Ar eksperti sarunājās Latvijas Televīzijas žurnālists Gints Amoliņš.
Gints Amoliņš: Tramps ievēlēts ASV prezidenta amatā. Kāda bija jūsu pirmā reakcija, kad sapratāt, ka viņš jau atkal būs nākamais prezidents?
Konstance Štelcenmillere: Manuprāt, viņam bija lielas izredzes uzvarēt. Pārsteidzoši ir tas, ka viņš ieguva divas no trim un, iespējams, vēl iegūs visas trīs instances – viņam varētu būt trifekta rezultāts, proti, viņa pārstāvētie republikāņi iegūst prezidentūru, Senātu un Pārstāvju palātu. Pēdējais vēl nav izlemts, un mēs to varētu uzzināt tikai nedēļas beigās, jo balsu skaitīšana aizņem daudz laika.
Ko jūs sagaidāt no viņa nākamajā prezidentūrā? Vai būs kādas būtiskas pārmaiņas?
Gaidu pārsteigumus. Viņš lepojas ar savu neprognozējamību, bet patiesība, protams, ir tāda, ka mums jau bijusi pieredze ar viņu. Ir lietas, uz kurām var paļauties – arī to, ko viņš ir teicis par savu rīcību, ko ir teikuši viņa padomnieki.
Tagad ir daudz viņa un viņa padomdevēju teiktā, ko, manuprāt, mums vajadzētu uztvert ļoti nopietni. Piemēram, par kļūšanu par diktatoru uz vienu dienu vai, piemēram, par miera noslēgšanu ar Krieviju un Ukrainu tūlīt pirms faktiskās inaugurācijas prezidenta amatā.
Viņš arī pēc uzvaras solīja piemērot tarifus visam importam – jo īpaši Ķīnas importam un automašīnām.
Un, visbeidzot ir tas, ko es nesauktu par solījumiem. Tie ir atriebības draudi kritiķiem un personīgajiem ienaidniekiem. Manuprāt, ir nepareizi neuztvert šīs lietas nopietni. Un es domāju, ka atšķirība, ko mēs redzēsim starp Trampa pirmo un otro administrāciju, būs tā, ka viņš vairs nevēlēsies, lai citi viņam uzspiež ierobežojumus – kompetences, profesionalitātes, procesa, atbildīgas politikas jomā –, viņš gribēs, lai viss notiek tā, kā viņš vēlas.
Tomēr pat ASV prezidentam ir vajadzīgi cilvēki, kas izpilda viņa idejas un vēlmes. Un es gribētu teikt ko tādu, kas var izklausīties pretēji intuīcijai. Proti, es domāju, ka uzvara visās trijās – prezidentūras, Senāta un Pārstāvju palātas – pozīcijās, ja līdz tam nonāks, varētu nozīmēt, ka viņa nometnes iekšējās pretrunas un nekonsekvences izvirzīsies priekšplānā un ka tad kļūs nedaudz labāk redzams tas, ka republikāņu vidū ir ļoti atšķirīgas idejas, piemēram, par tirdzniecību.
Jūs pieminējāt arī Ukrainu un Eiropu. Vispirms par Ukrainu, Krievijas karu Ukrainā. Jūs minējāt, ka Tramps diennakti pēc stāšanās amatā vai pat pirms tam gatavojas izbeigt karu. Ko jūs sagaidāt šajā sakarā?
Godīgi sakot, es neesmu pārliecināta, ka mēs redzēsim pārdomātas politikas attīstību. Es domāju, ka Krievijas prezidents vēros šo situāciju un ļoti nopietni domās, kā no tās gūt maksimālu labumu. Un mēs pašlaik redzam, ka krievi bombardē visu Ukrainu ar tādu brutalitāti, kādu mēs neesam redzējuši kopš kara sākuma.
Es domāju, ka Putins varētu uzskatīt – šie uzbrukumi ir vājinājuši ukraiņus un, kas ir vēl svarīgāk, iespējams, veicinājuši amerikāņu vēlētāju nogurumu no kara.
Es nebūtu pārsteigta, ja Putins uzrunātu Trampu un viņa komandu, sakot – klausieties, noslēgsim darījumu. Mums pie sarunu galda nav vajadzīgi ne eiropieši, ne ukraiņi.
[Putins varētu teikt] zināt, ka tie ukraiņi patiesībā ir krievi. Viņi to vēl nesaprot, bet es viņiem to liku saprast. Un šīs situācijas traģēdija, kas mani ļoti sadusmo un nomāc, ir tā, ka es īsti neredzu, ka mums ir pietiekami daudz spēka, lai to novērstu. Izņemot, protams, ukraiņus, kuri turpina drosmīgi aizstāvēties, bet kuri arī izskatās arvien sliktāk.
Runājot par attiecībām ar Eiropu, mēs atceramies, ka pirmais pilnvaru termiņš brīžiem bija diezgan saspringts, bet ir bijuši arī panākumi visās jomās.
Ir dažādas atmiņas. Kā mēs zinām,
Trampam ir sarežģītas attiecības ar Eiropu. Viņš ir gatavs divpusējām attiecībām un draudzēties ar noteiktiem cilvēkiem.
Manuprāt, mēs visi zinām, ka Ungārijas premjers Viktors Orbāns sevi uzskata par Trampa īpašo draugu. Un Ungārija ir paraugs daudziem cilvēkiem Trampa komandā, kuri vēlētos reformēt ASV konstitucionālo kārtību.
Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans šorīt apsveica Trampu, nosaucot viņu par savu draugu. Un pagājušajā [Trampa prezidentūras] reizē mēs redzējām, ka eiropieši izmēģināja dažādas metodes, stājoties viņam pretī kā Angela Merkele, glaimojot viņam kā Makrons, uzstājot uz īpašām attiecībām, kā to darīja Boriss Džonsons. Un galu galā neviena no šīm pieejām īsti labi nedarbojās.
Es ceru, ka Itālijas premjerministre Džordža Meloni varētu būt, tā teikt, radniecīga dvēsele Trampa sabiedrotajiem un varētu kļūt par [Eiropas] līderi. Iespējams, arī Polijas prezidents Andžejs Duda. Vai tas nāktu par labu Polijas premjeram Donaldam Tuskam? Visticamāk, ka ne.
Un tāpēc es domāju, ka mēs redzēsim ļoti spēcīgu tendenci no Trampa risināt jautājumus ar eiropiešiem divpusēji, un eiropieši var ļoti labi just, ka viņiem tas ir jādara. Un tas vēl vairāk nekā līdz šim apgrūtinās mūsu iespējas satuvināties, nostāties plecu pie pleca.
Šobrīd Baltijas valstīs, NATO ietvaros mēs izpildām savu daļu – drošība ir galvenā rūpe, kurai aiziet vismaz 2% no IKP. Latvijā tie ir pat vairāk nekā 3%, tāpēc mēs varam būt droši par Trampu. Taču kādas ir jūsu kopējās sajūtas par Baltijas valstīm?
Zināt, es gribētu, lai runa būtu tikai par izdevumiem aizsardzībai. Bet NATO nekad nav tikai par to. Es domāju, ka tā ir tikai daļa no stāsta un, manuprāt, jebkura Eiropas valsts, kas domā, ka, ja es esmu virs noteikta līmeņa, es esmu drošībā, manuprāt, pieļauj ļoti lielu kļūdu.
No vairākiem avotiem, tostarp no Trampa nacionālās drošības padomnieka Džona Boltona mēs zinām, ka Tramps ļoti nopietni domāja par ASV izstāšanos no NATO un ka viņš to uzskatīja par sava veida "aizsardzības reketu", kurā valstis maksā Amerikai naudu apmaiņā pret aizsardzību.
Acīmredzot tas tā nedarbojas, un tāpēc, ja paskatās uz dokumentiem, politikas analītiskajiem darbiem, kas sarakstīti Trampa informatīvajā pasaulē, piemēram, slavenais darbs par NATO miega stāvokli, tas, kā arī tādu cilvēku kā Elbridža Kolbija, kurš ir ļoti spēcīgs Trampa atbalstītājs, komentāri liecina, ka
Trampa nometnē valda ļoti spēcīgs noskaņojums uzstāt, ka NATO ir jābūt Eiropas organizācijai, kur eiropieši uzņemas lielāko daļu atbildības par savu drošību, kam man personīgi ir ļoti grūti nepiekrist.
Un jautājums ir, kādas tiesības šādā gadījumā Amerika gribētu saglabāt, lai paliktu aliansē un būtu pirmā starp vienlīdzīgiem. Es domāju, ka NATO ir gaidāms ļoti, ļoti liels satricinājums. Un daļa no tā ir karaspēka izvešana.
Iespējams, jūs gribēsiet ieskatīties laikrakstā "New York Times" pirms trim dienām publicētajā sarunā, kuru vadīja viens no šī medija galvenajiem autoriem, konservatīvais Ross Douthats. Šī saruna bija starp Elbridžu Kolbiju un Trampa pēdējo nacionālās drošības padomnieku Robertu O'Braienu. Un tur bija daudz diskusiju par NATO, Eiropas Savienību un Vāciju.
Un vairākkārt, manuprāt, viņi abi saka, ka mums patiešām ir jāizved karaspēks no Vācijas un jāpārvieto tas vai nu uz Poliju, vai uz Indo-Klusā okeāna reģionu.
Un, manuprāt, es neesmu pārliecināta, ka viņi apzinās, cik nozīmīgas sekas tas varētu atstāt uz Baltijas valstu drošību.
Tomēr amerikāņi ir izdarījuši savu izvēli un Tramps jau atkal ir ASV prezidents. Kas, jūsuprāt, ir galvenie iemesli, kas noteica Trampa uzvaru?
Es domāju, ka tās bija vairākas lietas, bet, manuprāt, mums ir jāskatās acīs faktam, ka cilvēkiem nebija iebildumu pret viņa pagātni, lietām, ko viņš runāja un darīja. Es nedomāju, ka man tās visas ir jāuzskaita.
Es domāju, ka valdīja arī ļoti spēcīgs noskaņojums, kas bija vērsts pret pašreizējo prezidentu. Es domāju, ka Džo Baidena administrācija un Kamala Harisa, ņemot vērā to, ka viņai bija jākandidē uz prezidenta amatu bez iepriekšēja brīdinājuma un kampaņai bija atlikušas tikai 100 dienas, veica ārkārtīgi labu darbu. Taču prezidentam un viņai pārmeta, ka ir zaudēta kontrole pār ASV ārējo iesaistīšanos attiecībā uz Ukrainu un Tuvajiem Austrumiem.
Un, manuprāt, cilvēki baidās no kara ar Ķīnu. Kopumā ir sajūta, ka Amerikai tiek pievērsta nepietiekama uzmanība un pārāk daudz uzmanības tiek pievērsts citu valstu vajadzībām.
Un tiek atzīmēts, ka ASV iekšzemes kopprodukta pieaugums ir tādā līmenī, kādu mēs labprāt vēlētos Eiropā, ka bezdarba līmenis ir zems un inflācija ir zema.
Taču problēma ir tā, ka cenas joprojām ir augstākas nekā Trampa laikā. Un cilvēki ir noraizējušies par to. Tas viņus ietekmē.
Tas, ka Tramps vēlas atvieglot nodokļus bagātajiem, uzņemties lielāku valsts parādu, kas tad palielinātu cenas, un ka šie tarifi importam arī palielinātu cenas patērētājiem – tas gan ir kas tāds, ko, diemžēl, ļoti maz cilvēku vēlas vai spēj ņemt vērā.
KONTEKSTS:
ASV prezidenta vēlēšanas notika 2024. gada 5. novembrī. Tajās uzvarēja bijušais ASV prezidents, republikāņu kandidāts Donalds Tramps, sakaujot līdzšinējo ASV viceprezidenti, demokrāti Kamalu Harisu. Tramps amatā stāsies nākamā gada 20. janvārī.
Neskatoties uz Trampam izvirzītajām apsūdzībām un notiesājošajam spriedumam, republikāņiem izdevies Trampu atgriezt valsts vadītāja amatā un arī pārņemt kontroli pār parlamenta augšpalātu Senātu.
Tramps pirmajā uzrunā solīja "zelta laikmetu" Amerikai, norādot, ka savas prezidentūras laikā ASV liks pirmajā vietā. Tikmēr Kamala Harisa, atzīstot zaudējumu vēlēšanās, aicināja amerikāņus pieņemt rezultātu, lai varētu īstenot miermīlīgu varas nodošanu Trampam.
Eksperti uzskata, ka Trampa panākumu atslēga vēlēšanu kampaņā bija konservatīvisms, kā arī ekonomikas un migrācijas jautājumu aktualizēšana.
