Krievijas "sarkanās līnijas" – izgaistošs mīts

Lielākās izmaiņas kara gaitā pēdējo mēnešu laikā bija Ukrainas spēku iebrukums Krievijas teritorijā Kurskas reģionā, nevienu iepriekš par to nebrīdinot. Pirms tam Ukraina no Rietumu sabiedrotajām valstīm bija saņēmusi atteikumus šādi rīkoties, taču šoreiz atļauja publiski netika lūgta. Rietumiem līdz ar to nekas cits neatlika, kā teikt, ka viss ir kārtībā. 

"Vašingtona bijusi aizdomīgi klusa. Vai tiešām Vašingtonā neko nezināja? Šaubos. Vai Vašingtona īpaši vēlas iebilst – nē. Vai Vašingtonā kāds būtu vēlējies, ka būtu bijis vairāk konsultāciju pirms tam – dabīgi. Bet Kurskas iebrukumam bija savas pozitīvās puses – pārsteiguma efekts nostrādāja, un Amerika tajā brīdī bija pilnīgi iesūkta savā iekšpolitikā. Klusums šajā gadījumā bija laba lieta," skaidroja Bērziņa.

Vai ukraiņu ieiešana Krievijas teritorijā pierādījusi, ka labāk lūgt piedošanu, nevis atļauju? 

"Izskatās, ka Ukrainai labāk izdodas situācijas, kurās varbūt pēc tam būtu jālūdz piedošana, nevis iepriekš jālūdz atļauja.

Pārsteiguma efekts morāli palīdz Ukrainai un arī pierāda Rietumiem un visiem atbalstītājiem, ka Ukraina ir spējīga uz stratēģiskām un taktiskām uzvarām," vērtēja Bērziņa.

Protams, tas, kā ar šādu pieeju ukraiņiem veiksies tālāk, paliek atklāts jautājums, toties ieiešana Krievijas teritorijā šobrīd ir mazinājusi naratīvu, ka Ukraina zaudē un turpinās zaudēt, ka viss ir bezcerīgi, norādīja drošības politikas eksperte.

"Kas tagad tālāk notiks – to īpaši nevar pateikt. Ir drusku tādas kā sacensības, kurš ātrāk – vai Ukraina ātrāk ieņems teritoriju Kurskā, to varēs noturēt un izvairīties no Krievijas pretuzbrukumiem Ukrainā, vai Krievija ātrāk ieņems arvien vairāk teritorijas Austrumukrainā un nenovērsīsies no sava pirmā mērķa," pauda Bērziņa.

Krievijas primārais mērķis ir ieņemt maksimāli lielāku teritoriju Ukrainā, lai tad, kad abas puses nonāks pie sarunu galda, Krievijai būtu teritoriāla virsroka. 

Ukrainas ieiešana Kurskas apgabalā ir apliecinājusi arī to, ka Kremļa "sarkanās līnijas" ir viens liels mīts, kas izgaist katru reizi, kad tās tiek pārkāptas. 

"Absolūti, jo vēl joprojām mēs cīnāmies ar to, ka īpaši Eiropas lielvalstis baidās no Krievijas eskalācijas draudiem, ārkārtīgi ir nobažījušās par iespējamajiem kodoldraudiem Rietumeiropas valstīm. Tas nekur divu gadu laikā nav pazudis.

Bet kādas var būt "sarkanās līnijas", ja Ukraina iebrūk Krievijā, sagrābj teritoriju un notur to, un izrādās, ka Putinam ir vienalga?" analizēja Bērziņa.

Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"

Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.

Drošības politikas eksperte skaidroja, ka kopš Otrā pasaules kara nav bijusi tāda situācija, kad kāds iebruktu Krievijas teritorijā un sagrābtu tās zemi, bet nekāda pārmērīga reakcija, izmantojot, piemēram, taktiskos kodolieročus, neseko.

"Atbilde nav tāda, ka pēkšņi kaut kur sprāgtu atomieroči, ka Krievija izmantotu taktiskos kodolieročus Ukrainā, jo kaut kādu nepārvaramu šķērsli vai līniju tagad Ukraina ir pārkāpusi. Kādas tad vispār varētu būt "sarkanās līnijas" attiecībā uz Krieviju? Ja to iemācītos īpaši Berlīnē, nu tas būtu kaut kas ļoti svarīgs, tāpēc, ka bažas, īpaši Berlīnē, par to, ka nevar ar stingru mugurkaulu beigt attiecības ar Krieviju, ka Krievijai vienmēr nedaudz ir jāpiekāpjas, jo tomēr tas ir kodolspēks, joprojām pastāv," vērtēja Bērziņa.

Ukrainas iebrukumam Kurskā būtu jākļūst par mācību Rietumeiropai, ka tā var sevi aizstāvēt un uzvesties nedaudz agresīvāk jautājumos, kas skar Krieviju, nekā iepriekš pieņemts, secināja drošības politikas eksperte.

"Cerams, ka drusku mainīsies saprašana par to, cik ļoti Krievijas kodoldraudi ir tikai kaut kādi vārdi, kurus Putinam patīk izpaust, nevis reāls drauds Eiropas drošībai. Eiropa tomēr drīkst aizstāvēties un kara laikā drīkst arī normāli karot," secināja Bērziņa.

Bažas par Harisas nostāju nav vietā

Šīs vasaras otrs lielais pārsteigums bija ASV prezidenta Džo Baidena lēmums tomēr uz amatu atkārtoti nekandidēt. Tā vietā viņa viceprezidente Kamala Harisa šobrīd ir demokrātu izvēlētā pārstāve cīņā pret republikāņu līderi Donaldu Trampu.

Ja pie varas nāktu Kamala Harisa, kurš būtu viņas galvenais padomnieks Ukrainas jautājumos?

"Pavisam konkrēti mēs to vēl nezinām, bet Kamala Harisa šobrīd ir aktīva arī Eiropas drošības jautājumos, un Kamalai Harisai kā viceprezidentei nacionālās drošības padomnieks ir Fils Gordons. Fils Gordons ir Eiropas politikas eksperts, kuram patīk Eiropa," norādīja Bērziņa.

Nereti dzirdami apgalvojami, ka tieši Baidens ir vislielākais Eiropas draugs un pēdējais pro-eiropeiskais ASV prezidents, bet visi, kas nāks pēc viņa, būs vairāk ieinteresēti pārējā pasaulē, stāstīja drošības politikas eksperte.

"Šīs bažas nav vietā. Reāli ir tā, ka pat Harisa savu galveno nacionālās drošības padomnieku ir izvēlējusies tādu, kurš ir franču valodas pratējs, kurš ir Eiropas politikas eksperts, kurš ārkārtīgi aizstāv Eiropas un Ukrainas intereses," norādīja Bērziņa.

Ir labs pamats uzskatīt, ka tieši Gordons kļūs par vienu no vissvarīgākajiem padomniekiem Harisai, un viņš savu atbalstu Ukrainai un Eiropai ir uzsvēris atkārtoti.

"Ja mēs skatāmies, kā šobrīd Harisa pati runā par Eiropu, viņa ir uzlikusi lielu uzsvaru uz Eiropas drošības jautājumu un sabiedroto jautājumu, un atbalstu Ukrainai daudz vairāk, nekā jebkurš cits. Viņa ir ļoti uzsvērusi to, ka piecas dienas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Harisa pati bija tikusies ar prezidentu Zelenski un brīdinājusi viņu par Krievijas plāniem iebrukt Ukrainā," skaidroja Bērziņa.

Tāpat ASV prezidenta amata kandidāte savās runās uzsver arī to, ka viņa ir palīdzējusi mobilizēt 50 valstis Ukrainas atbalstam, lai tā spētu atvairīt Putina agresiju.

"Harisa saka, ka viņa kā prezidente stingri atbalstītu Ukrainu un NATO sabiedrotos. Tāpēc Ukrainai šī maiņa, šī ļoti skaļā pro-ukrainiskā nostāja ir ļoti laba lieta. Ja padomnieks arī ir Eiropas eksperts, tas ir vienkārši izcili gan Ukrainas interesēm, gan Eiropas," secināja Bērziņa.

Ukrainas atbalsts Vācijā sarūk

Mazliet satraucošāka situācija tikmēr vērojama Vācijā. Nupat divās Vācijas austrumu federālajās zemēs notika reģionālās vēlēšanas, kurās lieliskus panākumus guva eiroskeptiskā un labēji populistiskā partija "Alternatīva Vācijai" ("Alternative für Deutschland"). 

Tās līderis uz balsošanas iecirkni atbrauca ar krievu ražojuma automobili "Ņiva", tādejādi iespējams vēloties nodot kādu vēstījumu. Ne viens vien politikas analītiķis pēc šī vēlētāju balsojuma sācis zvanīt trauksmes zvanus.

"Vācija šobrīd ir iegrimusi dziļās iekšējās nesaskaņās par to, kāda Vācijā ir pieņemama un nepieņemama politika, un tas attiecas arī uz ārpolitiku, īpaši uz atbalstu Ukrainai. Ja mūs īpaši neapmierināja Vācijas [nepietiekamais] atbalsts Ukrainai jau pirms gada, pirms diviem, tad tuvākajos mēnešos nekas labs arī tālāk nav gaidāms," atzina Bērziņa.

Vācijas austrumu apgabalos balsu pārsvaru vēlēšanās ir ieguvušas galēji labējās partijas, kuras uzskata, ka Ukrainu atbalstīt nevajadzētu nemaz, kurām attiecības ar Krieviju ir īpaši draudzīgas, skaidroja drošības politikas eksperte.

"Protams, vai balsu pārākums nozīmēs arī to, ka šīs partijas nāks arī pie varas, to mēs vēl redzēsim, jo koalīciju politika ir koalīciju politika, bet

tas, ka liela daļa no bijušās Austrumvācijas uzskata, ka vajadzētu draudzēties ar Maskavu un nevajadzētu atbalstīt Ukrainu, tas jau ir skaidrs. Tas rada bažas Berlīnē," atzina Bērziņa.

Turklāt ar īpaši lielu sparu atbalstīt Ukrainu līdz šim nav vēlējusies arī Vācijas kanclera Olafa Šolca vadītā Sociāldemokrātu partija. Šī piesardzīgā un lēnā pieeja apvienojumā ar galēji labo partiju kraso nostāju var krietni bremzēt tālāko palīdzību Ukrainai, skaidroja drošības politikas eksperte.

"Vēl ir arī citi faktori, kas ietekmē Vācijas pašreizējo negribēšanu atbalstīt Ukrainu. "Nord Stream" spridzināšanas jautājums arvien skaļāk parādās Vācijā kā iemesls, kādēļ nevajadzētu uzticēties Kijivai un kādēļ nevajadzētu sūtīt atbalstu Ukrainai," stāstīja Bērziņa.

Šobrīd arvien lielāku atbalstu gūst viedoklis, ka gāzes vada spridzināšana ir kaut kā saistīta ar Ukrainu, un par šo jautājumu daudzi Vācijā ir ļoti apvainojušies, norādīja drošības politikas eksperte.

"Kopā sanāk tādi ārkārtīgi grūti laiki Ukrainai Vācijā, bet tas nenozīmē, ka lādīti vērs ciet un viss. Kaut arī ir grūtāki laiki Ukrainas atbalstam Vācijā, tomēr pagājušajā nedēļā Šolca nacionālās drošības padomnieks ieradās Vašingtonā, lai tiktos šeit ar Amerikas nacionālo drošības padomnieku Salivanu un Ukrainas prezidenta biroja vadītāju Jermaku, un vēl ar saviem Lielbritānijas un Francijas kolēģiem. Tāpēc, lai gan Vācijas jautājums šobrīd ir sarežģītāks un drūmāks, Vācija vēl joprojām ir pie tā svarīgā, mazākā galda, pie kura lemj to, kā tomēr dabūt lielāku atbalstu Ukrainai. Pavisam padevusies Vācija vēl šajā jautājumā nav," norādīja Bērziņa.