Ir agrs 7. oktobra rīts, kad kopā ar labdarības fonda "Glābējeņgeļi" šoferi Aleksiju sēžamies nelielā baltā mikroautobusā ar fonda atpazīšanas zīmi – zili dzelteniem eņģeļa spārniem uz transporta sāniem.

Izbraucam uz Pokrovsku. Tā ir pilsēta Doneckas apgabalā, kuras ieņemšanai Krievija pēdējā laikā koncentrējusi milzīgus resursus. Neskatoties uz to, ka ukraiņi dara visu iespējamo, lai okupantu armiju apturētu, frontes līnija tuvojas.

Cilvēki frontes zonā aizvien negribīgi pamet mājas

Šobrīd Krievijas karaspēks atrodas vairs tikai aptuveni sešus kilometrus no Pokrovskas.

"Pēdējā mēneša laikā [situācija Pokrovskā] ir nedaudz pasliktinājusies," stāstīja Aleksijs. "Biežāk sākuši šaut pa mierīgiem sektoriem. Trāpīt… Nu, dažādi."

Prasīts, vai uz turieni pagaidām braukt vēl ir droši, šoferis atbild, ka pagaidām jā:

"Pagaidām jebkurā pilsētas rajonā var brīvi iebraukt un paņemt cilvēkus. Pagaidām – bez problēmām… Protams, tilti ir sabombardēti – redzēsiet, kad izbrauksim mūsu maršrutu. Lielais autobuss jau tur vairs nevar iebraukt, jo ir bīstami. Var arī autobusu tur atstāt. Tāpēc ar mikroautobusu aizvedam cilvēkus līdz lielajam autobusam, un tas ved tālāk cilvēkus uz Pavlogradu - uz nākamo patvertni."

Aleksijs ir Donbasa iedzīvotājs. Līdz pilna apmēra karam darbojies apbedīšanas biznesā. Pēc tam pievērsies cilvēku izvešanai, jo patīk palīdzēt citiem – tas emocionāli uzlādējot.

Pa šo laiku viņš ir nonācis bīstamās situācijās, kad lādiņi krīt turpat blakus, bet vienmēr izdevies tikt cauri sveikā.

"Domāju, ka mēs darām labu darbu. Visi mēs esam grēcinieki, bet labi darbi [jādara] pēc iespējas," viņš teica. "Ja gribi izmainīt pasauli, sāc ar sevi. Cenšos savā dzīvē rīkoties pareizi, un varbūt tas kaut kā palīdz – pats par sevi viss notiek gludi."

Pēc aptuveni divu stundu brauciena tuvojamies mūsu pirmajam pieturas punktam. Tā ir neliela apdzīvota vieta netālu no Pokrovskas un Mirnogradas. Tās nosaukums ir Rodinska. Šeit mums jāpaņem kāds sirmgalvis, kurš piekritis evakuēties, taču ir kāda problēma – ar viņu pārtrūkuši sakari.

"Tā, māju atradām! Pirmā kāpņutelpa, 46. dzīvoklis. Vectētiņš tā arī nav sazvanāms. Tūlīt iesim viņu meklēt!" paziņoja Aleksijs.

Ja pamalē ik pēc brīža nedunētu šāvieni, pēc skata pat nevarētu pateikt, ka Rodinska ir viena no piefrontes apdzīvotajām vietām. Tīrs, sakopts daudzstāvu dzīvojamo ēku kvartāls. Rūpīgi izravētā puķu dobē oktobra saulē laistās majestātiska roze.

Kamēr es priecājos par rozi, Aleksijam izdodas atrast evakuējamo sirmgalvi Nikolaju. Viņu satiekot, neslēpju savu prieku par skaisto puķu dobi.

Sirmgalvis uz to atbild kodolīgi:

"Nu, kā tad, kā tad… Mēs taču esam cilvēki!"

Nikolajs visu mūžu smagi strādājis netālu esošajās šahtās. Cerējis uz mierīgu mūža nogali, bet tagad spiests doties bēgļa gaitās. Pirms aizbraukšanas vēl pēdējo reizi savā pagalmā aizkūpina cigareti.

"Te tagad ir kluss, bet elektrības nav jau trešo nedēļu… Nesaka, kad būs. Elektrības nav, ūdens nav," nopūtās vīrietis. "Tur, piektajā stāvā, logi izlidoja. Stikli izsisti. Kaimiņam – re, tur, kur zaļais žogs, – tur kārtīgas lādiņa atlūzas nokrita. Tur izrauta "voronka", un pagalmā ielidoja, tā ka jautri [te iet]."

Evakuācijai Nikolajs ir rūpīgi gatavojies. Visas svarīgākās mantas jau iepriekš aizsūtījis prom ar "Nova Pošta". Tas ir privāts ukraiņu pasta uzņēmums, kura bizness strauji uzplaucis tieši pilna apmēra kara laikā. Tagad vecajam vīram līdzi ir tikai divas vidēja lieluma somas.

"Mammu es agrāk evakuēju, dēls evakuējās, un tagad es braucu," viņš piebilda.

Pokrovska pārvērsta teju par spoku pilsētu

Dodamies tālāk uz Pokrovsku. Līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā tur dzīvoja aptuveni 60 tūkstoši cilvēku. Okupantiem pienākot tuvāk, augustā Pokrovskā sākta plaša cilvēku evakuācija, taču daudzi nesteidzās izbraukt un vēl oktobra sākumā Pokrovskā bija tūkstošiem cilvēku.

Viņi līdz pēdējam cerēja, ka fronte tieši līdz viņu mājām nenonāks, skaidroja Aleksijs:

"Kad jau reāli tavā kaimiņu mājā sāk šaut vai no turienes sāk šaut, tad viņi visi sāk izbraukt, lauzties."

Un, neskatoties uz briesmām, aizvien cilvēki brauc un palīdz cilvēkiem no frontes evakuēties.

Pa nelielu zemes ceļu iebraucam Pokrovskā.

"Šis ceļš šobrīd ir vienīgais, kas ir tiltu apbraukšanai. Tāpēc mēs nelaižam šeit vairs autobusus, jo tie ir gari un zemi, tiem te ir grūti pat tukšiem izbraukt, bet ar cilvēkiem tie kļūst vēl zemāki un ir bīstami tos te laist," skaidroja Aleksijs.

Automašīnu gan ir daudz, un satiksme te ir intensīva.

"Puse ir karavīri, puse – civilie," skaidroja šoferis. "Cilvēki vēl ir. Kaut kur vēl kāds veikaliņš darbojas, bet viss lēnām veras ciet."

Kad esam iekļuvuši pilsētas centrālajā daļā, mūsu mikroautobuss drošības pēc uzņem ātrumu – ja kāds plāno uzbrukt, ātri braucošam objektam ir grūtāk trāpīt.

Skati visapkārt ir sirreāli. Atgādina bērnībā lasīto grāmatu "Palle viens pats pasaulē". Pilsēta ir pilnīgi tukša. Vietām uzlidojumos daļēji vai pilnībā sagrautas ēkas, bet pilsētas centrālā daļa ir vēl salīdzinoši neskarta.

Uz vienas no centrālajām ielām "palidojam" garām reklāmas plakātam. Uz tā ir viens vienīgs vārds – "EVAKUĀCIJA" – un telefona numurs.

Cita aina paveras iekškvartālā pie kādas skolas ēkas, kur regulāri tiek dalīta humānā palīdzība. Te sapulcējušies vairāki desmiti pieaugušo un bariņš bērnu. Lai arī ik pa brīdim nodun tālāks vai tuvāks šāviens, atmosfēra ir mierīga.

Daļa no šeit sanākušajiem gatavi evakuācijai, citi atnākuši pavadīt aizbraucējus. Prom dodas arī Ļena – sieviete pusmūžā.

"Jo vienkārši ir ļoti bail," viņa sacīja. "Jā, es visu mūžu esmu nodzīvojusi Pokrovskā, bet tagad jābrauc prom, jo te nav ne elektrības, ne ūdens un visu laiku dārd, dārd, dārd… Es nezinu, kā te var dzīvot. Apstākļi ir tādi, ka palikt vairs nav iespējams."

Ļena evakuējas no Pokrovskas jau otro reizi. Pirmo reizi aizbraukusi un sapratusi, ka citā vietā dzīvošana ir ļoti dārga, tāpēc atgriezusies mājās. Taču arī šis lēmums nav izrādījies prātīgs.

"Pokrovskā gandrīz vairs nav cilvēku. Ej un redzi vienkārši tukšu pilsētu – komandantstundas dēļ veikals darbojas tikai līdz trijiem. Vienkārši tukšas mājas… Nav pat uz ielas ar ko aprunāties, visi cilvēki ir aizbraukuši," stāstīja sieviete, kamēr tālumā atskan šāvieni.

Cer, ka ukraiņi noturēs pozīcijas Pokrovskā

Evakuēties no Pokrovskas plāno arī Albirts un Anatolijs. Viens dosies kopā ar mums, otrs brauks prom vēlāk.

"Es vēl pagaidām palieku, jo man te ir tēvs un civilsieva – viņi vēl negrib braukt. Arī gaida līdz pēdējam," sacīja Anatolijs. 

Kad prasu, vai viņuprāt Krievijas spēki šeit ienāks, abi atbild apstiprinoši.

"Ja neienāks, tad noslaucīs pilsētu no zemes virsas," piebilda Albirts.

"Mēģinās noturēt, jo tas ir galvenais loģistikas centrs. Ja šo ieņems, Konstantinovka, Slovjanska, Kramatorska paliks bez loģistikas," papildināja Anatolijs.

Kad prasu, kāda kopumā ir situācija Pokrovskā un vai daudz ēku iznīcināts, Albirts stāsta, ka pamatā cietušas skolas, kur bija ierīkoti tā dēvētie Nesalaužamības punkti. Arī slimnīcu un medicīniskās palīdzības vairs nav.

"Policija ir palikusi," nopūš Albirts.

Turpat skolas pagalmā savu kārtu izbraukšanai gaida arī Igors.

"Kāds noskaņojums? Pretīgs! Kāds var būt noskaņojums  – viss jāpamet. Lūk – visu, ko varēju sabāzt, paņēmu, bet māja, dzīvoklis, viss palika! Televizori – šmizori, viss palika te!" teica vīrietis.

Svarīgākais, ko viņš paņēmis līdzi, ir siltas drēbes, lai ziemā nenosaltu. Pa kādai higiēnas precei, un tas arī viss.

Bērni aizmirsuši, kā tas ir – būt skolā

Turpat blakus čalo arī vietējie bērni. Ksenijai ir 14 gadu, bet Vladam – deviņi. Kopā ar viņiem ir mamma Nadzija. Visus trīs sastopu skolas iekšienē, piesēdušus uz soliņa. Viņi atnākuši piereģistrēties aizbraukšanai.

"Mēs jau bijām izbraukuši pie maniem radiniekiem uz ciemu, bet tur bija tāda bombardēšana! Vēl sliktāk nekā pilsētā. Un tagad bēgam tālāk prom no šejienes. Tur – tuvāk Dņiprai. Vispirms uz Pavlogradu, un tad tālāk," viņa stāstīja. 

Nadzija atzina, ka šīs pēdējas dienas līdz evakuācijai no Pokrovskas ir bijušas pavisam smagas.

"Te ir briesmīgi sprādzieni. Naktī bija klusāk, bet uz rīta pusi – briesmīgi. Viss balkons kratījās, bet ne tikai balkons… Visas iekšdurvis vērās vaļā," teica Nadzija.

"Kad ir sprādzieni, es liekos uz grīdas un lienu uz koridoru vai arī slēpjos tādā vietā, kur nav logu un ir vairākas sienas," par skarbajām kara laikā iegūtajām iemaņām tikmēr stāstīja deviņgadīgais Vlads. Zēns atzīst – viņam šobrīd ir ļoti bail.

Nadzija vēl nezina, kur tālāk viņus aizvedīs ceļš un vai būs iespēja bērnus sūtīt uz skolu. 

Šī ir trešā pilna apmēra kara ziema, kad bērni mācās attālināti. Kā atzina Nadzija, par mācīšanos to ļoti grūti nosaukt.

Pirms Krievijas pilna apmēra iebrukuma jau bija pandēmija ar attālināto mācīšanos. Līdz ar to 9 gadus vecais Vlads pēdējo reizi skolu apmeklēja tad, kad gāja pirmajā klasē.

Ksenija vēl nedaudz atceras, kas tas tāds ir – skola. Bet Vlads to neatminas gandrīz nemaz.

"Es atceros tikai to, kā es ēdnīcā ēdu. Un viss. Tālāk jau es visu esmu aizmirsis," viņš teica.

Kopš pilna apmēra iebrukuma sākuma labdarības fonds "Glābējeņģeļi" palīdzējis izbraukt desmitiem tūkstošu iedzīvotāju un milzīgs skaits ir nodrošināts ar pārtikas pakām, taču darba no tā mazāk nepaliek. Kamēr vienā vietā Ukrainas austrumos cilvēki izvesti, citā pusē evakuācija jāsāk no jauna, jo Krievijas karaspēks virzās uz priekšu.

Kopš oktobra sākuma Krievija "aprijusi" 500 kvadrātkilometrus Ukrainas zemes

Kopš šā gada oktobra sākuma Krievijas armija ir ieņēmusi gandrīz 500 kvadrātkilometrus Ukrainas zemes, un tas ir lielākais okupantu progress kopš pilna apmēra karadarbības aktīvās fāzes 2022. gada martā.

Saskaņā ar atvērto datu projekta "DeepState" datiem, pagājušā mēnesī Krievijai izdevās ieņemt aptuveni divdesmit apdzīvotas vietas, kā arī Vuhledaras un Selidoves pilsētas Doneckas apgabalā.

Oktobra beigās ieņemtā Selidove atrodas vien 15 kilometrus no Pokrovskas, un tās okupēšana iebrucējam ļauj sekmīgi tuvoties Pokrovskai. Šobrīd Pokrovska jau ir pilnībā slēgta – pilsētā vairs nevar ne iebraukt, ne izbraukt, nedz arī kādu izvest. Tur tiek būvēti nocietinājumi.

Ukraiņi cīnīsies par šo vietu, jo tās krišana varētu pavērt ceļu uz pārējām Doneckas apgabala pilsētām – Slovjansku un Kramatorsku, ļaujot okupantiem ieņemt visu Doneckas apgabalu, kāds arī ir bijis viņu mērķis.

Ir vēla pēcpusdiena, kad atgriežos Slovjanskā. Šo pilsētu var uzskatīt par frontei tuvāko puslīdz civilizēto vietu – te ir siltums, elektrība, darbojas veikali un kafejnīcas. Kara pirmajā gadā pilsēta vēl bija kā izmirusi, turpretī tagad daudzi vietējie ir atgriezušies, turklāt ekonomiku silda arī lielais šeit esošo karavīru daudzums.

Sirēnas skan bieži, un tas tā nenotiek bez pamata. Ap pieciem pēcpusdienā pārsimts metrus no manas apmešanās vietas daudzstāvu dzīvojamo ēku kvartāla vidū nogāžas krievijas raidītā "UMPB D-30SN" stāvbumba.

Krievijas raidītā stāvbumba nokrīt arī netālu no Latvijas Radio žurnālistes

Sprādziens ir tik spēcīgs, ka pie sevis nodomāju – tagad arī pati uz savas ādas izjutīšu to, par ko tik daudzi cilvēki man stāstījuši intervijās – kā tas ir, kad izlido visi stikli un durvis.

Brīnumainā kārtā manas apmešanās vietas logi noturas savās vietās, bet visu apkārtni pārņem biezs baltu putekļu mākonis. Es dodos uz notikuma vietu. Tā ir norobežota.

Ievērojot policistu norādes, palieku tajā daļā, kas netiks norobežota. Cik tālu redzu, visapkārt ir plaši postījumi. Deg kāds auto, cita automašīna ceļa vidū smagi sadragāta. Un, spriežot pēc asiņu daudzuma šofera vietā, kāds ir ievainots.

Logi izsisti sešām daudzstāvu ēkām. Tie ir deviņus un piecus stāvus augsti dzīvojamie nami – tādi paši kā pie mums Pļavniekos vai Ķengaragā. Visdrīzāk visi dzīvokļi šobrīd nav apdzīvoti, taču iemītnieku tik un tā ir daudz.

Daži iznākuši pagalmā - kāds satinies segā, cits puspliks un vēl lielā satraukumā par tikko notikušo.

"Es virtuvē sēdēju, kad tas notika," stāstīja aculiecinieks. "Balkonu izsita, logi izlidoja – divi logi izlidoja, un ieejas durvis izrāva. Un kaimiņiem arī izsita."

"Kā nodārdēja!" piebalsoja Oļegs. "Godīgi sakot, es jau it kā esmu pieradis pie tā visa, bet pat palēcos uz dīvāna… Tāpēc – bailīgi, ja godīgi, bailīgi…"

"Visdrīzāk tas… Nu, tas ir skaidrs, ka tas ir kaut kāds interesants lādiņš. Redziet, atlidoja un ar to plūsmu trāpīja pa šo māju, pa māju aiz tās un pa visām tām mājām," tikmēr vērtēja kāds cits vietējais iedzīvotājs. Agrāk te esot bijis mierīgāk –mājas bija veselas un neskartas, viņš piebilda.

Slovjanskas mērs Vadims Ļahs vēlāk informēja, ka šajā dzīvojamo māju kvartālā Slovjanskā todien nogalināts kāds 45 gadus vecs vīrietis, bet ievainoti seši cilvēki. Viņu vidū divi bērni – 13 un 2 gadus veci.

Ziņas par ievainotiem un nogalinātiem civiliedzīvotājiem Donbasā jau sen kļuvušas par drūmu ikdienas sastāvdaļu. Atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas aplēsēm Doneckas apgabals ir viens no līderiem Krievijas uzbrukumu asiņainajā statistikā.

Laika posmā no šā gada jūnija sākuma līdz augsta beigām – tātad tikai trīs vasaras mēnešos – Doneckas apgabalā nogalināti vismaz 200 civliedzīvotāji un 671 ievainots.

Asiņainākais slaktiņš notika 9. augustā uzbrukumā lielveikalam Konstantinivkā, kur tika nogalināti 14 civiedzīvotāji, bet 44 ievainoja. Savukārt uzbrukums viesnīcai Kramatorskā bija smags trieciens žurnālistu saimei – gāja bojā ziņu aģentūras "Reuters" komandas loceklis un divi citi žurnālisti tika ievainoti.

Kopumā kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma sākuma Ukrainā nogalināti vismaz 11 743 civiliedzīvotāji, bet 24 614 ievainoti. Un pēdējā laikā upuru skaits aug. ANO aplēsusi, ka šovasar civiliedzīvotāju upuru skaits Ukrainā pieaudzis par 45%, ja salīdzina ar tādu pašu laika posmu pavasarī. 

Evakuācija turpinās arī no Harkivas

Lai arī Krievijas spēcīgākais uzbrukums šobrīd turpinās vairākos virzienos Doneckas apgabalā, mierīga dzīvošana nav arī blakus esošā Harkivas apgabala iedzīvotājiem.

Joprojām turpinās Krievijas šā gada maijā sāktā ofensīva Vovčanskas un Lipci apkaimē Harkivas apgabalā.

Ukrainas karaspēkam ir izdevies apturēt okupantu armijas dziļāku iekļūšanu apgabalā un iespējamos centienus atkal uzglūnēt Ukrainas otrai lielākajai pilsētai – Harkivai. Tomēr apgabalā arvien ir ļoti nemierīgi. Tik nemierīgi, ka no savām mājām jābēg arvien jaunu un jaunu apdzīvoto vietu iemītniekiem.

Šobrīd turpinās cilvēku evakuācija no Kupjanskas un Izjumskas rajoniem. Viņi visi tiek vesti uz nelielu centru Harkivas nomalē, kur iekārtots bēgļu centrs.

Mana apmeklējuma laikā tas ir pilns ar cilvēkiem. Jauni, veci, daži ar bērniem. Viņi visi šajās dienās izbraukuši vai evakuēti ar speciālām ekipāžām un tagad ir spiesti sākt dzīvi no jauna.

Raisa un viņas vīrs Volodimirs šeit ieradušies no Boguslavkas. Ciema, kuram strauji tuvojas fronte un šobrīd atrodas vien desmit kilometru attālumā no tās.

Abiem jau ir pāri 80 gadiem – viņi līdz pēdējam nav gribējuši doties prom, bet tur izturēt vairs nav bijis iespējams.

"Mēs izbraucām. Jūs saprotiet – šausmas, kas tur notiek! Šauj, dedzina… Es līdz pēdējam negribēju, vectēvs vispār… Bet, kad bija pēdējais uzbrukums un pie mums nodedzināja četras mājas, es teicu – vectēv, skrienam, sapakojamies un bēgam!" sacīja Raisa.

Raisu un viņas vīru uzņēmis mazdēls, kuram ir dzīvoklis Harkivā, Saltivkas rajonā. Šis rajons nemitīgi cieš Krievijas uzbrukumos ar vadāmajām aviobumbām, bet senioru pāris par to neraizējas un nākotnē raugās cerīgi.

"Es domāju, ka mūsu puišiem ir jānoturas," sacīja Raisa. 

"Paļaujamies uz Dievu un mūsu karavīriem," piebalsoja Volodimirs.

Kad prasu, vai paši šeit varēs izdzīvot, Raisa atbild, ka būšot normāli.

"Produktus taču dod… Mums ir pensija, viss ir normāli… Ziniet, vispār negribas ēst... Pats galvenais ir izdzīvot, bet ēdiens… Mums mazdēls vakar, atnācis no darba, bija uztaisījis ēst… Bet mēs neko negribam," viņa teica.

Raisai un Volodimiram bēgļu centrā sadots līdzi tik daudz jaunās dzīvesvietas iekārtošanai nepieciešamo mantu, ka pasūtīts taksometrs, lai to visu aizvestu līdz mazdēla dzīvoklim.

Savukārt pensionāre Tetjana vēl tikai gaida uz palīdzības pakām. Viņa iepriekšējā dienā evakuēta no Kupjanskas.

"Tagad jau… Kā lai saka – karadarbība ir pavisam blakus. Bīstami," viņa teica.

Tetjana stāstīja, ka no Kupjanskas jau ilgāku laiku notiek obligātā cilvēku evakuācija, taču tāpat ir cilvēki, kas palikuši. Liela daļa – cilvēki gados.

"Palikuši daži vecīši, kuri pieskata kādu invalīdu. Katram ir savs iemesls. Plus cilvēkiem vienkārši nav naudas, lai izbrauktu," skaidroja sieviete.

Tetjana arī skaidroja, ka, lai arī evakuācija kara skarto teritoriju iedzīvotājiem nav maksas pakalpojums, nauda aizejot dažādās citās vajadzībās, kas saistītas ar māju pamešanu:

"Pirmajā laikā taču kaut kā ir jāeksistē. Bet ja cilvēki tur ir bez darba un bez ienākumiem? Līdzekļus nav, kur ņemt. Nu, šeit noformē palīdzību, bet vajag taču kaut kur dzīvot, ēst un medikamentus. Labi, pirmajam laikam ir, bet tālāk?"

Harkivas apgabala bēgļu centrs dienā palīdz līdz 200 cilvēkiem

Bēgļu centrā visiem ir iespēja piereģistrēties un pretendēt uz iekšēji pārvietotās personas statusu – tad var saņemt pabalstus iztikšanai. Pabalsti nav lieli, tomēr tas ir vismaz kaut kāds finansiāls atspaids. Uz vietas var saņemt arī ANO pārtikas programmas un citu pirmās nepieciešamības preču pakas.

"Mums dienā vidēji var būt līdz 200 cilvēkiem, kuriem mēs palīdzam," stāstīja labdarības fonda "Blagorob" vadītājs Maksims Pavļučenko.

Viņu sastopu turpat pie bēgļu centra ieejas. Maksima vadītā organizācija sadarbojas ar dažādiem ārvalstu partneriem un kopš pilna apmēra iebrukuma sākuma nodrošinājusi humāno palīdzību aptuveni 800 tonnu apmērā.

"Mēs sniedzam palīdzību cilvēkiem, kurus evakuē uz šejieni. Mēs izsniedzam pirmās nepieciešamības lietas – gultasveļu, matračus, trauku komplektus, lampas, guļammaisus un tā tālāk," stāstīja Maksims. "Tas cilvēkiem vajadzīgs tieši šobrīd. Viņi atbrauc no tām vietām, no kurām evakuē… Šobrīd tas ir Kupjanskas rajons. Cilvēki atbrauc bez nekā. Viņus izmitina kopmītnēs, un, lai viņu sadzīves apstākļi kaut cik atbilstu kādām normām un noteikumiem, mēs cenšamies viņiem palīdzēt. Mēs dodam visiem visu!"

Kā stāstīja Maksims, bēgļu centrā vēršas ļoti dažādi ļaudis. Daudzi no tiem, kurus šobrīd evakuē, ir cilvēki, kas savā mūžā nekur nav ceļojuši, un viņiem ir grūti par sevi parūpēties ārpus ierastās vides.

"Viņiem nav nekā. Ir tikai maisiņš ar dokumentiem. Viņi ir apjukuši un nobijušies, viņi nezina, kur viņus vedīs un kas tālāk ar viņiem notiks," ar pieredzi centrā dalījās Maksims.

"Ja cilvēki saņem kaut kādu materiālu atbalstu, ko viņi var izmantot, tas viņus stipri stabilizē un dod cerību, ka viss būs vairāk vai mazāk labi," viņš turpināja.

Visvairāk žēl bērnu, kuriem laupīta pilnvērtīga bērnība

Organizācija īpaši cenšas palīdzēt ģimenēm ar bērniem. Un to Maksimam žēl visvairāk. Kamēr pieaugušie notiekošo uzņemot vairāk vai mazāk mierīgi, bērniem tas ir liels šoks, un zaudēti normālas dzīves gadi. 

Situācijas ģimenēs ir ļoti dažādas. Brīvprātīgie mēģina pielāgoties, lai bērniem tiktu nodrošināts vismaz kaut kāds atbalsts.

"Man tādu stāstu pietiktu vairākām dienām. Puika, viņam ir 20 gadi. Nelabvēlīgi vecāki, un viņš uzņēmās aizbildniecību –adoptēja četrus savus brāļus un māsas," stāstīja Maksims. "Lūk, viņš, vecmāmiņa un četri mazie dzīvo vienā mājā. Viņš ir malacis – strādā, saka, ka viņam viss izdodas un neko nevajag. Bet mēs viņam krāsniņu aizvedām, produktus aizvedām, planšetes bērniem izdalījām. Tātad – kaut ko, kas nostrādā uzreiz."

Harkivā domā par ilgtermiņa risinājumiem kara bēgļiem

Pilna apmēra kara trešajā gadā arvien aktuālāks kļūst jautājums, kā palīdzēt bēgļiem tā, lai tas būtu ilgspējīgi. Šovasar izmēģināts pilotprojekts, kurā iekšēji pārvietotajiem, kas izmitināti laukos, piedāvāts audzēt cāļus un sēt graudaugus, stāstīja Maksims.

"Ļoti daudz evakuēto ir Harkivas apgabalā. Viņi ir izmitināti pa ciemiem, pa kopmītnēm un citur, bet cilvēki nestrādā. Viņus vajag nodarbināt, jo visa šī palīdzība – mūsu pakas – tas viss ir lieliski, bet tas nav bezgalīgi, tas kādreiz izbeigsies," norādīja vīrietis. "Es šobrīd mēģinu izdomāt, kā cilvēkiem iedot kaut kādus instrumentus, lai viņi varētu paši par sevi parūpēties. Kā abstrakts piemērs – cilvēki, kas izmitināti ciemos vai paši uz turieni ir devušies,  – mēs viņiem nopirkām cālīšus. Mazus. Nopirkām barību. Vaicājām, vai viņi ir gatavi sevi nodrošināt. Un viņi teica - "jā"!"

Šo atbalsta projektu plānots turpināt arī nākamgad. Maksima komanda devusi arī graudus, veidojusi komplektus – graudi, mēslojums un lauksaimniecības ķīmija:

"Dalījām cilvēkiem ar domu – ņemiet, mēs jums dodam kaut kādu instrumentu, ar ko sagādāt sev pārtiku. Tie, kas ar to bija gatavi nodarboties, viņiem sanāca. Jā, bija grūtības ar pārtiku, ar lietiem un vēl visu ko, bet viņiem iestādītais izauga! Mēs iedevām sēklas un pēc tam aizbraucām – viņi rādīja, re, kur viņiem ir sanācis!"

Maksima komanda līdzcilvēkiem sāka palīdzēt pirms vairāk nekā diviem gadiem. Šajā laikā pieredze augusi, un viņi aizvien cenšas palīdzēt, cik vien var.

Cilvēki, kas nāk pēc palīdzības, kļūst arvien mierīgāki. Vairs nav tādas panikas un apjukuma kā Krievijas pilna apmēra iebrukuma sākumā.

"Tiem, kas te jau dzīvo mēnesi, divus, trīs un kuriem mēs palīdzam, viņi jau ir nomierinājušies. Tālākais atkarīgs no pašiem. Kāds meklē sev darbu, cits nevar atjēgties un sēž, nedarot neko. Tur, kur ir ģimenes ar bērniem, tur ir problēmas ar mācībām. Problēmas ar kaut vai elementāru iekārtošanos, lai bērni saņemtu izglītību," skaidroja Maksims. "Vislielākā problēma, ka šie bērni ir izolēti – viņiem nav saziņas ne ar sava vecuma bērniem vai citiem. Viņi ir noslēgti savā vidē un neizkļūst no tās. Mēs tagad strādājam pie projekta, lai šos bērnus kaut vai savestu kopā un nodarbinātu ar kaut ko, kas viņiem interesētu."

Kad prasu, kur Maksims šim visam aizvien ņem spēku, viņš atbild, ka tas vienkārši rodas darot.

"Iedomājieties situāciju, ka jums kaut kas ir – kaut ko darāt, esat piekusis un viss ir slikti. Mēs kopš rīta esam dalījuši rindā stāvošajiem cilvēkiem [palīdzības pakas], ir pienācis vakars, viss – pabeidzam, visu aizveram. Un tad nāk ģimene ar diviem bērniem un prasa – vai varam saņemt? Nu, kā jūs atrastu spēkus? No kurienes tas rodas? Es nezinu. Savādāk nevar. Tā sanāk."