Rihards Plūme: Vēl līdz kara sākumam, līdz 2014. gadam, jūs guvāt traumu, strādājot Krievijā, un tāpēc jums tagad ir divas kāju protēzes. Tomēr 2014. gadā jūs centāties iestāties armijā. Es pieļauju, ka daudzi cilvēki tādā situācijā par to nemaz nedomātu. Kāda toreiz bija jūsu motivācija doties armijā?

Vasilijs Štefko: Redziet, kā lai jums pareizi saka, – es esmu patriots. Es esmu tikai patriots, vai saprotat? Kopš 90. gadiem es cīnos par mūsu valsts neatkarību. Es vienkārši ļoti mīlu savu valsti. 2014. gadā es to darīju ne vienkārši tāpat, es to vienkārši gribēju, bet tad tādas iespējas nebija. Taču toreiz viss bija selektīvi, saprotat? Un es uzreiz teicu, ka man ir divas protēzes, lai gan ļoti labi protu šaut. Un reiz es "kombatam", nu tā es saucu komandieri, jo mēs viens otru pazinām… es viņam jautāju, pierunāju – nu, varbūt tomēr, kaut vai ar mašīnu ļaut braukt un tā. Bet viņš teica, ka tas nav iespējams. Tas arī viss.

Un es biju Maidanā. Maidanā nepavadīju daudz laika, jo puiši mani žēloja, teica – nesēdi te daudz. Jo bija nedaudz grūti bez abām kājām un protēzēs. Dažreiz tā bija vesela diena, kad bija jāstāv.

Tad Maidanā arī pavadījāt kādu laiku?

Jā, gana daudz.

Kādi tieši bija argumenti, kādēļ jūs toreiz armijā nepaņēma, ko jums teica?

Nu, es jau bez abām kājām, saprotat...? (iesmejas) Varēja jau notikt jebkāda situācija... Redziet, ir lietas, ko es nevaru izdarīt kā parasts un vesels cilvēks. Un tāpēc, kad es piedāvāju savus pakalpojumus, es teicu, ka to un to es, lūk, varu darīt un par to es arī atbildēšu. Un ko es nevaru izdarīt, to es nevaru. Un man bija tikai viens arguments, jo, godīgi sakot, 2014. gads man ļoti atgādina 2022. gadu. Kaut kas līdzīgs notika. Tad arī visi steidzās. Viss bija labi, visi vienoti, un tad atkal viss sāka jukt.

Es mīlu savu zemi, tāpēc es... Jā, jo tā man daudz nozīmē. Esmu šeit dzimis, mani bērni, mana meita. Vienkārši tā ir mana zeme, saprotat? Tā nekad agrāk nav noticis. Piemēram, krievi, kuri saka, ka mēs esam viņu brāļi. Es viņus nekad neuzskatīju par brāļiem. Man ir daudz krievu draugu. Tiesa, jāsaka, ka bija. Vairs nav. Bija, kas kopā ar mani dienēja padomju laikos armijā. Ļoti jauki puiši. Vienkārši, jūs saprotat, es esmu patriots, es mīlu savu valsti.

Jūs togad daudzas reizes centāties iestāties armijā?

Jā, līdz galam, līdz 2014. gada beigām. Vēl decembrī mans draugs, ar kuru bijām kopā Maidanā, bija jau pievienojies bataljonam "Aidars", un viņš darīja visu, lai es arī tur tiktu. Divreiz es tur pabiju. Naktī. Kā lai saka, dažādus produktus labus viņiem tur vadāju. Toreiz vajadzēja ātri aizbraukt un ātri atgriezties.

Kāda ir jūsu attieksme pret krieviem? Mēs zinām, ka daudzi cilvēki tagad, piemēram, Ukrainā nevēlas runāt krieviski vai ienīst krievus. Kā jūs jūtaties? Jūs arī teicāt, ka vairs jums nav neviena drauga no Krievijas…

Manī naida nav, jo es esmu ticīgs. Es mīlu Dievu, es ticu Dievam. Saprotiet, man nav tāda naida. Bet es aizstāvēšu savu valsti, savu Ukrainu. Bet naida nav, jo es cenšos, kā pareizi teikt, piedot. Nu krieviem es nepiedodu, bet es vienkārši nevēlos par viņiem domāt. Man naida nav, es vienkārši viņus necienu. Pārstāju cienīt.

Bet pilna mēroga kara sākumā, pirmajā dienā, jūs atkal devāties iestāties armijā…

Jā, es tur biju piecas dienas. Un katru dienu es gāju, un tad es vienkārši apmānīju. Nu, kā lai saka, es palūdzu, lai meitenes mani pieraksta. Nu, lielākā daļa militārajā iesaukšanas punktā strādājošo bija sievietes. Lielākā daļa puišu devās uz fronti. Un es meitenes pierunāju, teicu, lai taču paraksta. Viņas ātri vienu, otru, trešo lietu izdarīja, īsāk sakot, sagatavoja dokumentus, lai mani nosūtītu uz Mukačovu. Un tā es tur nokļuvu. Es vienkārši apmānīju meitenes, ka esmu vesels, varu staigāt bez spieķīša, bez nekā. No malas jau tā nepateiksi… it kā pavecāks cilvēks, bet tā it kā viss normāli.

Un kādēļ no jauna mēģinājāt nokļūt armijā? Šoreiz bijāt apņēmības pilns beidzot sasniegt savu mērķi? 

Jā, es to sasniedzu, jo man bija tāda vēlme… es praktiski negulēju divas vai trīs dienas un domāju, kā tur nokļūt. Zināt, ar maldināšanu. Es nesaku, kas tas ir labi. Bet es tomēr tur nokļuvu un izdarīju daudzas lietas. Mani brāļi, ar kuriem es cīnījos, viņi visi zina, ka es biju gatavs atdot daudz, lai tikai būtu kopā ar viņiem. Un viņi redzēja, kā es varu aizsargāties. Un pirmās dienas bija ļoti grūtas. Ļoti. Godīgi sakot, es nezināju, vai mēs izdzīvosim vai neizdzīvosim. Un mēs, paldies Dievam, izdzīvojām. Daudzi no maniem brāļiem nomira.

Kāds bija tautas noskaņojums, kad sākās pilna mēroga karš? Cik spēcīga bija tautas vēlme aizsargāt savu valsti? Ko jūs novērojāt?

Tā bija ne tikai vēlme aizsargāt, bet arī nogalināt šos radījumus, kas ieradās mūsu zemē. Un man bija šī vēlme, un, man šķiet, visiem, kuri gāja, tāda bija. Militārās reģistrācijas un iesaukšanas centri bija pārpildīti… bija rinda, lai iekļūtu iesaukšanas centrā, lai tiktu uz fronti. Nu nezinu, cik dienas tas ilga, jo aizbraucu jau 2. martā. Bet katru dienu bija rinda militārajā iesaukšanas centrā. Es tur nevarēju cauri tikt… Lai gan ar komandieri biju labās attiecībās, arī tagad nav sliktas, mēs normāli sazināmies, bet toreiz viņš man teica "nē-nē-nē". Es viņam mēģināju iestāstīt, lai vismaz kaut kur, kaut kādu darbu iedod, bet viņš nevēlējās. Un tad es visus apmāniju, un tā es tur nokļuvu.

Un kā jums izdevās šīs sievietes pierunāt, lai jūs paņem?

Es viņām vienkārši teicu, lūk, man bija viens pluss, man bija militārā apliecība, autovadītāja apliecība. Es saku – paskaties, nu vismaz kā šoferim atļaujiet. Un tā es viņas pārliecināju. Paskatījās – o, militārā apliecība… Un es agrāk dienēju īpašā nodaļā. Nu, vispār VDK. Arī biju šoferis. Es biju sava priekšnieka apsargs.

Bija pēc tam šīm sievietēm kādas problēmas?

Nē, es tā nedomāju. (iesmejas) Toreiz visi mani slavēja. Gluži otrādi – priecājās, ka viņas tā izdarīja. Vēlāk satiku vienu, viņa teica "paldies", mūs jau tur gribēja… un tad, gluži otrādi, pateicās, ka to izdarījām. Bet es joprojām esmu pateicīgs Dievam, ka viņš man deva tādu iespēju iestāties armijā un vismaz kaut kā aizstāvēt valsti. Bet es joprojām uzskatu, ka rīkojos pareizi. Tādas ir manas domas.

Kur jūs tikāt norīkots, un kādi bija jūsu pienākumi armijā?

Uzreiz, kad mēs tur nokļuvām, tur bija šie kontrolpunkti. Bet, tā kā es esmu šoferis, es esmu labs mehāniķis. Zināt, visas automašīnas, šie bruņutransportieri un kājnieku kaujas mašīnas, tās visas ir bijušajā Padomju Savienībā ražotās, un es tās saprotu labi. Un sākumā remontēju, un tad jau man deva mašīnu, un es sāku ar to braukt.

Kā jums izdevās noslēpt to, ka jums ir protēzes. Kāds no karavīriem, kurš bija kopā ar jums, par to zināja, vai neviens neko nezināja?

Nē, neviens nezināja līdz 18. martam, kad man salūza protēze. Nu, acīmredzot tur izlidoja skrūve, es precīzi nezinu. Īsāk sakot, es nevaru pateikt precīzi, kas notika. Un es savam draugam, biedram, kuram es laboju mašīnu, es viņam palīdzēju to izdarīt, jo es teicu, ka es saprotu tās lietas... Un es lūdzu, lai viņš man dabū tādu fiksatoru. Un tādu, kādu manām protēzēm vajag, nevarēsiet atrast, ir vajadzīgas vienas konkrētas. Es domāju, tur tāpat kaut kā sastiprinās... Un viņš aizgāja no komandiera atprasīties, jo vajadzēja uz pilsētu, uz veikalu. Bet komandieris saka: "Ko?! Kas ar kāju?! Kā – izkrita skrūve?!" Es viņam parādīju protēzi. Un viņš prasa, vai man ir protēze, un es saku: "Nē, divas!" (smejas) Tiklīdz viņš ieraudzīja, tas arī viss… mani uzreiz aizveda uz slimnīcu. Un tad es devos uz slimnīcu, viņi visu mainīja, detaļas bija ļoti labas, labi izdarīts darbs. Viņi visu izdarīja perfekti.

Bet šis laiks, kad bijāt armijā… Jūs teicāt, ka tas bija grūts un droši vien ne tikai fiziski, bet arī emocionāli… 

Jā, jā. Saprotiet, kad tu nonāc nepazīstamā vietā... Jā, gandrīz visi mēs bijām militāristi, kas varēja turēt rokās ieročus. Lielākā daļa no mums, kas tur ieradās, varēja rokās turēt ieročus. Mēs jau bijām veci un nebaidījāmies. Naktī slēpos, pa nakti lēnītēm noņēmu protēzes, lai kājas varētu atpūsties. Slēpos tā, lai mani neviens neredz. Nu, tas nebija ilgi, tas bija divas nedēļas, nedaudz ilgāk.

Jā, cik saprotu, tad par protēzēm nepieciešams rūpēties, tās uzturēt. Kā tas notiek ikdienā, un kā to bija iespējams paveikt armijā?

Es to visu darīju klusi. Ja pa dienu, tad uz pusstundu aizgāju uz tualeti, izlikos, ka varbūt man kaut kas nav kārtībā ar vēderu vai izdomāju ko citu, un sēdēju. Nedaudz paberzēju kājas, nu, īsi sakot, izdarīju visu, un viss.

Kādu reizi, cik saprotu, jūs naktī vienu savu cīņu biedru nobiedējāt...?

Jā, ļoti. Tas ir tas, kurš gulēja man blakus, mans draugs. Viņš ļoti izbijās. Jo, ziniet, naktī acīmredzot es kaut kā apgriezos, turpināju gulēt, bet protēzes uz otru pusi laikam palika. (smejas) Un mans draugs, kurš gulēja blakus man, viņš to ieraudzīja. No rīta es piecēlos un eju dzert kafiju. Lai neviens neredzētu manas protēzes. Un viņš man tā pienāk un saka: "Tēvoci Vasja, man sirds gandrīz apstājās." Tad viņš prasa: "Kā, jums protēzes"? Es saku: "Jā, tu tikai klusē, nedod Dievs!" (smejas). Nu, vēl laikam dienas trīs es tā slēpos. Tas jau notika tieši pirms brīža, kad visi jau uzzināja.

Un, kad pienāca šis brīdis, kad jūs pieķēra, kā reaģēja karavīri, ar kuriem kopā bijāt?

Ļoti labi. Jo nākamajā rītā, kad man izgatavoja protēzes, es atgriezos no slimnīcas. Un visi prasa – viss kārtībā? Es saku "jā." Un no rīta viņi mūs visus rindā nostādīja. Mums bija liels bataljons. Mums vienmēr ir pulksten 9 klusuma minūte, mēs godinām mūsu puišu piemiņu, kuri atdevuši savas dzīvības. Un bataljona komandiera vietnieks pēc tam saka, ka "tā un tā, lūk, mums ir tāds puisis..." Toreiz mana iesauka bija "Vectēvs", un tā viņš saka: "Lūk, viņam protēzes." Un tad visi sāka nākt klāt un prasīt, vai tā ir taisnība? Es saku – jā…

Visi bija pārsteigti par to?

Jā, jā. Daudzi, kas nezināja, nemaz nevarēja saprast. Un redziet, tad nu pēc visa šī... Mums bija un joprojām ir Jaroslavs, viņš ir 128. brigādē, viņš ir žurnālists vai korespondents, vai kaut kas tamlīdzīgs. Un viņš to visu publicēja, un tad pēc tam puiši pienāca pie manis un teica, skat, tev tur jau ir savākti 100 tūkstoši. Vēl kāds pienāk, un 50 tūkstošus... Un viņi tevi rādīja televīzijā un tā… No vienas puses, bija patīkami, bet, no otras, – ne īpaši. Mani pat tur iecēla amatā, bet tad es pats palūdzu atgriezties. Es teicu – nē, es iešu un darīšu to savu darbu, kas man jādara.

Bet tad jūs kaut kā sodīja par melošanu vai ne?

Nē, gluži otrādi. Gluži pretēji, visi nāca klāt un bija ļoti priecīgi. Komandieri, visi nāca, sarokojās. Jo pēc 18. marta bija ļoti daudz žurnālistu. Viņi pat lūdza ģenerālštāba atļauju mani intervēt. Vienkārši tagad visi ir aizmirsuši. Toreiz, zināt, bija noskaņojums tam visam – karot un kaut ko darīt… Tas viss man bija dvēselē, visu mūsu puišu dvēselēs, kas mēs tur bijām.

Bet jūs pēc tam vēl palikāt armijā un kaut ko darījāt, vai jums armija bija jāpamet?

Mēs pēc tam devāmies uz Donecku, un tad mēs devāmies uz Hersonu. Bet tad viņi mani nosūtīja pie bataljona komandiera uz Mukačevu. Vēl 14 mēnešus nodienēju Mukačovā. Tās bija jau augusta beigas. Augustā mani nosūtīja uz Mukačevu. Mums ir štābs, nu, kā teikt, mūsu garnizons. Un es tur dienēju. Mēs apmācījām jauniešus, kuri ieradās kā jauniesaucamie. Viņiem viss tika iemācīts, kā nepieciešams.

Un ko jūsu ģimene domā par šo visu jūsu stāstu?

Sieva man ir tepat blakus. Jūs viņai pašai paprasiet… Viņu sauc Oksana, varat viņai uzdot jautājumu…

Jā, vēlējos vaicāt, ko jūs domājat par šo stāstu ar jūsu vīru, par to, kā tas viss notika? Kādas bija jūsu emocijas? 

Oksana: Sākumā es nevarēju noticēt, ka viņš nolēma to darīt, bet viņš bija tāds – ja viņš kaut ko ieņēma prātā, tad viņu vairs nevarēja atrunāt. Kara laikā viņš ļoti centās visus aizsargāt un palīdzēt. Grūti bija, grūti, jo uz protēzēm tomēr grūti, bet viņš ir ļoti pacietīgs. Ļoti pacietīgs, ļoti uzticams. Gaidījām uzvaru, bet, redz, uzvaras joprojām nav.

Jūs jau ļoti pārdzīvojāt, lai ar viņu viss ir kārtībā?

Jā, mēs nedomājām par sliktu, mēs domājām, ka viss būs labi. Lai gan, kā lai saka, divi jauni puiši no mūsu ciema 2022. gadā nomira. Tad mēs bijām ļoti, ļoti noraizējušies. Taču cerējām, ka viss būs labi. Lūdzāmies Dievu un ticējām ātrai uzvarai.

Paldies par jūsu viedokli! Un tagad, atgriežoties atpakaļ pie jūsu vīra, – jūs protēzes nesājat jau ilgu laiku, līdz ar to pieļauju, ka esat jau sen pie tām pieradis, ne tā?

Vasilijs: Jā, jā.

Un jums tas arī palīdzēja armijā, vai ne?

Jā. Daudzi, kas nezina, viņi pat neapzinās, ka man nav kāju. Ka es valkāju protēzes.

Kā jūs vispār toreiz reaģējāt, kad zaudējāt kājas? Es to jums jautāju tādēļ, ka arī tagad, kara laikā, cilvēki zaudē rokas, kājas. Un ne vienmēr ir viegli dzīvot tālāk. Kā jūs motivētu citus cilvēkus, kuri ir nokļuvuši šādā situācijā, atgriežoties no frontes?

Un es teicu daudziem saviem puišiem, ka "puiši – ja jūs vēlaties dzīvot, tad jums ir jāstaigā". Piemēram, es gribēju staigāt, kaut ko darīt, jo biju daudz ko palaidis garām, un zinu, ka to vairs neatgriezīsi. Bet man vienkārši bija kaut kas jādara. Šeit es esmu, kāds esmu. Es vienkārši gribēju dzīvot un kaut ko darīt. Tā teikt, dzīvot, pastāvēt uz šīs zemes, es gribu darīt kaut ko. Tāda ir mana daba, es domāju.

 Ka nevajag vienkārši sēdēt, bet iet un darīt, ja?

Jā, ir jākustas, jo, saprotiet, laiks šajā dzīvē paiet. Nesen es zaudēju kājas, nu, cik nesen – pirms 20 gadiem. Es vienkārši negribu atcerēties laiku, kā tas ar mani notika un kas tieši notika, es vienkārši vairs negribu. Zināt, es to jau esmu pārdzīvojis un es arī varētu kaut ko neatcerēties. Šī iemesla dēļ. Es vienkārši nevēlos atcerēties.

Un ko jūs tagad darāt? Cik es saprotu, daudz kur braukājat. Ar ko tieši nodarbojaties?

Es esmu deputāts, un es varu ceļot, kad vien vēlos. Es joprojām esmu deputāts mūsu kopienā. Vietējais. Deputātiem aizbraukt aizliegts. Un tur jums ir nepieciešams komandējums. Un es negribu krāpties, saprotat?  Esmu pret kukuļiem, es tos nedodu. Šī iemesla dēļ es vairs nebraukšu uz ārzemēm. Nu, es nezinu, varbūt, kad mēs uzvarēsim, tad jā. Šī uzvara mums ir ļoti svarīga. Mēs ceram, ka jau pēc Amerikas vēlēšanām kaut kas mainīsies un karš apstāsies. Nu, godīgi sakot, es jau gribētu. Jo daudzi cilvēki mirst. To nav iespējams izteikt. Nezinu, vai zināt vai ne, bet es tikai gribu jums pateikt, ka visas slimnīcas ir piepildītas ar mūsu puišiem. Pilnas. Tās nav tikai slimnīcas. Daudzi mūsu puiši ir ievainoti. Un ticiet man, ļoti daudzi. Un tāpēc, godīgi sakot, mēs visi gaidām vismaz kādu rezultātu.

Jā. Es tā padomāju, ka cilvēki jau ir dažādi. Daudzi izvairās no armijas un maksā naudu, lai izvairītos no iesaukšanas. Un tad ir arī tādi stāsti, kā jūsu stāsts, kad cilvēks pat ar protēzēm dodas armijā. Ko jūs domājat par cilvēku motivāciju?

Sākumā bija liela motivācija, bet tagad es, godīgi sakot, pat nezinu, ko jums atbildēt. Jo es negribētu teikt, ka tas attiecas uz varu. Ne tāpēc, ka man būtu bail, tikai tāpēc, ka es nezinu, es neesmu informēts par visiem šiem notikumiem. Jo īsti nezinu, kas tur un kā. Es pats dienēju un redzēju, ka mūsu apgāde ir normāla. Jā, kaut kur kaut kā pietrūkst. Cilvēki sametas un pērk. Nu, ieroči, munīcija, armijai tas viss ir.

 Kā jūs uzskatāt, vai citus jūsu stāsts ir motivējis doties armijā?

Jā, daudz. Puiši man daudz rakstīja, un arī tagad man raksta. Un visi saka: "Re, tēvocis Vasja taču gāja un neraudāja, un nekāda vaina." Tādu ir daudz. Tagad daudzi cilvēki par kaut ko šaubās. Nezinu, par ko. Jo manai brigādei, ar ko sazinos, šķiet, iet diezgan labi. Nu viss it kā ir, loģistika strādā. Ļoti vajag dronus. Tagad karš ir pilnībā pārgājis uz droniem. Nu, es domāju frontes līnijā.

Vai jūs uzskatāt, ka citiem cilvēkiem, kuriem arī ir protēzes, būtu jāļauj doties armijā? Tas nav aizliegts, bet, kā jūs redzat, vai tas notiek un šādi cilvēki tiek ņemti, lai viņi pildītu vismaz kaut kādus darbus..?

Viņi strādā, jo es pats zinu, ka manā bataljonā ir divi, kas… labi, ne bez abām kājām, bet viņiem nav vienas kājas. Es zinu divus, kuri turpina dienēt. Un par pārējiem, es jums saku godīgi – jūs nevarat atņemt viņu motivāciju. Ja cilvēks vēlas, jūs viņu nesūtīsiet šturmēt... Mani arī nekad neņēma, lai gan prasīju. Bet ir dažādi citi darbi, ko var darīt.

 Jūs jau teicāt, ka jums izdevās iekļūt armijā ar mānīšanos. Bet, cik es saprotu, jūs to iemācījāties, ja tā var teikt, no sava tēva. Viņš karoja Otrā pasaules kara laikā, kaut gan to nevarēja oficiāli darīt?

Jā, viņam bija 15 gadi, kad viņš aizgāja karā. Viņš sev pieskaitīja trīs gadus un tā aizgāja karot.

Tad viņam arī bija spēcīga motivācija?

Jā, jā, jo tad nāca padomju vara. Zināt, mūsu reģionā te visādi nāca – tad rumāņi, tad čehi, tad austrieši. Un mūsējie pastāvīgi bija pakļauti kādam. Viņi visu laiku bija tikai vergi. Un šeit atnāca padomju vara un apsolīja, ka dzīve būs debešķīga. Un cilvēki visi devās aizstāvēt pret Hitleru. Lai gan visi vēlāk to nožēloja. Nevis tā, ka vienkārši gāja karot, bet gāja karot par Sarkano armiju un par Padomju Savienību.

Izskatās, ka krievi šobrīd karo tieši tāpat kā Otrā pasaules kara laikā – sūta karā gaļas masu un nevienu nežēlo…

Jā, pilnīgi noteikti.

Ko jūs domājat par karu, kur tas šobrīd virzās? Vai Ukrainai pietiks resursu, dzīvā spēka resursu? 

Nu, kā jums pateikt... Mana doma var būt viena, bet izvērsties var citādi. Es ļoti baidos kļūdīties. Un tāpēc es par to runāju ļoti maz. Es vienkārši ticu mūsu uzvarai. Mums tā būs, jo nevar atņemt cilvēkiem to, kas citiem nepieder. Tā ir brīvība. Par to mēs cīnāmies. Un mēs cīnīsimies, jo neatkarīgi no tā, cik krievu ir… es saprotu, ka tagad frontē ir grūti. Puiši stāsta, ka uz viņiem spiež. Bet tik daudz krievu nekad nav miruši kā tagad. Vienā dienā. Un mūsējie viņus sit un sit. Es saprotu, ka tur ir dažādas situācijas. Bet... Godīgi sakot, es neuzdrošinos šo komentēt, jo... Zināt, vārdi ir vārdi, un tāpēc es negribētu teikt kaut ko tādu, kas varētu nebūt patiess.