Siguldas bobsleja un kamaniņu trase Mihailam ir otrās mājas kopš 1995. gada, tiesa, ledusrenes sportā viņš nonāca ar lielu nejaušības piedevu futbola mīlestības dēļ. Draugu uzaicināts treniņā uz futbola spēli, Mihails divas nedēļas bija pārliecināts, ka darbojas futbola treniņu grupā. Līdz kādu dienu treneris pateica, ka nākamā tikšanās visiem ir trasē un
futbola spēlēšana izrādījās tikai fizisko treniņu daļa kamaniņu sportā.
"Liktenis tā salikās, dzīvojot Siguldā, kas cits atlika – trase," teica Arhipovs.
Uz treniņiem jaunie siguldieši nāca kājām un inventāra trūkuma apstākļos dalījās viens ar otru gan ķiverēm, gan kamanām. Gadījies pat izplūkties, gaidot rindā savu kārtu. Pēc finiša augšup uz startu neveda automašīna, un bija vien jāstiepj kamanas uz pleciem.
"Ar vienām kamanām citreiz trīs cilvēki mainījāmies, bija arī tādi laiki," atceras Arhipovs.
Pirmais brauciens 10 gadu vecumā Mihailam bija smags, sitoties gar visām apmalēm. Gadījās arī smags kritiens, ietriecoties 15. virāžas jumtiņā un zaudējot samaņu.
Pārākums starta rāvienā Mihailam nebija pietiekams arguments, lai paliktu kamaniņu sportā.
Viņš bija viens no 250 spēka mitriķiem, kuri 2003. gadā slavenajā bobsleja stūmēju atlasē rādīja klasi spēkā un ātrumā. Arhipovs atceras, ka 18 gadu vecumā uz pārējo fona bija tieviņš tikai 80 kilogramu smags puisis.
Toties Mihails uzreiz pateica, ka bobsleja kamanās sēdīsies pie ruļļiem, jo Siguldas trase viņam ir pazīstama. Tā bija pilnā loze – pēc trim gadiem Arhipovs jau bija olimpiskajās spēlēs Turīnā. Olimpisko spēļu atklāšanu stadionā Arhipovam izdevās izbaudīt vien 2010. gadā Vankūverā, kur viņš bija nostādīts fakta priekšā – esi vājāks nekā citi piloti, ja gribi startēt, tev jābūt stūmējam. Lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm, Mihails ziedoja pilotēšanu un ķērās pie kamanu stumšanas.
Bobsleja kamanas Arhipovs ir stūmis visās pozīcijās, arī vedis Oskaru Melbārdi kā pilots un bijis Melbārža stūmējs.
Sportista karjera drīz bija galā – pārāk lielā centība un pārslodze darīja savu. Kopš Arhipovs strādā ar skeletona karaļiem brāļiem Dukuriem, Mihails cenšas neļaut sportistiem atkārtot viņa kļūdas.
Traumas dēļ sportista karjera Arhipovam beidzās 2012. gadā. Sāpes bija tādas, ka iekaisuma dēļ Mihails nevarēja pat nošķaudīties. Ja būtu iespēja sākt visu no jauna, viņš trenētos daudz gudrāk un nedarītu papildu lietas sportā.
"Iespējams, mans ķermenis nebija gatavs tik lielai slodzei, cik manas ambīcijas bija lielas," teica Arhipovs. "Izņemot bobsleju, vēl futbolu rukāju kā traks, bīču spēlēju. Sezona beidzās, visi atpūšas, es pavasarī maucu pa sacensībām futbolā. Bišķi par traku tas bija, par daudz."
Arhipovs skolā pirms 9. klases absolvēšanas eksāmenā rakstīja, ka grib būt treneris, un tas ir piepildījies.
Skeletonisti brāļi Dukuri viņu paši uzrunājuši. Nākamā pietura Arhipovam un Dukuriem ir pasaules čempionāts Altenbergā, kur mājinieki vācieši mūsējos pērn atstāja jaņos. Mihails cer, ka šoreiz veiksies labāk, bet uzsvēra, ka Dukuri palika sportā, tikai domājot par Pekinas olimpiskajām spēlēm, kam viss tiek pakārtots. Pekinā būs auksts laiks, un skeletona slieces brāļi jau ilgu laiku meklē tādas, kas labi slīdēs aukstā laikā Pekinā.
