba četras pasažieru lidmašīnas, kas lidoja no ASV austrumkrasta uz rietumkrastu (šie reisi tika izraudzīti, lai lidmašīnās būtu iepildīts pēc iespējas vairāk aviācijas degvielas). Teroristi bija bruņojušies ar asaru gāzes baloniņiem un nelieliem nazīšiem, kādus pirms 11. septembra vēl bija iespējams ienest lidmašīnā. Viņi sadūra un apdullināja stjuartes un pilotus, pārņemot kontroli pār lidmašīnām.

Pasažieri domāja, ka lidmašīnas sagrābuši gaisa pirāti, kas izvirzīs savas prasības un liks lidmašīnām nolaisties kādā no lidostām. Taču teroristu iecerētais plāns bija daudz briesmīgāks. Divas lidmašīnas tika ietriektas Dvīņu torņos Ņujorkā, bet trešo teroristi ietrieca Pentagona ēkā Vašingtonā. Ceturtā lidmašīna, "United Airlines" reiss Nr. 93, nesasniedza teroristu iecerēto mērķi (visticamāk, tā bija ASV parlamenta ēka Vašingtonā), jo pasažieri uzzināja par citiem terora aktiem un drosmīgi nolēma stāties pretī teroristiem, izraisot lidmašīnas nokrišanu Pensilvānijas štatā.

Dvīņu torņos aviācijas degviela izraisīja milzīgu ugunsgrēku, kas izkausēja debesskrāpju metāla konstrukcijas, un pēc neilga laika abi torņi sabruka. Tā rezultātā dzīvību zaudēja vairāk nekā 2600 cilvēku. Lidmašīnas ietriekšana Pentagonā nonāvēja 125 cilvēkus, bet četrās lidmašīnās gāja bojā visi 265 pasažieri un apkalpes locekļi, arī 19 teroristi. Tādējādi 11. septembra terorakts kopumā nonāvēja 2996 cilvēkus.

Pirmajās stundās pēc uzbrukuma šķita, ka upuru skaits būs vēl daudz lielāks, jo darbdienas rīta stundās Dvīņu torņos parasti strādāja ap 14 000 līdz 19 000 cilvēku. Taču lielākā daļa sekmīgi paspēja evakuēties no torņiem. Nepaveicās tiem cilvēkiem, kas strādāja debesskrāpju augšējos stāvos, jo lidmašīnu ietriekšānās un ugunsgrēks aizsprostoja viņiem atkāpšanās ceļu. Pirms torņu sabrukšanas vismaz 200 cilvēku gāja bojā, izlecot pa debesskrāpju logiem, jo tā bija vienīgā iespēja izbēgt no uguns liesmām un dūmiem.

Dvīņu torņu drupās izdevās atrast un identificēt vairāk nekā 1600 cilvēku mirstīgās atliekas, bet vairāk nekā 1100 upuru tā arī nav identificēti un ar godu apbedīti. Dvīņu torņu sabrukšana nonāvēja arī vairāk nekā 340 Ņujorkas ugunsdzēsēju, kas bija ieradušies uz izsaukumu un steidzās palīgā debesskrāpjos iesprostotajiem cilvēkiem.

Investīciju firma "Cantor Fitzgerald", kas aizņēma vairākus stāvus vienā no Dvīņu torņiem, šajā dienā zaudēja 658 darbiniekus. Uzņēmuma vadītājam Hovardam Lutnikam paveicās, jo torīt viņš bija nolēmis vispirms aizvest savu dēlu uz bērnudārzu, bet teroristu uzbrukumā gāja bojā Hovarda brālis Gērijs.

Todien mājās nepārnāca arī "Cantor Fitzgerald" viceprezidents Vinsents Lito. Viņa meitai Kimberlijai tolaik bija 19 gadu, un viņa bija viena no vairāk nekā 3000 bērnu un pusaudžu, kas 11. septembra teroraktos zaudēja kādu no vecākiem.

"Vēlāk mums izsniedza viņa mirstīgās atliekas. Mēs zinājām, ka mums paveicies, jo varējām apbedīt vismaz daļu no viņa. Taču viņš joprojām bija zudis," laikraksta "The Washington Post" slejās raksta Kimberlija.

"Dažkārt man šķiet, ka esmu kā citi cilvēki, kuru tēvi ir miruši. Taču mans tēvs nenomira; viņš pazuda. Un tas ir savādāk, kad nāve nav skaidra un redzama, kad tuviniekiem tiek laupīta iespēja sagatavoties un samierināties."

"Kopš tās dienas pagājuši 20 gadi. Manā dzīvē bijis tik daudz notikumu. Es pabeidzu augstskolu, astoņus gadus mācīju angļu valodu vidusskolēniem, iepazinos un apprecējos ar savu vīru. Es smagi saslimu un atveseļojos. Es adoptēju divus mazuļus un redzēju, kā viņas izaug par jaukām mazām meitenēm. Manā dzīvē ir tik daudz kā, par ko justies laimīgai. Taču es nekad neesmu spējusi saprast, kā mana tēva spēcīgais stāvs varēja tā vienkārši pazust un sadalīties. Mani nekad nav pametusi vēlme viņu atrast – un skumjā apziņa, ka tas nekad neizdosies," secina Kimberlija.

"Šie cilvēki, šī pilsēta nekad nav redzējusi karu, nekad pāri tai nav lidojuši svešinieka bumbvedēji un nav vajadzējis glābties bumbu patvertnēs. Pasaules naudas, varas un slavas galvaspilsēta visā savā vēsturiskajā pieredzē bijusi arī stipra, droša un lepna kā pati Amerika. Šeit nekas nevar notikt, jo nekas tāds nekad nav noticis," tā pirms 20 gadiem laikraksta "Diena" slejās rakstīja latvietis Emīls Rode, kurš tolaik dzīvoja Ņujorkā.

Amerikāņu ievainojamības diena

11. septembrī Emīls līdz ar miljoniem ņujorkiešu TV vēroja traģisko notikumu attīstību, bet pēc tam devās pilsētas ielās, lai piekļūtu tuvāk notikumu epicentram un pats savām acīm skatītu, kā mainās pasaules vēsture.

"Ņujorka vairs nav un nebūs tāda, kādu mēs to pazinām: bezbēdīga, bezrūpīga, vienaldzīga un auksta pret iebraucējiem un arī savējiem, individuālistiska un atsvešināta, ekstremāla savā alkatībā un uzdzīvē, dzīves priekā un baudās. Vienā rītā tā kļuvusi cilvēciska un saprotama. Kā vienaldzīgs un augstprātīgs paviršs paziņa, radinieks vai darba kolēģis, kam uzbrukusi negaidīta, nepelnīta nelaime," toreiz rakstīja Emīls.

Tagad viņš spriež, ka 2001. gada 11. septembris tiešām bija kādas ēras beigas, lai gan viņš šajos notikumos bijis tikai blakusstāvētājs. "Tajā laikā man, 27 gadīgam, bija iespēja un izdevība gadu padzīvot Ņujorkā kā "cilvēkam bez īpašībām", iegremdējoties šīs metropoles unikālajā enerģijā."

"11. septembris bija kolektīva ievainojuma un ievainojamības diena, kas atnesa kara postījumus uz Amerikas krastiem. Turpmākajās dienās sekoja stāsti par varonību, patriotismu, un arī par neizbēgamo atbildi teroristiem, bet sākumā bija vienkārši sāpes un visa notiekošā trausluma apziņa. Personīgi man tas bija arī Ņujorkas perioda noslēgums, un atstāju to dažus mēnešus vēlāk," atceras Emīls.

"Domāju, ka Ņujorka ir atguvusies no traumas un dzīvo tālāk tikpat aktīvā, neapstādināmā ritmā. Pa šiem gadiem esmu Ņujorkā bijis tikai vienreiz 2013. gada rudenī, un varu apliecināt, ka pilsēta turpina tiekties pretī debesīm, tāpat kā tās nekustamā īpašuma cenas."

Ņujorkā joprojām dzīvo latviete Vija Repkina, kas ar vīru Juri devās uz ASV nepilnu gadu pirms 11. septembra traģēdijas. "Uz ASV aizceļojām, pateicoties mana vīra Jura ierosinājumam piedalīties "Zaļās kartes" (uzturēšanās atļaujas) loterijā. Aizpildījām, es vinnēju, un tā mēs nokļuvām Ņujorkā."

"2000. gada oktobrī ieradāmies Ņujorkā, un jau 21 gadu dzīvojam Dienvidu Bruklinā netalu no Braitonbīčas, tātad tuvu okeānam. Pa šiem gadiem, dzīvojot ASV, neviena cita pilsēta mani tā neuzrunāja kā Ņujorka.

Latvijā mēs strādājam ar restorānu un pasākumu organizēšanu saistītu biznesu, man bija iemaņas ziedu un galdu dekorēšanā. Nolēmu izmantojot iegūtas zināšanas, attīstot savu prasmi ziedu dizainā, atstājot restorāna apkalpojošo sfēru Jura ziņā."

"Milzīgs šoks par terora aktu pārņēma visu pilsētu, valsti un pasauli. Pārtrūka telefona sakari ar Latviju; internets tolaik vēl nebija tik plaši pieejams. Ielas bija tukšas, cilvēku sejās bija lasāmas bailes un nesapratne par notiekošo. Bijām neziņā, kas notiks tālāk... Gaisa telpā virpuļoja tikai policijas helikopteri, lidojumi bija pārtraukti, bija sajūta, ka iestājusies kara situācija. Taču dienām ejot dzīve Ņujorkas ielās pamazām atsakās, autovadītāji savam mašīnām pievienoja ASV karodziņus, pie visam mājām bija nolaisti karogi."

"Es atsāku strādāt pēc kādas nepilnas nedēļas, strādāju tajā laikā Bruklinā mazā ziedu veikalā. Juris atsāka darbu restorānā, visas sarunas, protams, bija saistītas ar šaušalīgajiem notikumiem. Katrā no mums mājoja cerība, ka jāspēj saņemties un jāpārdzīvo šo neziņas laiku."

"Mēs ātri iepazināmies ar Ņujorkā dzīvojošiem latviešiem, visi bija nesen iebraukušie emigranti. Bruklinā ir liela krievu kopiena, visi mūsu draugi pārvalda krievu valodu, jo sākumā tā bija vieglāk atrast darbu un saprast notiekošo šajā pilsētā. Pēc 11. septembra notikumiem ļoti solidarizējamies, viens otru atbalstījām, palīdzējām atrast darbu, sameklēt informāciju."

Saskatīja iespēju mainīt dzīvi

"Ņujorka ir ļoti dinamiska un progresīva pilsēta, ar intensīvu kustību, līdz ar to šeit dzīvojošie cilvēki ātri pielāgojas situācijām un krīzes posmus pārvar, turpinot strādāt ar vēl lielāku atdevi. Vēlāk, strādājot Manhetenā, tuvojoties 11. septembra gadadienai un satiekot dažādu tautību un izcelsmes cilvēkus, vienmēr pārrunājam, kādas bijušas izjūtas un kur katrs bijis tajā traģiskajā dienā."

"Viens no maniem draugiem tagad ir Argentīnas tango pasniedzējs. Kādreiz viņš strādāja "Lehman Brothers" kompānijā, bet pēc 11. septembra notikumiem krasi mainīja savu profesiju, atsakoties no spožās karjeras finanšu pasaulē. Teroraktos bija gājuši bojā viņa kolēģi, un viņš nespēja tur atgriezties. Meklējot sevi un domājot par dzīves jēgu, viņš atrada atbildes un pilnībā nomainīja profesiju, sākot visu no paša sākuma kā tango pasniedzējs. Tagad viņš atzīst, ka tas bijis ļoti smags dzīves pārbaudījums, bet šie traģiskie notikumi palīdzēja viņam atvērt acis un pievērsties lietām, kas silda sirdi, rada prieku sev un citiem."

"Ņujorkā ir bezgalīgas iespējas mainīties, ļoti daudz iespēju pilnveidoties, darīt savu darbu ar prieku." Vija pati joprojām strādāt ziedu dizaineres profesijā, kas viņai iet pie sirds. Dzīvojot Amerikā, viņa ar vīru nav aizmirsuši arī Latviju, cenšas atbraukt divreiz gadā, lai apciemotu vecākus un draugus.

Vija atceras, ka uz Manhetenu saņēmusies aizbraukt kādu mēnesi pēc notikušā. "Uz notikuma vietu nespēju aiziet vēl ilgi, bet nākamajā gadā atradu darbu netālu no Dvīņu torņiem. Visa apkārtne bija norobežota, vienīgi varēja pieiet pie mazas baznīciņas "St. Paul's Chapel", kas brīnumainā kārtā bija izdzīvojusi. Tur bija kārtu kārtām salikti ziedi un sarakstīti bojā gājušo vārdi. Vēl ilgi šajā apkārtnē bija šī smaguma sajūta."

Ņujorka nekad neapstāsies

Dienās pēc 11. septembra teroraktiem bieži izskanēja frāze, ka Ņujorka, Amerika un visa pasaule ir mainījušās uz visiem laikiem. Kā uz to raugās Vija? "Manā skatījumā Amerikā, tāpat kā visā pasaulē, viss nemitīgi mainās. Tā vienmēr ir bijis un būs. 11. septembris viennozīmīgi ir atstājis sāpīgas pēdas daudzu cilvēku dzīvēs, tāpat kā Otrais pasaules karš. Esmu jautājusi savai mammai, kura kā meitene pārdzīvoja Otro pasaules karu, zaudēja tēvu, māti un brāli, bet viņa man atbild: jādzīvo uz priekšu, kas bijis, tas ir pagājis…"

"Ņujorkietis nekad neapstāsies, ies, cīnīsies un pārdzīvos jebkuras krīzes. Šī pilsēta nekad neapstāsies, Ņujorka ir imigrantu un darbaļaužu pilsēta ar ļoti stipru gribu dzīvot labāk. Enerģijas un vitalitātes pilna, reizēm nogurdinoša un trokšņu pārpildīta, bet tajā paša laikā pilna iespēju, visas pasaules mākslinieku un radošo cilvēku iedvesmas centrs," secina Vija.

2001. gada 11. septembra terorakti radīja labvēlīgu augsni dažādām sazvērestības teorijām, kas apšauba ASV valdības oficiālo versiju par notikumu gaitu un piedāvā alternatīvu skaidrojumu traģēdijas cēloņiem. Ap šīm sazvērestības teorijām izveidojusies vesela kopiena, kas sevi dēvē par 11. septembra "patiesības stāstītājiem" (9/11 truthers).

Tiesa gan, viņu sludinātās patiesības ir daudz un dažādas, teju katram ir sava versija par uzbrukuma plānotājiem un īstenotājiem. Kalifornijā šogad jau 17. reizi notiks "11. septembra patiesības filmu festivāls", kura dalībniekiem būs iespēja noskatīties dažādas "dokumentālās filmas", kas izklāsta sazvērestības teoriju piekritēju versijas par 11. septembra notikumiem.

Internets veicinājis sazvērestības teoriju izplatīšanu

Amerikāņiem patīk sazvērestības teorijas, un viņiem tādu netrūkst par dažādiem ASV vēsturē zīmīgiem notikumiem: ASV prezidentu Džonu Kenediju nogalināja "militāri rūpnieciskā kompleksa" interesēs, amerikāņu astronauti nekad nav spēruši kāju uz Mēness, bet ASV valdība jau gadu desmitiem slēpusi ziņas par 1947. gadā notikušo NLO katastrofu Rozvelā.

11. septembra sazvērestības teorijas visvairāk līdzinās baumām par 1941.gada decembrī notikušo japāņu uzbrukumu Pērlhārborai, kas rosināja ASV karaspēku iesaistīties Otrā pasaules kara cīņās. Daļa amerikāņu vēl arvien uzskata, ka toreizējais ASV prezidents Frenklins Rūzvelts zinājis par gaidāmo uzbrukumu, bet nav mēģinājis to novērst, jo valdība cerēja, ka japāņu uzbrukums pamudinās ASV sabiedrību atbalstīt tolaik nepopulāro ideju par iesaistīšanos karadarbībā.

Mūsdienās sazvērestības teorijas var izplatīties sevišķi strauji, jo dažādu savdabīgu versiju piekritējiem vairs nav jāiet uz bibliotēku, lai atrastu un apkopotu informācijas druskas, ko "oficiālā vara un mediji" no mums noklusē. Tagad teju katram ir iespēja internetā izplatīt un aizstāvēt sev tīkamas teorijas, kas pieejamas neierobežotam lasītāju lokam.

"11. septembra sazvērestības teorijas parādījās tieši tajā brīdī, kad sociālie mediji un interneta platformas, piemēram, "YouTube", sniedza cilvēkiem iespēju izplatīt šīs idejas aizraujošā un krāsainā veidā," ziņu aģentūrai "AFP" stāsta Gerets Grafs, kurš sarakstījis grāmatu par 11. septembra notikumiem.

Bušam vajadzēja ieganstu karu uzsākšanai

Sazvētrestības teoriju piekritēji noraida ASV varas iestāžu veiktās izmeklēšanas slēdzienu, ka 11. septembra uzbrukumu īstenoja 19 pašnāvnieku vienība, kas pildīja "Al Qaeda" vadoņa Osamas bin Ladena uzdevumu. Viņi ir pārliecināti, ka uzbrukums Dvīņu torņiem un Pentagonam patiešām bija viltīgas un rūpīgi plānotas operācijas rezultāts, taču šīs operācijas plānotāji bija nevis bārdaini vīri Afganistānas alās, bet gan uzvalkos tērpti kungi Baltā nama un Pentagona kabinetos. Pēc viņu domām, 11. septembra teroraktu sarīkoja ASV valdība, kas sadarbojās ar citu valstu specdienestiem.

Sazvērestības teorijai par ASV valdības līdzdalību 11. septembra uzbrukumos ir gana daudz piekritēju. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka lielai daļai amerikāņu ir šaubas, vai oficiālā versija atbilst patiesībai. Internets ir pilns ar sazvērestības teorijām, kas izklāsta "patiesību" par 11. septembra notikumiem: Dvīņu torņi patiesībā tika uzspridzināti, teroristu sagrābtās pasažieru lidmašīnas tika vadītas no attāluma, bet Osama bin Ladens ir ASV propagandas izdomāts tēls.

Doma, ka ASV valdība varētu aukstasinīgi noslepkavot gandrīz 3000 savu pilsoņu, šķiet šausminoša, bet sazvērestības teoriju piekritēji nešaubās, ka militāri rūpnieciskais komplekss milzu peļņas dēļ ir gatavs uz daudz lielākiem upuriem. 11. septembra uzbrukums esot sarīkots, lai toreizējais ASV prezidents Džordžs V.Bušs varētu pasludināt "karu pret terorismu", kas vainagojās ar Afganistānas un Irākas okupāciju. Amerikāņiem tas palīdzēja piekļūt Irākas naftas resursiem, karadarbības laikā ASV valdība ievērojami palielināja militāros izdevumus un nodrošināja labu peļņu ieroču ražotājiem.

Pie sazvērestības teoriju izplatīšanās daļēji ir vainīgs pats Džordžs V.Bušs, jo šī kustība uzņēma apgriezienus pēc Irākas kara sākuma. Daudzi amerikāņi bija saniknoti, ka Bušs ievilcis viņus nevajadzīgā karā, aizbildinoties ar neesošiem Irākas masu iznīcināšanas ieročiem. "Ja mēs sākām karu, lai likvidētu iedomātus masu iznīcināšanas ieročus, vai doma par fiktīvu terora aktu sarīkošanu šķiet tik neticama?" vaicāja žurnāls "Time".

Uzspridzināt debesskrāpi nav viegli

Sazvērestības teoriju piekritēji uzskata, ka muļķa lomā ir nevis viņi, bet gan sabiedrības vairākums, kas noticējis valdības versijai par 11. septembra notikumiem. Visi, kas uzdrošinājušies apšaubīt sazvērestības teorijas, tiek nosaukti ja ne par muļķiem, tad par valdības uzpirktiem aģentiem.

Daļa sazvērestības teoriju piekritēju uzskata, ka ASV varasiestādes nebija tieši iesaistītas uzbrukumu organizēšanā. Drošības dienesti gan jau laikus zinājuši par gaidāmo uzbrukumu, bet neko nav darījuši, lai to novērstu. Citi ir pārliecināti, ka viss stāstiņš par islāma teroristiem ir izdomāts, jo terora aktus sarīkoja ASV specdienestu aģenti.

Piemēram, Dvīņu torņi sabruka nevis lidmašīnu ietriekšanās rezultātā, bet gan kontrolētā sprādzienā. Kontrolētas ēku spridzināšanas eksperti šo versiju uzskata par pilnīgām muļķībām. Pirmkārt, Dvīņu torņi sabruka virzienā no augšas uz leju, bet kontrolētu ēku spridzināšanu gandrīz vienmēr sāk no apakšas. Otrkārt, lai uzspridzinātu tik milzīgu ēku (Dvīņu torņi bija vairāk nekā 400 metru augsti), jāveic ļoti rūpīgi sagatavošanās darbi. Ēkā būtu jānovieto tonnām sprāgstvielu, jāveic ēkas konstrukciju iezāģēšana.

Tas viss prasītu dienām un pat nedēļām laika, tādēļ grūti iedomāties, ka neviens no daudziem tūkstošiem Dvīņu torņos strādājošo nemanītu neko aizdomīgu. Izmeklētāji secina, ka Dvīņu torņu sabrukuma iemesls bija daudz vienkāršāks: pēc ietriekšanās torņos aizdegās lidmašīnu degviela, kas izkausēja metāla konstrukcijas, tādēļ debesskrāpja augšdaļa iebruka uz leju, iznīcinot stāvu pēc stāva. Līdzīgu iemeslu dēļ sabruka arī blakus esošais trešais debesskrāpis, 47 stāvus augstā "7 World Trade Center" ēka. Lai gan tajā nebija ietriekusies lidmašīna, ugunsgrēks no lielajiem torņiem pārmeties uz šo ēku un izkausējis metāla konstrukcijas. Eksperti norāda uz diviem neseniem gadījumiem (2017. gadā Irānā un 2018. gadā Brazīlijā), kad pēc ugunsgrēka sabruka lielas daudzstāvu ēkas.

"Būtu aizdomīgi, ja ar mani kas notiktu"

Sazvērestības teoriju atbalstītāji apšauba arī oficiālo versiju par nolaupītās pasažieru lidmašīnas "Boeing 757" ietriekšanos Pentagona ēkā. Pēc viņu domām, patiesībā daļa ēkas tika sadragāta nevis ar lidmašīnu, bet gan ar raķeti, kas tika vadīta no attāluma. Lidmašīnas atlūzas pie Pentagona izmētātas jau pēc katastrofas, lai slēptu patiesos uzbrukuma apstākļus. Bet kur tad palika "American Airlines" lidmašīna, kas ar 58 pasažieriem un sešiem apkalpes locekļiem izlidoja no Vašingtonas lidostas? Arī par to sazvērestības teoriju piekritējiem ir sava versija. Viņi esot vai nu nogalināti un noslīcināti jūrā, vai arī pieņēmuši citu identitāti un dzīvo slepenībā.

"Cilvēki, kas iekāpa lidmašīnās, bija vienkārši bandinieki. Viņi bija aģenti, kam piešķīra jaunu identitāti. Valdība viltoja uzbrukumus ar lidmašīnām, lai iebiedētu sabiedrību. Mēs redzējām briesmīgo skatu televīzijā, kura mērķis bija izprovocēt atbalstu karam Afganistānā un Irākā," laikrakstam "The Guardian" stāstīja Dīns Hārtvels, kurš sarakstījis grāmatu par 11. septembra sazvērestību. Uz jautājumu, vai viņš nebaidās, ka ļaunā valdība varētu apklusināt arī viņu, Hārtvels atbildēja mierīgi: "Būtu diezgan aizdomīgi, ja ar mani kas notiktu. Tas pierādītu, ka man bija taisnība."

ASV specdienesti un Dž.V.Buša valdība viņa valdīšanas laikā kļuva bēdīgi slaveni ar savu nekompetenci, tādēļ grūti iedomāties, kā viņi būtu varējuši pilnīgā slepenībā sagatavot tik sarežģītu operāciju. Ja jau amerikāņu specdienesti nebija spējīgi noskaidrot, vai Sadama Huseina režīmam patiešām ir masu iznīcināšanas ieroču krājumi, kā gan viņi varēja izplānot tik vērienīgu uzbrukumu? Lai tas būtu sekmīgs, sazvērestībā bija jāpiedalās simtiem cilvēku, no kuriem neviens nav izpļāpājies par noziegumu.

Sazvērestības teoriju piekritēji pārmetušies uz Covid–19 teorijām

Amerikā ir ļoti auglīga vide sazvērestības teorijām, jo daudzi amerikāņi jau kopš ASV neatkarības pirmsākumiem neuzticas "Vašingtonai", ar ko domāta federālā valdība. "Mūsu valsts pirmsākumos galvenais mērķis bija atbrīvoties no britu monarhijas važām. Mēs veidojām institūcijas, lai ierobežotu varas iespējas uzspiest savu gribu vienkāršiem cilvēkiem. Šādos apstākļos nav brīnums, ka mums jau kopš seniem laikiem ir tradīcija neuzticēties valdībai," raidsabiedrībai "NPR" skaidroja politologs Marks Heteringtons.

Holivudā ļoti iecienītas ir filmas par sazvērestības teorijām. Tās vēsta par blēdīgiem senatoriem, CIP aģentiem un ļaunām korporācijām, kas bez žēlastības slepkavo nevainīgus cilvēkus. Pētnieki spriež, ka ar sazvērestības teorijām aizraujas ne tikai neizglītoti cilvēki, kam viegli var iestāstīt visādas muļķības. "Tas ir hobijs cilvēkiem, bieži vien pusmūžā, kas dzīvē neko īpašu nav sasnieguši. Viņi nav traki, bet viņiem ir raksturīga paranoiska domāšana. Bieži vien viņi ir inteliģenti, pārliecināti par sava viedokļa pareizību," laikrakstam "Pittsburgh Post−Gazette" atzina sociologs Teds Gercels, kurš pētījis sazvērestības teoriju piekritēju domāšanu. Turklāt populārākie sazvērestības teoriju autori ar šīm idejām var labi nopelnīt, piemēram, sarakstot attiecīgai tēmai veltītas grāmatas.

Šāda literatūra ir gana populāra, jo cilvēki grib ticēt, ka lieliem vēsturiskiem notikumiem noteikti ir kāds plašāks izskaidrojums. Taču pēdējā laikā 11. septembra sazvērestības teorijas ir palikušas otrā plānā, jo "patiesības stāstītājiem" ir jauna aizraušanās: viņi izplata dažādas versijas par Covid–19 pandēmijas pirmsākumiem un vakcinācijas kampaņu, ar ko ļaunās valdības cenšas pakļaut sabiedrības vairākumu. Covid–19 pandēmija viņiem šķiet rūpīgi plānota "plāndēmija", ar kuras palīdzību šīs pasaules varenie grasās ievērojami samazināt mūsu planētas iedzīvotāju skaitu. "Tagad es apšaubu pilnīgi visu, un gribētos zināt, cik daudz no visa tā, ko mums stāsta par vēsturi, vispār atbilst patiesībai," sarunā ar "AFP" spriež amerikāniete Hetere Bauere, kas netic ne valdības versijai par 11. septembri, ne Covid–19 pandēmijai.

Ietekme uz aviācijas industriju
Reiz bija laiks, kad lidostā varēja ierasties pēdējā brīdī pirms gaidāmā lidojuma, ātri iziet drošības kontroli un atvadu buču novilcināt līdz pat iekāpšanas sektoram, kam netraucēti varēja piekļūt arī pasažieru tuvinieki. Neviens nelika jums pie drošības kontroles novilkt kurpes, jostu un virsjaku, izņemt no somas portatīvo datoru un citu tehniku, izmest ūdens pudeles, pārāk liela tilpuma smaržas un citus aizdomīgus šķidrumus.

Tas bija laiks pirms 2001. gada 11. septembra, kad neviens nevarēja iedomāties, ka pasažieru lidmašīna ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī potenciāls masu iznīcināšanas ierocis, kas nedrīkst nonākt teroristu rokās. 11. septembra terorakti ievadīja jaunu laikmetu civilās aviācijas vēsturē, jo stingrās drošības prasības padarīja lidošanu par daudz apgrūtinošāku pieredzi.

Pastiprinātas pārbaudes

Uzreiz pēc 11. septembra teroraktiem pasažieriem tika aizliegts ienest lidmašīnā kabatas nazīšus un tamlīdzīgus priekšmetus, ko varētu izmantot kā ieroci. Daudzviet metāla dakšiņas un nazīšus aizstāja ar plastmasas galda piederumiem. Līdz ar jaunu draudu parādīšanos paplašinājās arī drošības pasākumu saraksts: kad terorists Ričards Rīds nesekmīgi centās uzspridzināt transatlantisko pasažieru lidmašīnu ar sporta kurpē iemontētu spridzekli, daudzās pasaules lidostās tika ieviesta prasība novilkt apavus pie drošības kontroles.

Vēl pēc dažiem gadiem tika novērsts teroristu mēģinājums lidojuma laikā izgatavot spridzekli no ķimikālijām, kas tiktu ienestas lidmašīnā atspirdzinošo dzērienu pudelēs. Pēc tam tika ieviests aizliegums ienest lidmašīnas salonā šķidrumus, kuru tilpums pārsniedz 100 ml. Pastiprināti sāka pārbaudīt arī dažādu elektroniku, piemēram, planšetdatorus un fotoaparātus, ko teroristi varētu izmantot spridzekļa paslēpšanai vai iedarbināšanai.

Eiropas Savienības lidostās tika ieviestas pastiprinātas dokumentu pārbaudes, lai pārliecinātos, ka pasažieris, kas iekāpj lidmašīnā, ir tas pats, kurš reģistrējies lidojumam un nodevis bagāžu.

Aviācija ir drošākā transporta nozare

Ar katru jauno prasību rindas pie drošības kontroles kļuva arvien garākas, tādēļ pasažieriem nācās ierasties lidostā arvien ilgāku laiku pirms plānotā lidojuma. Daudzi sāka kurnēt par pārbaudēm un apšaubīt to lietderību. Šīm šaubām bija zināms pamats, jo drošības kontroles darbiniekiem katru dienu nākas pārbaudīt tūkstošiem pasažieru, un skaidrs, ka ar laiku iestājas rutīna, kuras dēļ palielinās risks kaut ko palaist garām. ASV Transporta drošības pārvaldes inspektori pirms dažiem gadiem veica eksperimentu, mēģinot ienest lidmašīnās sprāgstvielas un ieročus. ASV mediji ziņoja, ka tas viņiem izdevies 95% gadījumu, jo drošības pārbaudes bieži vien bija paviršas un formālas.

Visu nav iespējams paredzēt

Krištops norāda, ka izmaksu faktors vai pasažieru ērtības nekādā gadījumā nedrīkst būt lielākas prioritātes par pasažieru drošību. "Jā, drošības pasākumi rada neērtības pasažieriem, bet mums galvenais ir parūpēties par viņu drošību." Krištops stāsta, ka mūsdienās stingrākas drošības pārbaudes attiecas arī uz lidmašīnu apkalpi; nav tā, ka stjuarts vai otrais pilots varētu bez problēmām ienest lidmašīnā cirvi vai kādu citu ieroci. "Nav pieļaujama situācija, ka kāds no apkalpes, kam ir priviliģēta piekļuve lidmašīnai, var radīt apdraudējumu."

Lidmašīnas pilotu kabīnes pēc 11. septembra tika ievērojami nostiprinātas, lai tajās nevarētu iekļūt nepiederošas personas. Taču visu nav iespējams paredzēt, kā to pierādīja lidsabiedrības "Germanwings" lidmašīnas katastrofa 2015. gadā. To izraisīja lidmašīnas pilots Andreass Lubics, kurš sirga ar depresiju un bija nolēmis izdarīt pašnāvību. Viņš ietrieca lidmašīnu kalnā, nogalinot 150 cilvēku.

Lubics izmantoja to, ka otrs pilots uz brīdi bija izgājis no kabīnes, bet pēc tam nevarēja tajā atgriezties, jo Lubics bija aizslēdzis durvis un pēc 11. septembra veiktie uzlabojumi neļāva tās uzlauzt no salona puses. "Germanwings" lidmašīnas katastrofa lika kārtējo reizi pārskatīt drošības instrukcijas: daudzas lidsabiedrības ieviesa prasību, ka pilotu kabīnē vienmēr jābūt vismaz diviem cilvēkiem, tāpat tika ievērojami pastiprinātas lidmašīnu pilotu psihiskā stāvokļa pārbaudes, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.

Jānis Krištops norāda, ka pēc 11. septembra teroraktiem ieviestie drošības pasākumi ir izpildījuši savu galveno uzdevumu: teroristiem vairs nav izdevies izmantot pasažieru lidmašīnas līdzīgu teroraktu veikšanai. "Tas liecina, ka drošības pasākumi bijuši gana sekmīgi."

Amerikāņu pirmā reakcija uz 11. septembra teroraktiem bija šoks, bet nebija ilgi jāgaida, kad bailēm sekoja citas, vēl spēcīgākas emocijas: naids un atriebības alkas. Amerikāņi pieprasīja atrast un bargi sodīt 11. septembra teroraktu organizatorus, un toreizējais ASV prezidents Džordžs V. Bušs zvērēja, ka dabūs rokā teroristu vadoņus "dzīvus vai mirušus".

Buša ultimāts talibiem

Jau pirmajās stundās pēc teroraktiem kļuva skaidrs, ka tik vērienīgas operācijas sagatavošana un īstenošana varētu būt pa spēkam tikai dažiem ASV ienaidniekiem, kam bija vēlme un iespējas sarīkot uzbrukumu Amerikai. Vainīgais nebija ilgi jāmeklē, jo izmeklēšanā noskaidrojās, ka 11. septembra teroraktus sarīkojis islāma ekstrēmistu grupējums "Al Qaeda", kura līderis Osama bin Ladens tolaik bija atradis patvērumu pie Afganistānā valdošā "Taliban" režīma. Daudzi teroraktu upuru tuvinieki uzskata, ka ASV vajadzēja bargi vērsties ne tikai pret Afganistānu, bet arī Saūda Arābiju, jo tieši no šīs valsts bija cēlies Bin Ladens un 15 no 19 teroristiem, kas piedalījās 11. septembra teroraktos. Taču amerikāņu valdība negribēja naidoties ar Saūda Arābiju, kas bija svarīga ASV sabiedrotā Tuvo Austrumu reģionā.

ASV prezidents Dž.V.Bušs izvirzīja ultimātu "Taliban" režīma vadoņiem: vai nu izdot amerikāņiem Bin Ladenu un citus "Al Qaeda" līderus, vai arī rēķināties ar sekām. Kad talibi atteicās izpildīt Vašingtonas prasības, 2001. gada 7. oktobrī sākās ASV karaspēka iebrukums Afganistānā. Amerikāņiem palīgā devās arī citas NATO dalībvalstis, jo pēc 11. septembra pirmoreiz NATO vēsturē tika iedarbināts NATO līguma 5. pants, saskaņā ar kuru uzbrukums vienai no alianses dalībvalstīm uzskatāms par uzbrukumu visām.

Amerikāņu un sabiedrotie ātri sakāva daudz sliktāk bruņotos "Taliban" kaujiniekus, jau novembra vidū talibi tika padzīti no Afganistānas galvaspilsētas Kabulas un bija spiesti atkāpties kalnos. Taču amerikāņiem neizdevās notvert "Al Qaeda" vadoni Bin Ladenu, kurš pamanījās aizbēgt uz Afganistānas kaimiņvalsti Pakistānu.

Atrasts un sodīts

Osama bin Ladens tika atrasts un nogalināts tikai gandrīz desmit gadus pēc 11. septembra terora aktiem. Par viņa galvu bija izsludināta 25 miljonu dolāru atlīdzība, bet Bin Ladens ar ģimeni neuzkrītoši dzīvojis lepnā privātmājā Abotābādas pilsētā, pašā Pakistānas specdienestu degungalā. Pēc viņa atrašanas izskanēja aizdomas, ka Pakistānas drošības dienesti zināja par Bin Ladena slēpni un palīdzēja piesegt "Al Qaeda" līderi. "Vai mums būtu jātic, ka 194 cm garš vīrs desmit gadu nemanīts klīdis par valsti, kur vidējais vīrieša augums ir ap 174 cm, kamēr viņu meklē puse ap Zemi riņķojošo satelītu?" vaicāja rakstnieks Salmans Rušdi, kurš aicinājis Rietumus pārskatīt attiecības ar Pakistānu.

Izrādījās, ka Bin Ladens pēdējos gadus pavadījis nevis kādā nomaļā Afganistānas alā, bet gan greznā privātmājā Abotābādā. Trīsstāvu māja no ārpuses līdzinājās īstam cietoksnim; teritorija bija apjozta ar līdz pat sešus metrus augstu mūri, lai neviens nevarētu ielūkoties mājas iekštelpās. Kaimiņi brīnījās, ka neparastās mājas iemītnieki ļoti reti parādās sabiedrībā, viņu bērni neapmeklēja skolu un netika laisti rotaļāties ar kaimiņu bērniem. Pat savus atkritumus viņi nevis atdeva izvešanai, bet gan sadedzināja turpat uz vietas.

Iespējams, tieši pārmērīgā piesardzība iegāza Bin Ladenu, kurš izvairījās lietot elektroniskos sakaru līdzekļus. ASV izlūkdienesta ekspertiem šķita aizdomīgi, ka tik greznā mājā nav ievilkts ne internets, ne tālruņa līnija. Kad kļuva skaidrs, ka šajā mājā, visticamāk, dzīvo bin Ladens un viņa līdzgaitnieki, ASV prezidents Baraks Obama nolēma rīkoties. Sākumā bija doma vienkārši uzmest mājai bumbu, tomēr šis priekšlikums tika noraidīts. Pirmkārt, nebija 100% pārliecības, ka šajā mājā patiešām dzīvo Bin Ladens, bet nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ASV sabiedrotās Pakistānas teritorijā izraisītu milzīgu skandālu. Otrkārt, pat ja Bin Ladens tiktu nogalināts, amerikāņiem būtu grūti piekļūt gruvešiem un identificēt viņa līķi.

Bin Ladenu apbedīja jūrā

Tādēļ tika pieņemts lēmums uzticēt Bin Ladena iznīcināšanu ASV karaspēka specvienībai, kas ir apmācīta šādām operācijām. Galīgo lēmumu par operācijas sākšanu Obama pieņēma 2011. gada aprīļa beigās, kamēr visa pasaule bija aizņemta ar britu prinča Viljama kāzu vērošanu. Slikto laika apstākļu dēļ operāciju nācās pārcelt uz 1. maija vakaru, kad amerikāņu specvienība ar helikopteriem izlidoja no savas bāzes Afganistānā. Pakistāna par šo operāciju nebija informēta, jo amerikāņi raizējās par informācijas noplūdi.

Nakts vidū helikopteri sasniedza Bin Ladena māju un izsēdināja desanta vienību, kas nekavējoties sāka pārmeklēt plašo ēku. Apšaudē tika nogalināti vairāki mājas iemītnieki, ieskaitot Bin Ladena dēlu, līdz amerikāņi atrada pašu teroristu vadoni. Viņš nebija apbruņots, tomēr amerikāņi izvēlējās viņu nogalināt, nevis saņemt gūstā. Specvienības karavīri ātri pārmeklēja māju un savāca visu svarīgāko: datoru cietos diskus, dokumentus un citus pierādījumus, kas varētu noderēt cīņā pret "Al Qaeda". Helikopterā tika iekrauts arī bin Ladena līķis, ko vēl vajadzēja identificēt. 40 minūtes pēc uzbrukuma sākuma specvienība varēja pamest Bin Ladena māju. "Al Qaeda" vadoņa līķis tika nogādāts uz ASV karakuģa un apbedīts Arābijas jūrā. Amerikāņi skaidro, ka saskaņā ar islāma tradīcijām apbedīšana jāveic 24 stundu laikā pēc nāves, bet izvēle par labu apbedīšanai jūrā izdarīta, lai Bin Ladena sekotājiem nebūtu kapa, kur pielūgt savu vadoni.

Buša vendeta Irākā

Obamas priekštecis Dž.V.Bušs pēc "Taliban" režīma gāšanas Afganistānā bija nolēmis paplašināt "karu pret terorismu" un ievilka amerikāņus karā pret Irāku, lai gan nebija nekādu pierādījumu Sadama Huseina režīma saistībai ar 11. septembra teroraktu organizēšanu. Dž.V.Bušs apgalvoja, ka Huseina režīma rīcībā esot masu iznīcināšanas ieroču krājumi, kas apdraud ASV un visas pasaules drošību. Citas valstis bija skeptiski noskaņotas pret šiem argumentiem, un Dž.V.Bušam nekādi neizdevās iegūt ANO atbalstu karadarbības sākšanai. Tas neatturēja Dž.V.Bušu no sava plāna īstenošanas; 2003. gada 20. martā ASV kopā ar Lielbritāniju un vēl dažiem sabiedrotajiem sāka uzbrukumu Irākai.

Sadama Huseina režīms tika sakauts strauji, mēneša laikā, un jau 1. maijā Dž.V.Bušs pasludināja uzvaru. Huseins vēl kādu pusgadu bēguļoja, bet tika noķerts, tiesāts īpašā tribunālā un sodīts ar nāvi. Nekādus masu iznīcināšanas ieroču krājumus Irākā tā arī neizdevās atrast, un tas kārtējo reizi lika apšaubīt, cik pamatots bijis ASV lēmums par iebrukšanu šajā valstī.

Karš izmaksājis ļoti dārgi

Gan talibus Afganistānā, gan Huseina režīmu Irākā amerikāņiem izdevās sakaut ļoti ātri, taču režīmu krišana nebūt neatrisināja visas problēmas, drīzāk radīja daudzas citas. Irākā sākās pilsoņu karš starp dažādām etniskām un reliģiskām grupām; šo haosu savā labā izmantoja islāma ekstrēmisti, kas izveidoja grupējumu "Islāma valsts" un strauji paplašināja savu ietekmi. "Al Qaeda" pēc Bin Ladena un citu līderu nāves vairs nebija tik bīstams spēks, bet "Islāma valsts" kaujinieki izcēlās ar vēl lielāku nežēlību. Par to nācies pārliecināties arī Eiropas iedzīvotājiem, piemēram, 2015. gada novembrī "Islāma valsts" teroristi sarīkoja teroraktus Francijas galvaspilsētā Parīzē, nogalinot 130 cilvēku.

Tiesa gan, ASV drošības dienesti var lepoties, ka 20 gadu laikā kopš 11. septembra pašiem amerikāņiem nav nācies piedzīvot nevienu līdzīga mēroga teroraktu. Šajā laikā islāma ekstrēmistu uzbrukumos ASV teritorijā nogalināti ap 100 amerikāņu, kamēr citviet pasaulē (Bali salā Indonēzijā, Madridē, Londonā, Parīzē, Nicā un Briselē) teroraktu upuru skaits bijis daudz lielāks.

No vienas puses, var teikt, ka ASV sāktais "karš pret terorismu" bijis sekmīgs, jo amerikāņiem izdevies sasniegt savu galveno mērķi: novērst jaunus uzbrukumus ASV teritorijā. No otras puses, karš ir prasījis milzīgus upurus citviet pasaulē, un cīņā krituši arī daudzi amerikāņu karavīri. Afganistānā un Irākā dzīvību zaudējuši vairāk nekā 7000 amerikāņu karavīru, bet visvairāk cietuši Afganistānas un Irākas civiliedzīvotāji. Brauna universitātes Votsona Starptautisko un sabiedrisko pētījumu institūta aprēķini liecina, ka "karš pret terorismu" ir prasījis līdz pat 929 000 cilvēku dzīvību: Afganistānā, Irākā, Lībijā, Sīrijā, Jemenā, Somālijā un citur. ASV nodokļu maksātājiem šis karš ir izmaksājis astoņus triljonus dolāru jeb simtiem miljonu dolāru dienā.

ASV valdība jau Obamas valdīšanas laikā pārtrauca lietot frāzi "karš pret terorismu", jo amerikāņiem nācās atzīt, ka terorisms nav konkrēts ienaidnieks, bet gan cīņas metode, ko izmanto dažādi ekstrēmistu grupējumi. Taču pielikt punktu šim karam izrādījies daudz grūtāk, nekā mainīt terminoloģiju.

Atkāpšanās no Afganistānas

ASV prezidents Džo Baidens nesen nolēma pielikt punktu gandrīz 20 gadu ilgajai ASV karaspēka klātbūtnei Afganistānā. Augusta beigās Afganistānu pameta pēdējais ASV karavīrs, bet amerikāņu aiziešanu savā labā izmantoja "Taliban" kaujinieki, kas bez īpašas pretestības tika galā ar līdzšinējās Afganistānas valdības spēkiem un neilgā laikā pārņēma savā kontrolē gan galvaspilsētu Kabulu, gan pārējo valsts teritoriju. Amerikāņu steidzīgā evakuācija izskatījās pēc apkaunojošas sakāves, bet Baidens aizstāv savu lēmumu un uzsver, ka bija pienācis laiks pielikt punktu šim karam. "Mans kā ASV prezidenta pienākums ir aizsargāt Ameriku: nevis pret 2001. gada, bet gan pret 2021. gada un nākotnes draudiem," pavēstīja Baidens.

Skaidrs, ka draudu nekļūs mazāk, jo islāma ekstrēmistu grupējumi ir savairojušies ne tikai Afganistānā un Irākā, bet arī Sīrijā, Jemenā, Somālijā un citviet pasaulē. "Tādi konflikti kā Sīrijā notiekošais var īsā laikā radikalizēt un mobilizēt tūkstošiem kaujinieku, bet pārējai pasaulei ir maz iespēju to ietekmēt," ziņu aģentūrai "AFP" stāsta Starptautiskā Radikalizācijas pētījumu centra eksperts Tūre Hammings. "Lielākā problēma nav militārā. Pret cilvēku pievienošanos islāma ekstrēmistu grupējumiem var cīnīties, piedāvājot viņiem labāku alternatīvu. Bet ar ieročiem to nevar izdarīt."

Mainījusies ne tikai Amerika, bet arī Latvija

Pēc izgāšanās Afganistānā un Irākā paredzams, ka ASV kādu laiku negribēs uzņemties "pasaules policista" lomu un vairāk koncentrēsies uz savām iekšējām lietām. "ASV ir kļuvušas intravertākas, un nesenā karaspēka izvešana no Afganistānas parāda, ka turpmāk tās rūpīgi izvēlēsies, kādos karos ir vērts cīnīties," secina latvietis Emīls Rode, kurš pirms 20 gadiem Ņujorkā savām acīm redzēja 11. septembra teroraktu ietekmi uz ASV sabiedrību.

Emīls spriež, ka šo 20 gadu laikā ir mainījusies ne tikai Amerika, bet arī Latvija, kas kļuvusi par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. "Mēs no nesaprotamas "Austrumeiropas" esam izauguši par īstu rietumvalsti. Pēdējos padsmit gadus strādāju, veidojot un īstenojot ES finansētus projektus sadarbībā ar Baltijas jūras un citām Eiropas valstīm. Mēs esam daļa no attīstītās pasaules un arvien vairāk – arī daļa no globālās pilsētas, ar tādiem pašiem veikaliem, mūziku un modes tendencēm."