Sezonas sākumu Renārs vērtē kā diezgan neizdevušos, jo biatlonā aprindās valdošās gaisotnes dēļ izpalika iespējas kārtīgi sagatavoties un vairāk bija jārisina dažādas blakus lietas, kas normāli nebūtu paša sportista pārziņā. Iekavētā gatavošanās un netikšana uz pirmo Pasaules kausa posmu Birkentālam atstāja diezgan lielu robu sagatavotībā, un janvāra vidū viņš jūtas atbilstošā kondīcijā, lai sāktu sezonu, lai gan kalendārā jau ir sezonas otrā puse.
"Tas ir lielākais mīnuss, man šķiet, ka es tikai tagad jūtu, ka varu sākt labi braukt un parādīt labāko sniegumu. Tas viss izpalika sezonas sākumā, tāpēc diezgan lielas un labas sacensības ir palaistas vējā," teica Birkentāls. "Neesmu parādījis savu labāko rezultātu tagad. Pēc rezultātiem skatoties, esmu apmēram tādā pašā kondīcijā, kā biju pirms gada. Progress varbūt ir, bet nav tik liels, cik vajadzētu būt."
Strīdus Latvijas biatlonā, pēc Birkentāla teiktā, vairāk raisīja pušu privātas intereses un ambīcijas, bet sportisti situāciju nevar ietekmēt un ir kļuvuši par šaha kauliņiem, ar kuriem kāds spēlējas.
Birkentāls sezonas ievadā prasīja Latvijas Biatlona federācijā (LBF) skaidrojumu par viņa trenera Māra Čakara nepielaišanu Pasaules kausa sacensībām, bet nekādu atbildi nesaņēma. Renārs atzina, ka arī par finansējumu trenerim bija lielas domstarpības. LBF Birkentālam tāpat kā Annijai Sabulei un Rūdim Balodim atsūtīja līgumus, kur jau bija ierakstīts cita trenera vārds.
Biatlonisti tikās ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidentu Žoržu Tikmeru un saņēma apliecinājumu, ka līgumā ir jānorāda patiesais sportista treneris, kam arī pienāktos tikt akreditētam sacensībās. Sākotnēji tam piekritusi arī LBF, bet vēlāk nostāju ātri vien mainīja.
Sezonas vidū Birkentāls trenējas uz savu galvu bez trenera un paļaujas uz paša zināšanām.
Viņš uzskata, ka sezonas laikā tā nav problēma, bet varētu būt jautājums par nākamo sezonu.
NBS Birkentālam nodrošināja visu, kas bija nepieciešams profesionālam darbam sportā, tostarp algu ikdienas vajadzību segšanai un sociālās garantijas, kā arī nometnes, inventāru un visu pārējo sportisko mērķu sasniegšanai. Kopš janvāra sākuma Birkentāls vairs nav NBS sportists.
Birkentāls pastāstīja, ka LBF sola viņam nelielu pabalstu un iesaistīšanos policijas sporta struktūrās, bet pašam biatlonistam par to ir daudz neskaidrību. Pirms uzskatīt to par drošu nākotni, viņš grib sagaidīt lietu skaidru virzību. Bez iespējas nodrošināt dzīves pamatvajadzības nav iespējams turpināt nodarboties ar sportu profesionāli, uzsvēra Birkentāls. Viņš cer, ka negatīvais scenārijs nepiepildīsies un
Renārs negrasās padoties pirmo grūtību priekšā. Viņš lēš, ka pietiktu ar 70% no NBS iepriekš nodrošinātā, lai paliktu sportā.
"Mērķis ir 2026. gada olimpiāde. Tas paliek punkts, ko vēlos sasniegt. Protams, nepadošos un uz to arī iešu," uzsvēra Birkentāls, kurš turpmāk būtu gatavs sadarboties ar treneri Reini Korsūnovu.
Renāram ir itin labs kontakts ar LBF prezidentu Kasparu Sakniņu, kurš viņu vairākkārt uzklausījis, taču sportists saskata, ka Sakniņš nav vienīgais lēmējs federācijā, kur noteicēja ir valde. Sezonas sākumā valde, kur daudzus valdes locekļus Birkentāls nepazīst, pieņēma lēmumu par katra sportista turpmākajām gaitām. Sakniņš ir federācijas seja, bet ne tie labākie valdes lēmumi projicējas uz viņu ar sekojošu kritiku, paskaidroja Birkentāls, kurš tādēļ neuzskata LBF prezidentu par situācijas vaininieku.
Birkentālam ir ierasts sazināties tikai ar dažām personām federācijā, un viņš cenšas nelaist galvā liekas domas, jo zina, ka situācijas pozitīvu virzību tas neradīs.
