Radčenko ir profesors prestižajā Džona Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko attiecību studiju skolā. Radčenko ir ukraiņu izcelsmes, bet dzimis Krievijas Tālajos Austrumos, dzīvojis arī Ķīnā, pasniedzis ASV un Eiropas universitātēs.
LTV žurnālists Gints Amoliņš ar viņu tikās nesen notikušajā Lennarta Meri konferencē Tallinā, apspriežot, vai Krievijā iespējams apvērsums, cik reālistiski ir, ka Krievija varētu sadalīties, un turpmāko kara gaitu Ukrainā.
"Vēsturniekiem neveicas ar nākotnes prognozēšanu. Viņiem ir grūti paredzēt pat pagātni," atzīst Radčenko.
"Ir ļoti grūti pateikt, kur šis karš virzīsies. Bet ir iespējami iznākumi, par kuriem varam iedomāties. Var būt iesaldēts konflikts. Var būt, ka Ukraina pilnībā atgūst suverenitāti un teritoriālo vienotību, vai arī, kas, manuprāt, maz ticams, ka Krievijai izdosies virzīties uz priekšu. Iespējas ir dažādas," spriež Radčenko.
"Kā vēsturniekiem mums patīk pētīt, kā pagātnē dzīvojošie cilvēki pieņēma lēmumus un rīkojās, kas savukārt vēlāk noveda pie dažādiem rezultātiem. Tagad mēs dzīvojam šajā periodā, mēs veidojam rezultātu. Ja jautājat, kā tas beigsies – tas ir atkarīgs no mums, vai ne? Un vēlāk vēsturnieki sacīs - aha, tas beidzās šādi, jo šajā situācijā rīkojāmies šādi, nevis citādi."
Gints Amoliņš: Kādi ir atslēgas elementi šajā karā, kas ietekmēs tā iznākumu?
Sergejs Radčenko: Galvenais elements ir Rietumu atbalsts Ukrainai. Manuprāt, tas ir absolūti galvenais. Visi to atzīst. Palīdzība turpina nākt. Tā ir spēcīga. Neviens nevar galvot par nākotni, jo daudz ir atkarīgs no politikas Amerikā un no tā, kā lietas attīstīsies ASV. Mēs nevaram paredzēt, kā viss izvērtīsies pēc 2024. gada prezidenta vēlēšanām.
Bet tad ir otrs elements – Krievija, ko darīs Krievija. Vai Krievijā notiek cīņa par varu, kas apdraud Putinu? Varbūt jā, varbūt nē. Vai Putins beigs karu? Es tā nedomāju. Man šķiet, ka viņš nav tāda personība, kas to darītu labprātīgi, ja vien viņu nepiespiedīs.
Vēsture rāda, ka Krievijā lietas mēdz mainīties strauji un negaidīti.
Runājot par politiskajām pārmaiņām Krievijā, tur izmaiņas mēdz notikt no augšas, retāk no apakšas. Es nezinu, kāpēc tā tas ir. Vai krievu tauta nav pietiekami politiski aktīva, vai tās ir represijas, kas to attur. Grūti pateikt. Bet mēs zinām, ka Krievijas vēsturē apvērsumi ir notikuši, notikusi pēkšņa varas maiņa no augšas.
Tomēr tas notiek reti. Tāpēc mums ir jābūt reālistiskiem, nevis jābalsta mūsu politika uz cerībām, ka tā notiks.
Ir ļoti interesanti vērot cīņu par varu, kas, manuprāt, ir acīmredzams. Ir skaidrs, ka cilvēki jau tagad sevi pozicionē laikmetam pēc Putina. Bet daudz ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies karš Ukrainā.
Dažkārt izskanējis viedoklis: vienīgais veids, kā nodrošināt mieru Ukrainā un Eiropā, ir gadījumā, ja Krievija sašķeļas vairākās mazākās valstīs. Kā jūs to redzat? Vai tas vispār ir iespējams?
Es to neuzskatu par ļoti reālu vai pat īpaši vēlamu iznākumu. Kas tiešām ir iespējams un var notikt, ja režīms Maskavā sāktu brukt, ir separātistu kustību uzliesmojums Kaukāzā. Etniskā piederība, reliģija un savstarpēju aizvainojumu kombinācija tur ir spēcīga. Tā ir kā pulvera muca, kas var viegli uzliesmot.
Bet kas attiecas uz Krievijas sadalīšanos gabalos, neuzskatu to par reālu. Es uzaugu Krievijas Tālajos Austrumos – nekad neesmu tur redzējis separātiskus noskaņojumus. Tāpēc to neuztveru kā reālu perspektīvu.
Es to arī neuzskatu par vēlamu. Vienkārši tāpēc, ka Krievija ir ar kodolieročiem bruņota valsts. Pilsoņu karš, nesaskaņas starp dažādām ar kodolieročiem bruņotām kņazistēm droši vien nebūtu labs scenārijs Eiropas drošībai.
Jūs esat plaši pētījis Ķīnas un Padomju Savienības attiecības Aukstā kara laikā. Minējāt, ka Krievija tagad ir atkarīga no Ķīnas. Kā jūs to domājat?
Maskava īsteno politiku, kas ir fundamentāli pretrunā ar Krievijas nacionālajām pamatinteresēm. Viņi ir kļuvuši tik daudz atkarīgāki no Ķīnas ekonomiskā ziņā. Krievija ir sevi nogriezusi no Rietumiem – tai nav nekādu sviru, lai spēlētu ar Ķīnu. Vai tas ir Krievijas interesēs? Es domāju, ka daudzi cilvēki ap Putinu atzīst, ka nav.
Putins ir ideoloģiski fiksēts, bet, ja Putins pazudīs no skatuves, domāju, ka tie cilvēki Maskavā sapratīs – ak Dievs, ko mēs esam izdarījuši? Kur mēs esam iedzinuši savu valsti? Par ko mēs to esam pārvērtuši? Par Ķīnas vasaļvalsti. Tas nav Krievijas interesēs.
