Pirms četriem gadiem Roberto kā 19 gadus jauns jaunietis debitēja Soču olimpiskajās spēlēs. Tad vēl bijusi motivācija trenēties, bet pēc tam tā pazudusi, pazudušas dzīves prioritātes.
18 gadu vecumā Puķītis pārcēlās uz Nīderlandi, lai trenētos kopā ar labākajiem. Lai kļūtu par labāko. Taču pieaugušo dzīvei viņš nebija gatavs. Viņš nebija gatavs Holandes kultūrai, trakajiem treniņiem un vientulībai. “Tev ir līdzekļi, ar kuriem nezini, ko darīt. Un sāc stulbības darīt,” atceras Roberto.
Tā sākās viņa atkarība no azartspēlēm. Pirms tam viņš bija dzirdējis, ka ir atkarīgi cilvēki – no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, bet nesaprata, kā var no tā neaiziet prom. Bet nevar. Tev ir vienalga par savu ģimeni, draugiem un pašam par sevi.
Roberto pazaudēja gandrīz visu. Mamma bija tā, kas cīnījās par savu dēlu. Meli, nodevība, psihoze – tā bija Roberto ikdiena trīs gadus. Viņam pazuda motivācija, viņš vairs negribēja iet uz treniņiem. Līdz holandiešiem apnika, un viņi Puķīti izmeta no komandas.
Pēc trīs gadu elles Roberto sāka ārstēties. Atzinās visiem un lūdza piedošanu. Tagad viņš ir atgriezies. Viņam ir motivācija. Bet Puķītis turpina cīņu ar saviem dēmoniem. Un uzvar!
“Lielu paldies saku saviem vecākiem. Vienīgie cilvēki, kas man tic, ir mana ģimene,” teic sportists, piebilstot, ka paldies parādā arī Ventspilij, kas deva līdzekļus, lai viņš varētu sākt trenēties Itālijā.
Dzīve nav tikai uzvaras. Roberto nav vājš. Viņa spēks ir tajā, ka viņš saredz, ka ir reiz kļūdījies, bet ir spējis piecelties.
