Hersonas iedzīvotāju izveidoto patvertni apmeklēja arī LTV filmēšanas grupa.
Ar Marinu Karifadzi kāpjam pagrabā. No vēsa pagalma – siltumā. Ir pēcpusdiena, un pagaidām vēl kluss. Lielajā telpā, kur iepriekš viss bija pelēks, tumšs un noplucis, tagad gaišs, liels galds, gultas, sienas apgleznotas ar pasaku tēliem, blakus telpā iekārtots rotaļu stūrītis.
Viss padarīts kaut cik pieņemams dzīvošanai, īpaši bērniem, kuri te pavada gan dienas, gan naktis.
Tā bija Marinas iniciatīva, ierīkot dzīvi pazemē, lai glābtos no nemitīgajām apšaudēm.
"2022. gada ziemā bija pirmās apšaudes un pilsētas centrā bojā gāja ļoti daudz cilvēku. Es sāku staigāt un prasīt, lai mums šeit iekārto bumbu patvertni. Valsts programma civiliedzīvotāju aizsardzībai piešķīra līdzekļus, apsekoja mūsu māju un atzina to par derīgu patvertnei," stāsta Marina.
Sākumā cilvēki bijuši atturīgi, bet, kad kādu dienu blakus mājai raķete noārdīja jumtu, patvertne kļuva par izdzīvošanai svarīgu punktu.
"No blakus mājām arvien vairāk nāk cilvēku, kuri vēlas tieši pārnakšņot. Vieni nāk pēc darba. Visu dienu bijuši nemitīgās apšaudēs un tagad vismaz kaut kā vēlas atpūsties. Mums nāk skolotāji, kuri vada stundas internetā. Cilvēki vismaz izguļas, atpūšas kaut cik drošā vidē."
"Regulāri te nakšņojam, jo apšaudes ir visu diennakti. Viņi neapstājas. Viss tikai pastiprinās," stāsta patvertnes apmeklētāja Diāna.
Diānai ir divi bērni, arī Marinai - dēls un mazmeitiņa, un tieši par jauno paaudzi bailes ir vislielākās.
"Var teikt, ka mūsu bērniem ir nozagta bērnība. Divus gadus viņi nevar nedz normāli mācīties, nedz ar sportu nodarboties," atzīst Marina.
"Mēs pagalmā sakārtojām bērnu laukumiņu, nopļāvām zāli, visu nokrāsojām, bet viņi tik un tā tur neko nevar darīt, jo nesen atkal mājas galā atlidoja šāviņš."
Kara tēma ir visur, arī bērnu zīmējumos. Desmitgadīgais Andrejs pie lielā galda uzzīmējis kaujas ainu.
Un arī sarunās – raķetes, uzlidojumi, pārdzīvotais.
"Vēl nesen janvārī atlidoja…nu, mēs, pirmajā kāpņu telpā dzīvojam, un tieši zem mūsu balkona bija. Visiem norāva balkonus, mums par laimi nē. Bet pilnīgas šausmas. Visi kliedza, skrēja uz pagrabu," pārdzīvoto atceras Andrejs.
Bērni saka, ka ilgojas padauzīties, izskrieties, izstaigāties, kas nemitīgajā apdraudējumā nav iespējams.
Trīsgadīgais Daniels, kurš lielāko daļu savas mazās dzīves ir redzējis tikai karu, klusu nosaka, ka ļoti gribētu pabraukāties ar mašīnīti,
Kad dodamies prom no pilsētas, ir satumsis un tuvojas komandantstunda. Naktis frontei tuvu esošajai Hersonai ir smagākais laiks. Un pazeme ir glābiņš, vismaz uz kādu brīdi.
