Baltijas aizsardzības koledžas komandanta amatu rotācijas kārtībā ik pēc trīs gadiem ieņem kāds no Baltijas valstu bruņoto spēku augstākajiem virsniekiem.

LTV žurnālists Gints Amoliņš aicināja Tammu uz sarunu, lai izvērtētu gan koledžas nozīmi Baltijas valstu spēju stiprināšanā, gan Krievijas sākto karu pret Ukrainu.

"Nesen, 25. februārī, atzīmējām koledžas 24. gadadienu. Koledža pieder trim Baltijas valstīm, tādēļ mēdzu teikt, ka man ir trīs priekšnieki. Rīgā latvieši, Tallinā igauņi un Vilņā lietuvieši," skaidro Tamms.

"Mēs galvenokārt izglītojam virsniekus, majorus un augstāka ranga militārpersonas. Tas ir mūsu primārais uzdevums, ko sagaida Baltijas valstis. Taču nosaukums nenozīmē, ka strādājam tikai ar Baltijas valstu virsniekiem. Mums ir gandarījums, ka šeit pārstāvētas dažādas nācijas. Tas ir mūsu galvenais uzdevums."

Gints Amoliņš: Cik lielu ieguldījumu Baltijas aizsardzības koledža šajos gados devusi Baltijas valstu militārajai gatavībai, izglītojot un apmācot Baltijas valstu virsniekus?

Ilmars Tamms: Tas arī ir galvenais ieguldījums. Viena daļa ir izglītība, bet patiesībā vēl daudz svarīgāks ir kontaktu tīkls un personiskās attiecības, ko viņi var izveidot studiju laikā. Ir bijuši pārsteiguma brīži, kad cilvēki satiekas piecus, desmit gadus vēlāk, jau ieņem svarīgus un augstus amatus, un tad viņi atklāj, ka studējuši Baltijas aizsardzības koledžā.

Piemērs, gan Latvijas, gan Igaunijas pašreizējais bruņoto spēku komandieris – abi ir absolvējuši Baltijas aizsardzības koledžu. Ne tajā pašā gadā, bet tas nav svarīgi – abi ir no vienas koledžas.

Tas arī savā ziņā padara vieglāku Baltijas valstu sadarbību.

Noteikti. Piemēram, ja runājam par kopīgiem iepirkumiem vai kopīgu spēju attīstību. To dažkārt nav tik vienkārši izdarīt. Bet šeit mēs runājam par savstarpējo savietojamību un domāšanas veidu, kaut te runājam angliski, jo vienojāmies par to kā izglītības valodu.

Bet galu galā, ja trīs Baltijas valstu virsnieki nonāk kaut kur daudznacionālā vidē, tad darbs ir jau pa pusei izdarīts, jo nav jāsāk no nulles par to, par ko mēs runājam, un kādas spējas vai savietojamība ir jāsasniedz.

Gadu gaitā te bijuši daudz ekspertu, politiķu, militārpersonu. Vai esat ievērojis, kā gadu laikā ir mainījusies uztvere attiecībā uz Krieviju?

Tas ir pamatots jautājums, jo mums Baltijas valstīs agrāk ir pārmests, ka mums ir pārāk liela paranoja un neesam objektīvi attiecībā uz to, kā uztvert Krievijas draudus. Taču tagad maskas ir kritušas – tas notika pagājušajā gadā.

Diemžēl karš Ukrainā joprojām turpinās, jau vairāk nekā gadu. Bet domāju, ka lielākā daļa Rietumeiropas valstu un sabiedroto tagad saprot, par ko mēs runājām. Un no sliktajām ziņām par agresiju un visiem, kas cieš, ar ko ukraiņi šodien saskaras, bet ir arī diezgan labas un daudzsološas ziņas, ja runājam par Baltijas jūras reģiona drošību.

Piemēram, Zviedrijas un Somijas iestāšanās NATO. Un nav runa tikai par militāro aspektu, tas nozīmē arī spējas, kas drošību kopumā pacels jaunā līmenī. Krievijas karš Ukrainā, protams, ir jāizbeidz pēc iespējas ātrāk, jo katru dienu ukraiņi nes upurus. Taču, runājot par izpratni par to, kas ir Krievija un kas ir bijis pagātnē – tam vairs nevienu nevajadzētu pārsteigt.

Jūsuprāt, kas bija pamatā Krievijas motīviem, kad tā sāka karu Ukrainā, agresiju pret savu kaimiņu?

Manuprāt, tas sniedzas tālā vēsturē. Tā ir sava veida oportūnistiska, ekspansijas un imperiālistiska domāšana, un Krievijā tā vienmēr bijusi klātesoša. Kad Krievija ir vāja, viņi nevar izplesties. Un kad viņi jūt, ka var izplesties, tad viņi to vienmēr mēģina.

Vai tam visam ir kāds loģisks pamats? No mūsu skatu punkta, tas ir diskutabls jautājums. Bet mēs pret to nevaram izturēties nevērīgi.

Zīmes, brīdinājumi – mums uz to ir jāskatās daudz, daudz dziļāk, un nedrīkst gaidīt pēdējo brīdi, jo jautājums ir par reakcijas ātrumu, īpaši šeit, Baltijas valstīs.

Mums nav daudz laika sagatavot reakciju. Tāpēc mums ir jābūt gataviem cīnīties par pirmajiem centimetriem jau no pirmajām minūtēm.