"Atkarībā no Izraēlas reakcijas mēs redzēsim, kur tālāk ies Tuvie Austrumi un kāda būs ietekme uz pasauli. Jau aprīlī Irāna veica triecienu [pret Izraēlu], un toreiz Izraēla atriebās ļoti ierobežotā veidā, iznīcinot radara instalāciju. Šoreiz, manuprāt, šī atbilde būs nopietnāka," prognozēja pētnieks.
Viņš arī norādīja, ka visticamāk, gaidāms Telavivas gaisa trieciens pret Irānu, jo starp abām ir arī citas valstis un tāpēc sauszemes darbības esot maz ticamas.
Līdzīgās domās bija arī Tuvo Austrumu politikas analītiķe Eva Kulurati.
"Jāskatās, kā attīstīsies iebrukums Libānā. Un kāda būs reakcija Irānas uzbrukumam. Rādās, ka Izraēlas ieskatā tagad ir īstais brīdis izbeigt sāncensību ar Irānu, uzbrūkot tās kodolprogrammai. Bet ir spiediens no ASV to nedarīt," viņa teica.
"Izraēla var vērsties pret raķešu palaišanas iekārtām, pret Irānas kodolprogrammu, kas ir ļoti nopietni, jo tas var pasteidzināt Irānu izstrādāt savus kodolieročus.
Līdz ar to arī Irāna var kļūt par nākamo kodolvaru pasaulē. Un tas var novest pie tālākas bruņošanās spirāles, jo skaidrs, ka arī Saūda Arābija nestāvēs malā un arī pati mēģinās iegūt kodolieročus," brīdināja Andžāns.
Izraēlas ciešākās sabiedrotās ASV, kaut atzīst, ka Izraēlai ir tiesības reaģēt uz Irānas uzbrukumiem, neatbalsta triecienus tās kodolprogrammai. Diplomāti Vašingtonā esot saziņā ar Izraēlu 12 stundas dienā, lai novērstu turpmāku eskalāciju un pašu spēku ievilkšanu karā.
7. oktobrī aprit gads kopš "Hamās" teroristi sarīkoja slaktiņu Izraēlā. Andžāns sacīja, ka šie uzbrukumi bija ārkārtīgi negaidīti kā pasaulē, tā arī pašā Izraēlā.
"Izraēlai tā bija milzīga izgāšanās drošības dienestiem – īpaši pretizlūkošanas aģentūrām, jo šķita, ka tur nekādu draudu nav. Tā vietā Izraēla fokusējas uz "Hizbullāh", pret kuru tā vēršas tagad. Līdz ar to pārsteigums bija liels un ļoti nepatīkams," Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" sacīja Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, RSU asociētais profesors Māris Andžāns.
"Stratēģiski politiskā līmenī Tuvie Austrumi [pirms 7. oktobra notikumiem] gāja uz labo pusi, tā varētu teikt. Pirms dažiem gadiem [2020. gada 15. septembrī], saskaņā ar Ābrahama vienošanos Izraēla normalizēja attiecības ar vairākām arābu valstīm – izveidoja diplomātiskas attiecības ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, tāpat arī Bahreinu un citām valstīm. Pastāvēja iespēja arī, ka normalizētos attiecības arī ar Saūda Arābiju. Līdz ar to
"Hamās" teroristu uzbrukums pilnībā "norāva no sliedēm" tādu kā normalizācijas procesu Tuvajos Austrumos," atzīmēja pētnieks.
Atskatoties uz aizvadīto gadu Izraēlas cīņā ar "Hamās" grupējumu, vairums tās militāro mērķu tomēr ir sasniegti, tikmēr vērtēja Tuvo Austrumu politikas analītiķe Eva Kulurati.
"Izraēla, vismaz no sava skatupunkta, ir sasniegusi lielāko daļu savu mērķu – panākusi kontroli pār gandrīz visu Gazas joslu, iznīcinājusi gandrīz visas "Hamās" spējas, nogalinot daudzus tās līderus, kontrolē koridoru ar Ēģipti. Arī tagad sākusi operāciju Hanjunisā Gazas ziemeļos," viņa teica.
Taču pilnīgi apturēt "Hamās" un visus tās lojālistus tā, lai tie nevar reorganizēties, nav viegls uzdevums, tāpēc operācijas Gazā turpinās.
Bet, runājot par ķīlnieku atbrīvošanu, Andžāns norādīja, ka Izraēlas valdības un sabiedrības viedoklis ir polarizēts.
"Skaidrs, ka pašam [Izraēlas premjeram Benjaminam] Netanjahu ir sava interese noturēties pie varas. Viņu atbalsta tāda galēji labēja partiju koalīcija. Un, ja viņš pret "Hamās" attiektos mērenāk, tad ļoti iespējams, ka viņa valdība kristu un arī viņš pats nonāktu tuvāk cietumam, jo pret viņu ir izvirzītas apsūdzības par korupciju," teica pētnieks. "Skaidrs, ka Netanjahu varēja darīt vairāk, lai atbrīvotu ķīlniekus. Šeit izvēle, protams, nav viegla, jo "Hamās" pieprasa, lai Izraēlas drošības spēki pilnībā aiziet un neatgriežas Gazas joslā. Ko tas nozīmē nākotnē, – ka "Hamās" var atkal uzbūvēt savu infrastruktūru un atkal nākotnē apdraudēt Izraēlu."
Ne katru soli Izraēla saskaņo. ASV bijušas informētas par tās vēršanos pret Libānu, taču ne detaļās.
Bažas ir arī par Libānas sauszemes ofensīvas mērogu, ko Izraēla sabiedrotajiem pasniedz kā ierobežotu, tomēr arvien lielāka papildspēku izvietošana liek to apšaubīt.
"Viņi to tikai pasniedz kā ierobežotu operāciju. Tas ir karš, vienalga, vai viņi to pasaka vai nē. Īpaši pēc peidžeru uzbrukuma. Un pēc tam vairāk nekā pusotra tūkstoša raķešu uzlidojumi "Hizbullāh" infrastruktūrai. Katru dienu ir sprādzieni," sacīja Tuvo Austrumu politikas analītiķe.
Uzbrukumi Irānas atbalstītajiem grupējumiem vājina Irānas ietekmi reģionā, uzskata eksperte, tāpēc arī sekoja Irānas reakcija.
"Irāna joprojām var izmantot savas "rokas" reģionā, bet tas, ko pēdējās dienās redzam, ir klusums. Neredzam, ka hutieši vai Irākas grupējumi veiktu ievērojamus uzbrukumus. Es domāju, ka Irāna tagad ir vairāk satraukta par savu, par režīma pastāvēšanu. Jo viņus uztrauc Izraēlas reakcija," vērtēja Kulurati.
"Izraēla ir spēcīga valsts – gan militāri, gan tehnoloģiski, gan ar izlūkošanas spējām. Redzējam, cik dziļi viņi infiltrējās "Hizbullāh" – neviens neticēja, ka varēs nodarīt tādu kaitējumu grupējumam, ko uzskata par spēcīgāko reģionā. Tas noteikti kaitē Irānas reputācijai un atturēšanas spējām," viņa turpināja.
Grupējumi, kurus Izraēla cenšas iznīcināt, un Irānas ietekme reģionā ir nesusi nestabilitāti un daudzus konfliktus. Bet vai Izraēlas cīņa ar tiem padarījusi pasauli drošāku, paliek jautājums.
