Piedņestra ir gara strēle Moldovas austrumos, pie Ukrainas robežas. Tajā dzīvo ap pusmiljons iedzīvotāju, un tā sevi sauc par Piedņestras Moldāvu Republiku.
To neatzīst ne Kišiņeva, ne Maskava. Iebraukšana Piedņestrā ir nervus mazliet kutinoša – ir robežkontrole, tiek pārbaudīta mašīna un tad tiek iedota iebraukšanas atļauja uz dienu. Tad jādodas samainīt naudu. Piedņestrai ir pašai sava nauda – te ir nevis moldāvu lejas, bet gan Piedņestras rubļi. Parastās bankas kartes te nedarbojas.
Ārvalstu žurnālistiem Piedņestrā filmēt ir aizliegts. Lai to darītu, ir nepieciešama akreditācija, bet pie tās tikt ir gandrīz neiespējami. Viens no variantiem – izlikties par vienkāršiem tūristiem.
Deviņdesmito gadu sākumā te izcēlās pilsoņu karš starp Tiraspoli, kas ir Piedņestras galvaspilsēta un vēlējās palikt lojāla Krievijai, un Moldovu. Šāvienu pēdas vairākās mājas te redzamas joprojām.
Toreiz bojā gāja ap tūkstoš cilvēku. Tieši Parkani ciema kultūras namā tika pasludināta Piedņestras neatkarība. Kultūras nama saimniecības pārzine Marija izrādīja zāli.
Ilze: "Te daudz ukraiņu dzīvo?"
Marija: "Nuja. Mums ciemā 20% ir ukraiņi. Te ir arī bulgāri, moldāvi, krievi. Mums ir daudznacionāls ciems – apmēram 10 tūkstoši cilvēku."
Ilze: "Te cilvēkiem ir dažādu valstu pases?"
Marija: "Jā, dažādu valstu – ir Krievijas, ir Moldovas, ir Piedņestras, arī PSRS. Man, piemēram, ir PSRS pase."
Ilze: "Vai jūs gribētu, lai atgriežas PSRS?"
Marija: "Nu, protams, ka tad bija labāk. Man jau 70 gadu, bet es tā arī nezinu moldāvu valodu, tikai dažus vārdus."
Un tādu te ir daudz. Arī Raisa. Viņa jaunībā atbraukusi no Ukrainas, dzīvojusi netālu no Odesas. Viņas abas meitas gan jau ir prom – viena dzīvo Kišiņevā, bet otra ar vīru Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Pensija esot 120 eiro, bet varot iztikt – jo šo to audzējot un varot pārdot.
Raisa: "Kā dzīvojām, tā arī lai paliek. Priekš kam mums tā Eiropa?"
Ilze: "Labāk dzīvosiet?"
Raisa: "Nu nezinu. Mani bērni jau gan grib uz Eiropu."
Raisa stāsta, ka pirms kara dzīve bijusi vieglāka un lētāka, braukuši bieži uz Ukrainu iepirkties, kur viss bijis lētāk.
Jaunieši gan raujoties prom. "Viņiem ir par maz, ka dod tikai 100 dolāru. Alga mums te 100–150 dolāru. Viņiem tas par maz. Viņi brauc prom, [grib] ko vairāk," noteica Raisa.
Par Krievijas prezidentu Putinu te pārsvarā visiem ir pozitīvs viedoklis.
Raisa: "Pag, tūlīt pateikšu [padzeras]... Es vienalga domāju, ka viņš pareizi dara. Viņš pareizi dara – grib atjaunot visu, kā bija, lai visi dzīvo draudzīgi."
Taču Raisa arī atzīst, ka grūti orientēties šobrīd politikā.
Raisa: "Mums Piedņestrā vienu stāsta, pa Krievijas kanāliem – citu saka, Ukraina vēl kaut ko trešo stāsta. Moldova arī kaut ko citu saka. Kurā lai es klausos, es pat nezinu. Kur ir patiesība? Godīgi sakot – es nevaru saprast."
Tiraspoles centrā ir trīs maz redzēti karogi – tie ir Abhāzijas, Dienvidosetijas un Kalnu Karabahas karogi – tās ir vienīgie reģioni, kas atzinuši Piedņestras neatkarību. Taču Krievijas karogs te redzams visur. Te joprojām atrodas arī pusotrs tūkstotis Krievijas karavīru – filmēt viņus, protams, aizliegts.
Piedņestrā elektrība un gāze ir 30 reižu lētāka nekā Moldovā. Tas izskaidro šī reģiona pievilcību – te dzīvot ir ļoti lēti.
To atzīst arī Aleksandrs – viņš ir vēstures entuziasts, kas savācis padomju priekšmetu kolekciju, ko ved rādīt arī uz skolām.
Aleksandrs: "Jā, mēs dzīvojam uz Krievijas gāzes rēķina. Nevis lētas, bet bezmaksas gāzes! Pat tā!"
Ilze: "Laba dzīve."
Aleksandrs: "Nu, pagaidām... Bet kad beigsies gāze, ko mums – iet uz Eiropu, vai? Domājat – tur būs lētāka gāze? Es nezinu, ko darīsim. Ubagosim – cenas kāps, algas paliks, ja vispār būs."
Te visi vēlas turpināt dzīvot kā līdz šim, bet saprot, ka kara rezultāts Ukrainā var atnest pamatīgas pārmaiņas arī Piedņestrā. Uz šīm pārmaiņām cer arī Moldova – ka izdosies ar Piedņestru tuvināties mierīgā ceļā, iekārdinot to ar ekonomiskiem labumiem, tai skaitā ar to, ko var dot ceļš uz Eiropas Savienību.
