Skūpsti sasveicinoties un vīns pie katras maltītes – mīti un patiesība par dzīvi Francijā

Dzīves baudītāji, ar bereti uz galvas, vīna glāzi rokās un bageti velosipēda groziņā. Cilvēki, kuri neievēro luksofora sarkano gaismu, patērē sieru neiedomājamos apjomos, vakariņo trīs stundu garumā un ēd piecu kārtu ēdienu, negūstot lieko svaru. Romantiķi un smēķētāji, mākslīgo smaidu profesionāļi. Kas no tā visa ir taisnība, bet kas – tikai mīts? To visu nolēmu skaidrot sarunā ar vēl citiem Francijā dzīvojošiem latviešiem.

Par dzīvi Francijā – mītiem un patiesību – nolēmu pastāstīt gan pati, gan aptaujāju četrus Francijā dzīvojošos latviešus. Ar savu pieredzi dalījās nu jau piecus gadus Parīzē mītošais pavārs Jēkabs (30 gadi) un cita šīs pilsētas iemītniece, mākslas nozarē ierautā Elīza (28 gadi), Ansī apkaimē dzīvojošā interjera jomā nodarbinātā Inga (38 gadi) un informācijas tehnoloģiju jomā strādājošā Nora (38 gadi) no Francijas dienvidiem.

"La bise" jeb sabučošanās sasveicinoties un atsveicinoties 

Pie šī francūžu sveicināšanās veida man pašai sākumā bija ļoti grūti pierast. Un arī joprojām – pēc 14 šeit pavadītiem gadiem – cik vien iespējams, no tā izvairos. Man ir sava neredzamā personīgā telpa, un es nejūtos komfortabli, ja tajā ienāk nepazīstams vai mazpazīstams cilvēks. 

Sasveicinoties skūpstu uz abiem vaigiem viens otram dāvā kā sievietes, tā arī vīrieši. Un Jēkabs atzina, ka pēc pieciem Parīzē nodzīvotiem gadiem pie tā ir pieradis un viņam tagad tas pat patīkot.

"Manuprāt, kā vīrietim tas noteikti varētu likties dīvaini, kad iepazīstoties jūsu vaigi tā kā "sabučojas" – no sākuma pa labi, pa kreisi, un tāpat arī ar sievietēm," viņš teica, piebilstot, ka profesionālajā vidē šāds sasveicināšanās veids ir retāk izplatīts. Piemēram, darba intervijā, visticamāk, būs rokasspiediens. 

Arī Inga, kura Francijā dzīvo jau septiņus gadus, atcerējās, ka sākumā šāda sveicināšanās šķita mulsinoša:

"Nekad nevar zināt, cik reižu (jāsabučojas), jo katrs dara citādāk un tas parasti sanāk diezgan amizanti ar cilvēkiem, kurus iepriekš neesi saticis. Lielākoties [bučas] ir divreiz, starp draugiem – trīs reizes, un ir reģioni, kur pat četras reizes. Piemēram, ja ir ballīte, uz kuru sanākuši desmit cilvēki, tad ar katru ir jāsasveicinās un tas pats jādara arī dodoties prom – no katra ir jāatvadās!" viņa stāstīja.

Grenoble, Francija
Grenoble, Francija

Ikdienas vīna glāze pie pusdienām

Nav noslēpums, ka francūži ir ne tikai lieli vīna ražotāji, bet arī baudītāji. Un tas nav mīts, ka vīnu viņi dzer teju katru dienu. Dzīvojot franču ģimenē Korsikā, sākumā biju pārsteigta par to, ka katru vakaru pie vakariņām tiek ielieta vīna glāze. Taču vairāk par vienu vai divām glāzēm neviens parasti nedzer. 

Klasisks aperitīva komplekts pirms vakariņām
Klasisks aperitīva komplekts pirms vakariņām

Pudele netiek iztukšota, bet gan nolikta malā līdz nākamajām vakariņām. Un, tā kā vīns tiek dzerts ikdienā, brīvdienas netiek gaidītas ar mērķi "nu tik varēs atlaist", kā bieži biju novērojusi Latvijā. Francūžiem "La vie est belle" [tulk. no franču valodas – dzīve ir skaista) ir katru dienu un nav jāgaida brīvdienas, lai to svinētu.

Līdzīgās domās ir Jēkabs. Viņaprāt, francūži mākot dzert un zina, cik daudz dzert un kad apstāties: 

"Francūžiem patīk regulāri dzert, un pusdienās vīnu iemalkot ir pilnīgi normāli, un neviens uz tevi par to ar šķībām acīm neskatīsies."

Arī Noru, kura dzīvo Francijas dienvidos, jau desmit gadus, gan neizbrīna vietējo ikvakara vīna pastis [red. – ar anīsu aromatizēts stiprais alkohols, iecienīts Marseļā] un alus iedzeršana. Taču viņa to uzskata par sava veida alkoholismu, ko tur neviens neatzīst. Taču arī viņa – gluži tāpat kā Jēkabs – atzina, ka desmit gadu laikā ikdienā nav redzējusi nevienu pārāk iereibušu francūzi.

Mākslīgie smaidi un aprunāšana aiz muguras

Francūžiem ļoti patīk runāt, un viņi labprāt bez aizspriedumiem izcilā dažādus tematus. Piezemētie latvieši šo var uztvert kā signālu jaunai, tikko dzimušai draudzībai. Taču tās visbiežāk izrādās virspusējas un ātri gaistošas.

Tas gan nav nekas slikts – pie tā vienkārši ir jāpierod. Turklāt, jo vairāk uz dienvidiem – jo vairāk šādas pieredzes.

Inga arī novērojusi, ka cilvēki nereti franču laipnību sajauc ar pieklājību. Īstenībā, Francijā mītošajiem ļoti patīk klačoties un pat aprunāt.

Bet Nora stāstīja, ka uz jautājumu "kā tev iet?" vienmēr ar smaidu jāatbild ar "labi",  jo nevienam tāpat neinteresē ieslīgt dziļākās detaļās par otra problēmām. 

Ansī ezers
Ansī ezers

Dabīgais skaistums un savs unikālais stils

Slavenās franču beretes mūsdienās drīzāk valkā tūristi. Parīzē mītošā Elīza bereti šo četru gadu laikā, kopš dzīvo Francijā, redzējusi tikai vienam francūzim – bāra īpašniekam, kuram tā kopā ar priekšautu bija viņa īpašais stils.

Francijas galvaspilsētā – pasaules modes epicentrā – Elīza novērojusi, ka visa vecuma cilvēkiem, īpaši vecāka gadagājuma sievietēm, esot izteikts savs stils. Viņasprāt, francūži ļoti skaisti ģērbjas, un runa nav par brendiem, bet par izkoptu unikālu stilu. 

Nora savukārt novērojusi, ka šeit modē vairāk esot dabīgais skaistums. 

"Reti kurai francūzietei būs "uzpumpētas" lūpas. Jā, uzlabojumus viņas veic, bet dabiskuma robežās," sacīja Nora. Viņa arī vienmēr apbrīno vecāka gadagājuma kundzes, kuras ikdienā ir elegantas – ieveidoti mati, uzlakoti nagi, parfīms. 

Nora dzīvo Ēksanprovansā, kas Francijā tiek uzskatīta par buržuju pilsētu. 

Karkasona, Francija
Karkasona, Francija

Kad pati dzīvoju Tulūzā, mani novērojumi bija, ka francūzietēm modē ir tāds kā nevīžīgums un nolupušas nagulakas te nevienu nešokēja. Bet arī Tulūzā tieši vecāka gadagājuma sievietes bija visvairāk sapucējušās. 

Tagad, esot Provansā, novēroju, ka atkarībā no pilsētas, cilvēki vairāk vai mazāk piedomās par izskatu. Piemēram, ja dodos uz Ēksanprovansu, gribas uzvilkt ko greznāku. Ja uz Marseļu, tad varu apģērbties vienkāršāk. Jebkurā gadījumā – cilvēki Francijā ģērbjas, kā vēlas, un neviens par viņu stilu nebrīnās. 

Tēlo, ka nemāk angļu valodu

Visi satiktie francūži vienmēr ir teikuši, ka angļu valodu zina ļoti slikti vai nezina nemaz. Un pārsvarā tā izrādās taisnība. 

Elīzai un viņas latviešu draugam, ar kuru viņa dzīvo Parīzē, gan ir citādāka pieredze – viņa ievērojusi, ka francūži mānās par savām angļu valodas zināšanām, lai neizklausītos muļķīgi, jo nav pārliecināti par sevi. Viņas sastaptie francūži, kuri teikuši, ka nemākot angļu valodu, to māk un pat diezgan labi. 

Francijas ainavas
Francijas ainavas

Arī Inga domā līdzīgi:

"Viņiem ir ļoti svarīgi, lai sarunu uzsāk franciski – arī, ja cilvēks to īsti nemāk. Ja uzsāk franciski un viņi jūt, ka esi iebraucējs, tad piedāvā runāt arī angliski. Bet nav ieteicams uzsākt ar angļu valodu, jo tad visi tēlo, ka to nesaprot."

Neēd brokastis, un siera plate deserta vietā 

Francūžiem ir jociņš par viņu rīta rituālu, ko viņi dēvē par "3C" jeb "café – cigarette – caca" [tulk. no franču valodas – kafija, cigarete un izkārnījumi], taču šajā jociņā ir liela daļa patiesības, jo francūži nav brokastu ēdāji. 

Francūžu cienīgas brokastis.
Francūžu cienīgas brokastis.

Viņiem pilnīgi pietiek ar espresso un cigareti. Labākajā gadījumā viņi piekodīs klāt kruasānu vai bagetes gabalu ar sviestu, uz kura uzsmērēs ievārījumu. 

"Tas arī iemesls, kāpēc franču kafejnīcām ir diezgan skumjš brokastu piedāvājums, jo viņiem nav brokastu kultūra izveidojusies. Turpretim viņiem ļoti svarīgas ir vakariņas, kurās būtiska ir arī siera kārta, kas ir pēc pamatēdiena un pirms deserta," stāstīja Elīza.

Arī Jēkabam tas bija pārsteigums, ka saldā ēdiena vietā var ēst sieru vai pat abus: 

"Biju pārsteigts par to, ka vairākās kārtās nāk tie ēdieni. Piemēram, viss sākas ar tādām kā uzkodām un dzērieniem [red. – aperatīviem], tad mēs runājam kādu stundu, tad ir pamatēdiens vai starteris – arī tas paņem zināmu laiku. Pēc pamatēdiena nāk vienmēr piedāvājumā siers, no kā man arī ir grūti atteikties, jo franču sieri ir vienkārši kolosāli un tādus Latvijā nevar dabūt, bet tad pēc sieriem nāk saldais ēdiens." 

Elīza arī vērtēja, ka ēdiens Francijā ir kvalitatīvs, bet trekns. Francūži ir arī lieli gaļas ēdāji un veģetāriešiem diez ko nenāk pretī. 

"Ja rakstīts "Restaurant bouillon", tad tas nozīmē, ka šajos restorānos servē tikai franču tradicionālos ēdienus, un tur nebūs nekādas pretimnākšanas kādam veģetāram – kur nu vēl vegānam viesim. Šajās ēdienkartēs ir tikai tradicionālie ēdieni, kuros visos ir gaļa," skaidroja Elīza.

Bulanžērija
Bulanžērija

Ingai savukārt grūtāk bija pierast pie tā, ka ēst francūži dodas pulksten divpadsmitos un pēc septiņiem vakarā. Pa dienu vaļā lielākoties esot vien dažādas ātrās ēdināšanas iestādes.

Atšķirīgi ir ne tikai ēšanas paradumi, bet arī porciju izmēri. Tie latviešiem varētu būt šokējoši, uzskata Jēkabs. Salīdzinot ar latviešu šķietami milzīgajām porcijām, francūži vairāk fokusējas uz kvalitāti, ne kvantitāti. Un arī attiecībā uz mielošanos, francūži mākot apstāties un nepārēsties, par ko liecina fakts, ka viņi ir diezgan slaidi, ņemot vērā piecu kārtu vakariņas, bagešu un siera patēriņa apjomus. 

Francūži slaidi ir, iespējams, arī tāpēc, ka ir ļoti sportiski un aktīvi jebkurā vecumā. Pilsētu ielās, mežos un kalnos var sastapt nūjojam, skrienam vai braucam ar riteņiem gan jaunākus cilvēkus, gan arī tādus, kas ir krietnos gados. 

Arī Inga piekrīt, ka francūži jebkuru brīvāku brīdi izmanto kādai sportiskai aktivitātei. Viņa novērojusi, ka brīvdienās populāri ir kāpt kalnos un ziemā slēpot.  

Piliens darvas medus mucā – lielie birokrātijas labirinti

Francijas birokrātijas līkloči var sadusmot pat pašu rāmāko un pacietīgāko latvieti. Šeit viss notiek ļoti lēni un vecmodīgi. Ja nepieciešams nokārtot svarīgus dokumentus – samainīt vadītāja apliecību, iegūt sociālo numuru, pieteikt kādu pabalstu vai jebko citu, jārēķinās, ka process var vilkties mēnešiem un jāapbruņojas ar lielu pacietību. 

Jēkabs pirms pārvākšanās uz Franciju studēja Nīderlandē un bija pieradis pie tā, cik viss tur ir moderni un digitāli. Taču Francija pārsteidza ar to, ka šeit viss šķita atpalicis teju par 20 gadiem.

"Tev ir jāiet uz banku un jāraksta ar roku kaut kādi papīri, jāsūta vēstules pa pastu, lai kaut ko saņemtu, – tas viss likās tik senlaicīgi. Mūsdienās taču visu ko var darīt efektīvāk un ātrāk, bet Francija vēl nav tikusi tam līdzi," stāstīja Jēkabs. Viņš arī prātoja, ka ātrāk parasti tehnoloģijām līdzi tiek tieši mazākas valstis.

Francijas ainavas. Vilciens uz Mer de glace
Francijas ainavas. Vilciens uz Mer de glace

Svarīgi parādīt savu nostāju

Francūžiem patīk streikot un piketēt. Ja viņi būs neapmierināti ar kādu globālu notikumu vai arī sadusmos kāds vietējo politiķu lēmums, viņi ies ielās un piketēs. Aizbarikādēs ēkas, neies uz darbu, nobloķēs satiksmi. 

Piketētāju plakāts pie Marseļas vilcienu stacijas
Piketētāju plakāts pie Marseļas vilcienu stacijas

Tas ir frančiem dzīslās, vērtēja Elīza. Pati spilgti atceras Parīzes atkritumu izvedēju streikus, kad aptuveni mēnesi Parīze slīga mēslos, jo nebija, kas tos izved. Tas savukārt apgrūtināja pārvietošanos gan automašīnām, gan cilvēkiem. 

Tas gan nenozīmē, ka francūži arī ikdienā būtu nemitīgi neapmierināti. Viņi ir komunikabli un atvērti komunikācijai, sacīja Elīza.

Arī Nora piekrita, ka francūži viegli uzsāk sarunas par jebkuru tēmu, runā ilgi un nav kodolīgi, viens teikums var izvērsties 10 minūšu diskusijā. Brīžiem tas gan kļūstot neizturami.

"Sapulces ilgst 30 minūtes ilgāk, autobusi apstājas uz vairākām minūtēm ielas vidū, jo šoferiem jāpārrunā personīgās lietas," stāstīja Nora. "Solidaritāte, mītiņi un taisnības izcīnīšana – tas viss ir labi, bet ļoti ietekmē ikdienas gaitas."

Romantiķi tikai filmās

Pretēji filmās redzētajam franču vīrieši ikdienā nav romantiķi. Viņi nav ieraduši sievietei dāvināt ziedus un dāvanas vai kā citādi romantiski pārsteigt. Tieši otrādi – randiņā par savu ēdienu restorānā, visticamāk, būs jāsamaksā pašai. Arī par kino vai teātra biļeti. 

Kad reiz kādam vīrietim vaicāju, kāpēc tā, viņš uz to atbildēja, ka daudzas francūzietes varot apvainoties, ja vīrietis piedāvās samaksāt. Viņuprāt, tas nozīmēšot, ka sievietes netiek uzskatītas par līdzvērtīgām un maksātspējīgām.

Arī Nora ir līdzīgās domās:

"Franču vīrieši uzskata, ka lieka uzmanības izrādīšana nav nepieciešama. Katrs maksā par sevi vai uz maiņām."

Viņa esot saņēmusi piezīmes, ka tikai austrumeiropietes un slāvu izcelsmes sievietes gaidot uzmanības apliecinājumus, jo esot labuma meklētājas. Protams, kā jau jebkurā jomā, arī šajā ir sastopami izņēmumi. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti