LTV žurnālists Gints Amoliņš devās uz Dienvidkoreju, kur apmeklēja demilitarizēto zonu. Šovasar apritēs 70 gadi kopš tās izveidošanas. Tas notika pēc pamiera noslēgšanas Korejas karā, kas prasīja miljoniem dzīvību.
Dūmakā aiz demilitarizētās zonas Ziemeļkorejas pusē redzams Kesonas industriālais komplekss – savulaik kopīgi izveidots sadarbībai ar Dienvidkoreju atkušņa periodos, taču jau astoņus gadus slēgts militārās spriedzes dēļ.
No Dienvidkorejas puses Ziemeļkoreju var aplūkot caur skatu laukumā izvietotiem binokļiem.
Demilitarizēto zonu izveidoja kā buferzonu starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju 1953.gadā kā daļu no pamiera līguma. Zona ir aptuveni četrus kilometrus plata.
Lai arī zona skaitās demilitarizēta, rajoni uzreiz aiz zonas tiek rūpīgi apsargāti, un tā ir viena no nocietinātākajām robežām pasaulē.
Tomēr vismaz Dienvidkorejas pusē demilitarizētā zona ir arī tūristu magnēts, daudziem izmantojot iespēju savām acīm skatīt Ziemeļkoreju.
Daudzi tepat arī dzīvo, kā 83 gadus vecā Li Jonhi. Viņa pati dzimusi Ziemeļkorejas pusē, taču kara laikā kā bērns pārbēga uz Dienvidkorejas pusi. Savā vecumā viņa joprojām aktīva – todien rādījusi bērniem, kā gatavot tofu jeb sojas sieru, kas populārs Dienvidkorejā. Kad ieradās šajā pusē, apprecējās ar dienvidkorejieti, un atlikušo mūžu pavadījusi šeit.
"Sākumā šeit bija ļoti grūti, bija komandantstunda. Bet tagad esmu pensijā, bērni bieži brauc ciemos, tāpēc viss ir kārtībā."
Tūristiem ir iespēja aplūkot arī vienu no senākajām ASV militārajām bāzēm Dienvidkorejā, kas tagad ir slēgta – "Camp Greaves". Demilitarizētajā zonā to izveidoja 1953.gadā, kad tika noslēgts pamiers, kas iesaldēja Korejas karu, kurā dienvidkorejieši, ASV un sabiedrotie cīnījās pret ziemeļkorejiešiem, PSRS un komunistisko Ķīnu.
ASV armija no šīs bāzes aizgāja 2004. gadā, un tagad to var aplūkot arī apmeklētāji.
Te gan redzams, kā šajā bāze izskatījies Korejas kara laikā, tostarp aparatūra un kartes.
Redzamas arī vēsturiskas liecības par karavīriem, karu atspoguļojošajiem žurnālistiem, gan arī videomateriāli, kuros cita starpā redzama civiliedzīvotāju, tostarp bērnu evakuācija no aktīvākajām kara zonām. Trīs gadu karadarbības laikā miljoniem bija spiesti doties bēgļu gaitās, bojā gāja vismaz divi miljoni civiliedzīvotāju.
Vien 50 kilometru attālumā Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā dzīve turpina kūsāt. Cilvēki dodas savās gaitās, ikdiena turpina aizritēt draudu ēnā.
"Ziemeļkoreja audzē kodolieroču arsenālu. Tā ir nozīmīga un bīstama problēma. Starptautiskajai sabiedrībai būtu jāaptur kodolieroču izstrāde Ziemeļkorejā. Es gan nedomāju, ka tas izdosies, bet mums jāturpina centienus to panākt," spriež Seulas iedzīvotājs Čē Gibongs.
Par draudiem no ar kodolieročiem bruņotā ziemeļu kaimiņa arvien atgādina uzraksti pie metro stacijām, ka tās gaisa triecienu gadījumā kalpo arī kā bumbu patvertnes.
Dienvidkorejieši tomēr jau sen apraduši ar Ziemeļkorejas draudīgo retoriku.
"Nejūtos apdraudēts, jo viņi parasti tikai draud ar kodolieročiem un raķetēm – ierasta lieta. Tā vienkārši ir rutīna," stāsta Seulas iedzīvotājs Kims Bjukčans.
Tomēr spriedze ir augusi. Dati liecina, ka pērn Ziemeļkoreja veica nekā 80 raķešu izmēģinājumus; tas ir rekordliels skaits. Ziemeļkorejas raķešu programma aktivizējusies, kopš 2011. gadā pie varas nāca tagadējais vadonis Kims Čenuns.
Ņemot vērā pieaugošo spriedzi reģionā kopumā, Seula un Vašingtona nesen vienojās par ASV kodolzemūdeņu periodisku sūtīšanu uz Dienvidkoreju. Ziemeļkoreja reaģēja, brīdinot, ka vienošanās draud ar "nopietnām briesmām".
