Tūristu magnēts – Lielais Zilais caurums
Belizā atrodas otrs lielākais barjerrifs pasaulē, kas ir iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Barjerrifā atrodas vairāk nekā 500 zivju sugu un simtiem koraļļu veidu, taču tūristu vidū galvenais apskates objekts ir tā sauktais Lielais Zilais caurums.
Tas ir nevis Alberta Einšteina teorijā konstruētais melnais caurums, bet gan liels caurums jūras gultnē. Pateicoties izcilajam franču okeanologam Žakam Kusto 20. gadsimta beigās, šī vieta ir kļuvusi par vienu no top 5 populārākajām niršanas ar akvalangu vietām pasaulē. Šī cauruma platums ir 318 m un tā gultne sniedzas 124 metru dziļumā.
Sākotnējo galvaspilsētu izposta vētra
Sākotnēji valsts galvaspilsēta atradās Belizsitijā, taču pēc postošās viesuļvētras Hetijs, 1970. gadā galvaspilsēta tika oficiāli pārcelta uz Belmopanu, padarot to par vienu no jaunākajām galvaspilsētām pasaulē.
Beliza ir arī vienīgā valsts Centrālamerikā, kurā oficiālā valoda ir angļu.
Lai gan lielākā daļa sabiedrības runā spāņu un beliziešu kreolu valodā, angļu valoda tiek izmantota kā lingua franca. Papildus ir nepieciešams pieminēt, ka Beliza ir arī pazīstama ar savu uzsvaru uz vietējo kultūru un virtuvi, tāpēc valstī nav bijusi vajadzība ievest ātro ēdināšanas ķēdes, kā piemēram "McDonalds".
Belizieši tā vietā dod priekšroku vietējām ēstuvēm, kurās uzmanības centrā ir Belizas virtuve, piemēram, rīsi un pupiņas ar sautētu vistu – labs zarnu gremošanas sistēmas treniņš.
Belizā ir zemākais iedzīvotāju blīvums Centrālamerikā
Belizā dzīvo ap 415 000 iedzīvotāju, un interesanti, ka valstī ir zemākais iedzīvotāju blīvums visā Centrālamerikā, jo tur, kur Latvijā ir apmēram 30 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru, tur Belizā – tikai 18 cilvēku.
Paši beliezieši par to priecājas, uzsverot, ka visi pazīst visus, padarot sabiedrību nepiespiestu un iekļaujošu. Šeit ceļotājiem būtu jāņem vērā, ka Beliziešu starpā ir raksturīgi vadīties nevis pēc ielu nosaukumiem, bet gan pēc noteiktiem objektiem, izmantojot orientierus.
Piemēram, ierasts skaidrot "pagriezieties pa kreisi pie lielā mango koka" vai "tieši aiz sarkanās mājas". Tad tikai atliek saprast, kā izskatās mango koks, un cerēt, ka ir tikai viena sarkana māja maršruta laikā.
Vēsturiski daļa no maiju civilizācijas
Vēsturiski valsts bija daļa no maiju civilizācijas, kas uzplauka mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Hondurasas un Belizas teritorijās. Maiji uzcēla lielas pilsētvalstis, tostarp Karakolu, Ksunantunihu un Lamanai, kas kalpoja kā tirdzniecības, reliģijas un kultūras centri.
Ap 10. gadsimtu maiju civilizācija sāka piedzīvot panīkumu, iespējams, pārapdzīvotības, resursu izsīkuma un karadarbības kombinācijas dēļ.
Par spīti civilizācijas pagrimumam mūsdienu Belizā ir sastopamas vairāk nekā 600 vēsturisko vietu un seno maiju pēcteči dzīvo visā Belizā.
Īpaši daudz to ir Toledo un Stenkrīkas dienvidu reģionos, pārstāvot trīs atšķirīgas maiju grupas: Jukatec, Mopan un Q'eqchi (Kečī). Katrai grupai ir unikāla kultūras prakse, valodas un tradicionāls apģērbs, kas atspoguļo viņu mantojumu.
Sena britu kolonija, pazīstama kā Britu Hondurasa
Pirmie eiropieši, kas ienāca Belizā bija spāņi. Viņi šeit ieradās 16. gadsimtā, pretendējot uz teritoriju, taču galu galā nespēja nodibināt pastāvīgu klātbūtni seno maiju pretestības un reģiona izaicinošās ainavas dēļ. Britu kolonisti, galvenokārt kokgriezēji, kas meklēja sarkankoku un baļķi, sāka ierasties valstī 17. gadsimtā, izveidojot nelielas apmetnes.
Spāņi mēģināja britus padzīt, taču briti galu galā nodrošināja kontroli, 1862. gadā formalizējot Belizu kā koloniju, kas sākotnēji bija pazīstama kā Britu Hondurasa.
Britu klātbūtne Belizā rezultējās ar ekonomikas augšupeju un iedzīvotāju skaitu palielināšanos.
Belizas neatkarīgas pastāvēšanas centieni rezultējās tikai 1981. gadā valstij iegūstot neatkarību un pievienojoties Britu Sadraudzībai.
Jāpiemin, ka ne jau Lielbritānija pretojās Belizas neatkarības centienu pilnveidošanā, bet gan kaimiņvalsts Gvatemala, uzsverot, ka Belizas teritorija būtu jāiekļauj Gvatemalas teritorijā un tikai pēc Lielbritānijas aizsardzības atbalsta apliecinājuma, neatkarība tika iegūta.
Diemžēl strīds ar Gvatemalu arī turpinās mūsdienās, un 2019. gadā panāca jaunus pagriezienus abām valstīm oficiāli vēršoties Starptautiskajā tiesā. Jāpiebilst, ka galējs lēmums vēl nav pieņemts, taču, pateicoties Lielbritānijas drošības garantijām un starptautisko organizāciju statūtiem, Belizas teritorija atrodas drošībā.
Beliza ir viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas veidotājvalstīm
Nepieciešams pieminēt, ka Beliza ir bijusi viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas veidotājvalstīm, aizstāvot mazu un attīstības valstu intereses organizācijas veidošanas procesā.
Šobrīd PTO ir viena no svarīgākajām starptautiskajām organizācijām pasaulē, tāpēc Latvijas Radio vēlējās noskaidrot, kāda ir PTO iespējamā nākotnē nupat notikušo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā. Atbildi sniedza Renārs Danelsons, kurš ir Latvijas Republikas Pastāvīgās Pārstāvniecības ANO un citās starptautiskajās organizācijās Ženēvā pastāvīgā pārstāvja vietnieks.
Pasaules Tirdzniecības organizācija ir vienīgā starptautiskā organizācija, kas nodarbojas ar starpvalstu tirdzniecības noteikumu izstrādi. Tās pamatmērķis ir ar brīvās tirdzniecības palīdzību veicināt cilvēku dzīves līmeņa celšanos, radīt jaunas darbavietas un veicināt ilgtspējīgu attīstību.
Pasaules Tirdzniecības organizācija ne tikai izstrādā tirdzniecības noteikumus, bet ir arī lieliska platforma, lai risinātu tirdzniecības strīdus. Tādēļ PTO izveides viena no pamatvērtībām ir strīdu izšķiršanas mehānisms, kas to atšķir no citām globālajām starptautiskajām organizācijām.
PTO atrodas Šveicē, Ženēvā. Tā apvieno 166 valstis un aptver 98% no visas pasaules tirdzniecības. Organizācija oficiāli tika izveidota 1995. gadā uz Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību bāzes, kas tika panākta pēc Otrā pasaules kara tikai 23 valstu starpā.
Visi lielie spēlētāji starptautiskajā tirdzniecībā – ar šo domājot Eiropas Savienību, kas PTO darbojas kā vienots veselums, ASV, Ķīnu, Indiju, Japānu, Kanādu, Lielbritāniju, Austrāliju, Krieviju un visas pārējās G20 valstis – ir iestājušās PTO.
Neskatoties uz pēdējā laika popularitāti slēgt divpusējus reģionālus nolīgums, PTO daudzpusējā vienošanās paliek kā galvenais mehānisms ar mērķi ierobežot protekcionismu, šeit ar to domājot negodīgas tirdzniecības priekšrocības vietējiem ražotājiem, kā arī lauksaimniekiem un zivsaimniekiem.
Ņemot vērā daudzās valstīs būtisko iedzīvotāju daļu, kas ir nodarbināti šajās nozarēs, šis bieži izsauc būtiskas iekšpolitiskas diskusijas – īpaši priekšvēlēšanu periodā, mēģinot salāgot dažādu sociālo grupu intereses, tomēr vienmēr galu galā nonākt pie kopsaucēja.
Tirdzniecība bez papildu barjerām ir veids, kā visefektīgāk celt iedzīvotāju vispārējo dzīves līmeni. Runājot par nākotni, jāsaka, ka, neskatoties uz stipri mainīgajiem ģeopolitiskiem izaicinājumiem kā karš Ukrainā, situācija Tuvajos Austrumos, arī COVID pandēmija, organizācija turpina pildīt savu pamatfunkciju.
Tomēr tai ir nepieciešama reforma, jo jau kopš [jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda] Trampa pirmās administrācijas laika nefunkcionē strīdu izšķiršanas mehānismu apelācijas iestāde un tas ļoti kavē vienlīdzīgu PTO noteikumu iedzīvināšanu visā pasaulē
Ārī valstu skaits palielinājies līdz 162 un rindā uz uzņemšanu stāv arī citas. Arvien grūtāk paliek pieņemt lēmumus, jo tam ir nepieciešams vienbalsīgums.
Organizācijai ir jāspēj ātri reaģēt uz jauniem izaicinājumiem, kas ir būtiski ne tikai uzņēmējiem, bet katram iedzīvotājam. Šeit var minēt gan pārtikas nodrošinājumu, kas īpaši būtisks Āfrikai, gan tirdzniecības un vides jautājumu mijiedarbību, kam vairāk uzmanību pievērš attīstītās valstis.
Mūsdienu sabiedrībā arvien lielāka nozīme ir digitalizācijai. Tādēļ arī vienošanās par e-komerciju bez tirdzniecības šķēršļiem ir būtiska katram planētas iedzīvotājam.
Paturot šo visu prātā, Pasaules Tirdzniecības organizācijai ir daudz uzdevumu, kas jāatrisina jau tuvākajā laikā, tādējādi rūpējoties par mūsu visu labklājības celšanos.
5. novembrī notika ASV prezidenta vēlēšanas. Un tieši tās var izšķirt tostarp arī PTO nākotni, jo kritika par to, cik šī organizācija ir novecojusi un kļuvusi problemātiska. ASV var būt izšķiroša loma, vai PTO vispār netiks nolikvidēts.
Tūrisms – mazās eksotiskās valsts mugurkauls
Beliza ir maza, atvērta ekonomika, tūrismam veidojot valsts ekonomikas mugurkaulu un sastādot 40% no IKP un nodarbinot 30% iedzīvotāju. Belizas barjerrifs, arheoloģiskās vietas un ekotūrisms piesaista tūristus, īpaši no ASV un Kanādas.
Jāpiemin, ka arī lauksaimniecība joprojām ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa, Belizai galvenokārt eksportējot cukuru, banānus un citrusaugļus.
Runājot par dabas resursiem, 2000. gadu sākumā Beliza atklāja nelielas naftas rezerves jūrā, tomēr kopš tā laika ražošana ir samazinājusies, un valdība vides apsvērumu dēļ ir ieviesusi aizliegumus urbšanai jūras gultnē.
Ielūkojoties Belizas IKP pēc pirktspējās paritātes, tas ir aptuveni 3,5 reizes mazāks nekā Latvijas, paverot valsts ekonomikas tumšo pusi. Lai gan valsts ekonomika piedzīvo mērenu pieaugumu, diemžēl pašreizējās bažas ietver valsts lielo ārējo parādu slogu, augsto noziedzības līmeni, augsto bezdarba līmeni kopā un pieaugošo jauniešu iesaistīšanos Meksikas un Dienvidamerikas narkotiku tirdzniecībā.
Šeit arī jāatzīmē, ka Beliza robežojas ar valstīm, kurās nelegālo tirdzniecību kontrolē labi organizētas un ārkārtīgi vardarbīgas noziedzīgas organizācijas, jo īpaši Meksikas karteļi, kuriem Belizas vietējās bandas darbojas kā piegādātāji.
Šobrīd Beliza ir kokaīna un heroīna tranzīta punkts starp ASV un Meksiku. Augstā bezdarba dēļ Meksikas karteļi nolīgst vietējos Belizas iedzīvotājus, lai šīs narkotikas kontrabandas ceļā ievestu Meksikā un ASV, kas ir ne tikai nelegāli, bet arī prasa daudzu cilvēku dzīvības.
Belizas tradicionālais ēdiens – "karaliskā žurka"
Tā kā ziema nāk un laiks paliek aukstāks ir nepieciešams uzkrāt kādu ekstra tauku slāni, lai siltāk. Līdz ar to šīs dienas deserts ir īpaši sacukurots, jo sastāvēs no divām daļām.
Tā kā Beliza ir Britu Sadraudzības valsts, bijušajai Lielbritānijas karalienei Elizabete II oficiālās vizītes laikā bija iespēja nogaršot vienu no Belizas tradicionālajiem ēdieniem, kas ir cepts gibnuts, pazīstams arī kā paca.
Šis nakts grauzējs ar neapbruņotu aci izskatās pēc kaķa lielumā esošas žurkas. Tā kā karaliene Elizabete II bija sākotnējā neizpratnē par dzīvnieka izcelšanos, noturot to par žurku, belizieši šo dzīvnieku humoristiski dēvē par "Karalisko žurku".
Nu un tā kā apsolījām jums divus desertus, otrs stāsts ir saistīts ar beliziešu mīlestību pret dabu un dzīvniekiem un, acīmredzot, govīm.
Tā kā Beliza ir mājvieta eksotiskiem savvaļas dzīvniekiem, viens no tiem ir tostarp dzīvojošais Belizas nacionālais dzīvnieks tapīrs. Lai gan dzīvnieks ir vairāk līdzīgs zirga un degunradža krustojumam, vietējie šo dzīvnieku dēvē par Kalna Govi.
Tas pats attiecas uz lamantīniem jeb lēni kustošiem jūras zīdītājiem. Belizā tie tiek oficiāli saukti par jūras govīm. No šī fakta izrietot, mēs nezinām vai belizieši redz govis citādāk, bet galu galā tas nav svarīgi, jo tas parāda iedzīvotāju mīlestību pret apkārtējo dabu.
