Kādreizējā Rumānijas diktatora Čaušesku milzīgā pils, kas atrodas pašā Bukarestes centrā, ir viens no Rumānijas smago apspiestības gadu simboliem. Rumāņi cenšas izkliedēt smagnējās arhitektūras auru, agrākā režīma celtnēs izmitinot nu jau demokrātiskas valsts valdību.
Tāpēc, labi zinot autoritāras varas postu, Krievijas iebrukumu Ukrainā 24. februāra rītā rumāņi uztvēra ļoti personiski.
"Rumāņi sākumā bija pamatīgi šokēti par šo vājprātīgo [Krievijas vadītāja Vladimira] Putina un viņa režīma sākto karu pret mūsu kaimiņu. Taču jau no pirmajām 24. februāra stundām cilvēki bija mobilizējušies pie robežām ar Ukrainu, atvēra savu namu durvis bēgļiem, kuri lielākoties bija sievietes ar bērniem," atcerējās Bukarestes vicemērs Horja Tomesku.
Rumānijas robežu pārgāja vismaz 2 miljoni Ukrainas bēgļu, no kuriem vairums devās tālāk, bet tiem, kuri palika, valdība pieņēma atbalsta shēmu, kas paredz dzīvokļu īpašniekiem maksāt pabalstus, lai viņi varētu uzņemt ukraiņu bēgļus, joprojām darbojas izmitināšanas centri cilvēkiem, kuri vēl tagad ierodas. Bērniem cenšas nodrošināt ukraiņu valodas nodarbības, bērnudārzus un mācību vietas. Palīdzot ar dzīvokļiem un skolām bērniem.
Latvijas vēstnieks Rumānijā Juris Poikāns stāstīja, ka "sajūta, ka karš ir tuvu, protams, Rumānijā ir. Ja mēs skatāmies uz to pašu Čūsku salu, vēl deviņdesmitajos gados notika sarunas gan starp Ukrainas un Rumānijas valdībām par šīs salas piederību, un tagad, kad mēs skatāmies, ka notika šīs pašas salas bombardēšana, kas ir netālu no Donavas deltas, protams, ka rumāņu izpratne ir, ka šis karš ir tuvu."
Krievijas sāktais karš Ukrainā, protams, ir mainījis Rumānijas drošības izjūtu, bet
tas, ko cilvēki šeit saka – apziņa, ka valsts ir NATO un arī Eiropas Savienības dalībniece, tomēr ļauj visu izjust mierīgāk.
"Protams, teju 20 gadus jau mēs esam NATO dalībvalsts. Pirms komunisma laikiem un pēc Otrā pasaules kara PSRS un krievu armija bija pie mūsu robežām. Tagad starp mums un Krieviju ir Ukraina. Taču, tāpēc, ka esam NATO un Eiropas Savienībā, cilvēki jūtas zem šī militārā un ekonomiskā lietussarga vairāk aizsargāti," sprieda Horja Tomesku.
"Protams, cilvēkos ir lielas bažas, ka šis karš eskalējas, kļūst arvien karstāks un nāk tuvāk mūsu robežām, taču mēs jūtamies vairāk aizsargāti, nekā mūsu ukraiņu brāļi, kuri cīnās arī par mūsu brīvību, ne tikai par savām robežām, neatkarību un izdzīvošanu," atzina Tomesku.
Savukārt Vācijas Māršala fonda prezidentes padomniece Alīna Inajeha sacīja, ka rumāņiem "ir ļoti paveicies, ka mūs aizsargā NATO drošības lietussargs. Pretējā gadījumā, ja tā nebūtu, mūsu drošība būtu tikpat vāja un trausla kā Moldovai. Mēs tiešām katru dienu atceramies, ka tas ir liels sasniegums un liek mums justies droši."
Bet tik un tā, arī te Maskava cenšas iejaukties un sašķelt sabiedrisko domu.
Alīna Inajeha norādīja, ka Rumānijā "ir bijis daudz Krievijas propagandas jau kopš 2008. gada, kad to sākam izjust daudz spēcīgāk. Tā turpinās medijos, sociālajos medijos, ar politisko partiju starpniecību, kuras, iespējams, taisnā ceļā atbalsta Krievija. Tā nav tik dziļa un pamatīga kā kaimiņos Moldovā vai citās krievvalodīgajās zemēs, jo mēs tādi neesam, bet tik un tā, mēs to jūtam."
Savukārt Latvijas vēstnieks Juris Poikāns atzīst: "Var teikt, ka tīri vēsturiski Rumānijas un Krievijas vai Rumānijas un PSRS starpā nekad nav bijušas izteikti siltas attiecības".
"Ja mēs raugāmies uz to pašu Bulgāriju, kur ir bijis krievu–turku karš, kur ir piedalījušies latvieši cariskās impērijas laikā, un Bulgārijā tiešām novērtē toreizējo Krievijas atbalstu, šeit tādas vēsturiskās saiknes starp Krieviju un Rumāniju īsti nav. Bieži vien šīs valstis ir bijušas dažādās nometnes pusēs. Un, ja mēs raugāmies apkārt uz kaimiņiem, rumāņu valoda ir daļa no latīņu valodas, un Moldova ir tā tuvākā, bet apkārtējie ir vai nu slāvu valstis, vai ungāri, līdz ar to nedomāju, ka Krievijai ir lielas iespējas ietekmēt Rumānijas sabiedrisko domu kā tādu," pauda vēstnieks.
Bet kaimiņos esošā Moldova, kas ir septiņas reizes mazāka par Rumāniju, un vienmēr ir bijusi zem lielāka Krievijas spiediena, ļoti cer uz lielākā kaimiņa gan morālu, gan materiālu atbalstu, ko rumāņi arī cenšas sniegt, piemēram, nogādājot enerģiju uz Moldovu, lai atbrīvotu to no Krievijas atkarības. Un tāpat cenšas atbalstīt arī Ukrainu, sūtot gan ieročus, gan atvēlot savu teritoriju un ostas Ukrainas graudu tranzītam.
