Vispirms par Tavu aizvadīto sezonu Francijā - pirms pagājušās sezonas pārgāji no Nicas kluba uz Tūru. Kā bija ar iejušanos jaunajā klubā un pilsētā? Tomēr Nica – kūrortpilsēta pie Vidusjūras, bet Tūra ir Francijas vidienē, savā ziņā nedaudz laukos…
Nevarētu teikt, ka īsti laukos, tas reģions ir ļoti populārs ar vīniem un pilsēta īstenībā ir samērā liela. Pirms tam, spēlējot Šamonā, tie gan bija īsti lauki (smejas). Bet pa lielam nekas tāds traks nav, iejusties bija viegli, kultūra ir ierasta. Tāpat ir ierasts visu laiku pārvākties, gandrīz katru gadu spēlēt jaunā klubā, jaunā vietā, tāpēc nē, nekas tāds traks nebija.
Tūra šajā desmitgadē ieguvusi nu jau sešus Francijas čempionu titulus. Šajā komandā ir tāda aura – čempionu tituls vai izgāšanās?
Noteikti! Klubā ir tāda nostāja, mēs katrā spēlē ejam uz uzvaru. Klubā pat ir tāds teiciens – ja mēs uzvaram, tad tas ir normāli, bet, ja zaudējam, tad tā ir traģēdija. Tā kā uz uzvarām tiešām tiek spiests, ja ir kādi divi vai trīs zaudējumi pēc kārtas, tad ir sapulces, sarunas. Ir spiediens, bet tas palīdz gūt rezultātu, tā ir daļa no veiksmes.
Francijā Tūrai ir derbijs ar Parīzes klubu, atmosfēra šajās spēlēs ir saspringtāka nekā parasti vai tomēr to uztverat kā parastu spēli?
Īstenībā lielāks derbijs ir ar Potjē klubu, kas atrodas 45 minūšu brauciena attālumā. Kad mēs spēlējam ar viņiem, tad to derbiju var just vairāk, jo abas pilsētas ir ļoti tuvu. Bet
Francijā spēlējot pret jebkuru komandu tu vari uzvarēt vai zaudēt,
spēku samērs ir ļoti līdzīgs no pirmās līdz pēdējai vietai. Tur uzvaras palīdz gūt raksturs vai arī kāda nianse, kas kādai komandai ir labāka nekā pretiniekam.
Iepriekš esi slavējis Tūras komandas organizāciju, pastāsti, kā šī komanda atšķiras no pārējām, kur karjeras laikā esi spēlējis.
Noteikti budžeta ziņā! (smejas) Protams, finansiāli visi apstākļi ir krietni labāki, nav jādomā par sīkumiem. Ja mājās kaut kas saplīsis, teiksim, veļas mašīna, tad tu zvani un uzreiz atbrauks, samainīs, iedos jaunu, vispār nav jādomā par sadzīviskiem sīkumiem. Tāpat viss ir ļoti tuvu, sporta zāle un volejbola zāle pieder mums, tur trenējamies tikai mēs. Ofisi ir ļoti tuvu. Būtībā ļoti profesionāls klubs, kas var sacensties ar labākajām komandām Eiropā. Arī mērķi vienmēr ir tie augstākie, tas arī ir liels pluss.
Francijas līga ir viena no labākajām Eiropā, Tūra ir viena no Francijas TOP komandām, cik liels tad ir Tūras kluba budžets?
Man ir grūti teikt, bet, cik zinu, Tūrai budžets ir apmēram divreiz lielāks nekā visām pārējām komandām Francijā. Tas arī ir liels pluss, jo komanda var piesaistīt ne tikai vienu labu spēlētāju, kurš tur sitīs visus punktus un būs līderis laukumā, bet viņi var piesaistīt vairākus tādus spēlētājus un spēles zīmējumu var vienmērīgi sadalīt pa visiem spēlētājiem. Ir vieglāk uzvarēt ar komandu, kurā apkārt ir vairāk labu spēlētāju.
Arī pagājušajā sezonā kļuvāt par Francijas čempioniem, kas šoreiz nosvēra svaru kausus par labu jums?
Es domāju, ka raksturs. Beigu beigās vienmēr uzvar raksturs. Finālā mēs nebijām labākajā formā, bet izdevās parādīt labāko spēli. Ja skatāmies pretiniekus Šamonu, tad tur taktiskie risinājumi iespējams bija labāki, jo treneris ir liels taktiķis, diagonāles spēlētājs spēlē Francijas izlasē un ir ļoti liels, fiziski spēcīgs, bet viņš neparādīja savu labāko spēli. Mums bija tieši otrādi, mēs nepadevāmies, kad bija grūtības. Pirmajā setā gāja slikti un zaudējām, bet nebijām nobijušies, bija stress, bet zinājām, kā ar to tikt galā un beigās izrāvām uzvaru tīri ar raksturu.
Komandā esi viens no uzbrukuma līderiem un arī visā Francijas līgā jau vairākus gadus esi starp līderiem uzbrukumā gūtajos punktos. Tūrā treneris uzreiz uzticējās un sāka veidot spēli caur tevi?
Tas ir ļoti atkarīgs arī no cēlāja, lai gan pārsvarā tā ir, ka diagonāles spēlētājs vairāk tiek pie bumbas un man jāsit tās grūtās bumbas. Teiksim, ja tā spēle ir smagāka, mums iet švakāk ar servju uzņemšanu, tad man jāuzbrūk vairāk. Bet tā bija gan trenera nostāja, gan arī taktiskie risinājumi spēli virzīja tā, ka man jāuzbrūk vairāk par citiem. Arī cēlājs man uzticējās, viņš redzēja, ka mums ir laba saspēle treniņos, pārbaudes spēlēs.
Sākumā cēlājs man uzticējās pāris svarīgos momentos un pēc tam jau tā spēlējām līdz galam.
Ticēja, ka caur mani var spēlēt un ka es kaut ko varu izdarīt. Tā ir mūsu komandas taktika un cēlāja uzticība.
Kā diagonāles spēlētājs, protams, ļoti daudz spēlē uzbrukumā, kas ļauj būt starp rezultatīvākajiem līgas spēlētājiem. Kas tavu uzbrukumu padara bīstamāku un efektīgāku nekā citiem volejbolistiem? Uzbrūc ļoti lielā augstumā, sit slīpāk vai vēl kaut kas cits?
Īstenībā grūti teikt, es jau neteiktu, ka esmu kaut kāds riktīgi labs (smejas). Es varu teikt tikai to, ko citi saka par mani, tas ir ļoti stabils sniegums. Es spēlēju vienmērīgi vairāku spēļu garumā. Saka, ka kreiļiem ir priekšrocība, ka mēs varam atrast kaut kādus citus leņķus. Neesmu tas fiziskākais spēlētājs pasaulē, neesmu arī tehniskākais, kaut kā atradu savu vietu, savu nišu un tā spēle iet (smejas).
Iepriekš vairākas reizes uzsvēri taktiku, komandas taktikas veidotājs Sedriks Enārs – kādu spēli viņš vēlējās redzēt no savas komandas?
Mums komandā bija ļoti daudz labu servētāju, bija nostāja uz servi. Francijā tas ir ļoti būtiski, arī viss šodienas volejbols ir tāds, ja tu neservē, tad spēle nav tik laba. Ja ir ļoti laba serve, piemēram, kā daudziem krievu klubiem, tad uzvarēt var tikai ar servi un servju uzņemšanu. Bet uzsvars bija uz servi. Personīgi man viņš teica, lai vienkārši eju, tev ir carte blanche, servē tu vari darīt, ko gribi, visi pārējie pielāgosies tavai spēlei serves ziņā. Bet tā, klasisks Francijas volejbols ar lielu nostāju uz aizsardzību un piesegšanu, uz tādiem sīkumiem un niansēm. Viņš arī pats spēlēja kā centrālais bloķētājs, tāpēc ļoti daudz strādājam uz bloku. Tāds francūžu stils, bet ar uzsvaru uz servi un bloku.
Ieskicēji Francijas volejbola stilu, bet katrā valstī tomēr tiek spēlēts nedaudz citādi. Salīdzini, kā spēlē volejbolu pie mums Latvijā un kā tiek spēlēts Francijā, kādas ir atšķirības?
Ir grūti teikt vai mūsu puiši ir tehniskāki vai nē. Bet francūžiem tā spēle iet no bērnības, viņi tā spēlē visu laiku, ar uzsvaru uz aizsardzību. Ir daudz augumā mazu spēlētāju. Nav ļoti daudz tādu raženu un spēle ir ļoti ātra. Parasti ir ļoti ātra spēle ar labu piesegšanu. Pat, ja brauc skatīties otro vai trešo līgu, viņi spēlē fenomenāli. Tīri ar raksturu piesegšanā, aizsardzībā un uzņemšanā, tie ir elementi, kur raksturs ļauj dabūt kādu bumbu vairāk. Bieži vien nav tā tehnika, kaut arī tā ir svarīga. Mums Latvijā vairāk uzsvars ir uzbrukumu, visiem jau labāk patīk uzbrukt nekā izpildīt tādu „melno darbu”,
Latvijā vairāk volejbols ir uz spēku, fiziskiem parametriem. Francijā tā ir tehnika, aizsardzība.
Stils tā ļoti neatšķiras, bet, kad spēlē, piemēram, Francija un Krievija, tad gan var redzēt, ka tās ir pavisam citādākas komandas.
Pievēršoties izlasei, pēc daudzu gadu pārtraukuma izlase spēlēja Eiropas Sudraba līgā, bet atteicies no spēlēšanas traumas dēļ. Kas bija noticis un vai ir izdevies atlabt?
Sanāca atlabt, jā. Tās ir tādas mikrotraumas, kas ir katram sportistam, nekas tāds traks tur nav. Tas bija saistīts ar muguru, kas ir tipiski vājā vieta volejbolistiem tāpat kā ceļi, potītes un pleci. Sāpes parādās no lielām slodzēm, jo sezonas laikā es izlaidu kādus divus treniņus un spēlēju visās spēlēs. Kad slodze ir tik liela, tad man spiež muguras nervu. Tur daudz kas ir atkarīgs no gūžas formas. Man tā nav pārāk simetriska, tāpēc saspiežas viens nervs mugurā un tas arī sāk sist kājā. Kāja jūtas vāja, sajūtas ir diezgan savādas un vajadzīgs brīvs laiks, lai atietu, izietu kādu terapiju. Aizbraucu uz Poliju pārbaudīties, neko traku neatrada, nekas krimināls tur nav, bet vienkārši jāvingro un vairāk jāatpūšas, kad ir brīvāks laiks.
Turpinot par Eiropas līgu, izdevās pasekot Latvijas izlases spēlēm šajā turnīrā?
Jā, skatījos pusfinālu un spēli par trešo vietu. Es varu teikt, ka komanda spēlēja labi. Ņemot vērā, ka ir daudz jauno spēlētāju, jauns treneris un daudz citu pārmaiņu, sniegums bija diezgan labs. Arī spēle bija interesantāka, taktiskais zīmējums bija ļoti interesants, daudz spēles caur pirmo tempu. Prieks, ka arī servju uzņemšana uzlabojās.
Kādu iespaidu atstāja treneris Āvo Kēls un viņa spēles zīmējums vēl pirms pats biji pievienojies izlasei?
Es ar viņu jau aprunājos janvārī un februārī, runājām par izlasi, cik es spēlēšu, kādos turnīros piedalīšos. Viņš ir ļoti mierīgs cilvēks, kurš māk pastāstīt spēlētājiem visu mierīgi un viņi to saprot, nav jākliedz. Ar to arī pietiek, lai parādītu labāko rezultātu. Tagad es redzu, kā viņš strādā.
Treniņi nav tik gari, bet tie dažreiz ir ļoti intensīvi, dažreiz arī ne tik ļoti.
Var redzēt, ka Āvo ļoti daudz domā, kādiem jābūt treniņiem, kādu slodzi dot spēlētājiem. Tiešām var redzēt, ka viņš strādā ar galvu (smejas).
Kēla metodes var salīdzināt ar treneru metodēm Francijā?
Jā, kaut kas līdzīgs ir, var redzēt, ka viņš ir braucis un mācījies kursos, metodes ir mūsdienīgas. Ir kaut kādas nianses, ko var salīdzināt treniņu metodikā, bet nevar teikt, ka ir identiski, katrs treneris ir nedaudz citādāks.
Vairāki volejbolisti jau izteikušies, ka ar Kēla piesaisti izlase spēlē krietni modernāku volejbolu. Šāda trenera piesaiste var dot grūdienu visam Latvijas volejbolam kopumā?
Es domāju, ka jā, noteikti! Ja mēs tā paskatāmies vēsturē, tad arī Somijā volejbols nebija tik spēcīgs, viņi pirms kādiem 10-15 gadiem paaicināja itāļu treneri. Viņš atveda visus savus otros trenerus, fizioterapeitus, statistiķus, visus cilvēkus, kas viņam bija nepieciešami. Protams, somi, kuri pirms tam neko tādu nebija redzējuši, mācījās. Un noteikti arī mēs kaut ko varam iemācīties no Āvo un viņa pieredzes.
Izlasē ir diezgan daudz jauno spēlētāju, piemēram, otrais cēlājs Edvīns Skrūders. Laukumā ir izdevies atrast kopīgu valodu un saspēlēties?
Edvīnam bija trauma, viņš tagad kādu laiku nespēlēja un treniņos nesanāca tik daudz ar viņu sadarboties, bet ļoti labs tehnisks spēlētājs ar galvu. Nebija tik traki, ar jaunajiem spēlētājiem ir viegli, viņiem var kaut ko pastāstīt, ieteikt. Prieks, ka viņi arī klausās, viņi ir motivēti un grib spēlēt, tas ir tiešām liels prieks.
Izlasē bieži sanāk padalīties pieredzē un kādu pamācīt, kā nu jau vienam no pieredzējušākajiem spēlētājiem?
Nu, jā, šobrīd tā arī sanāk, kad mēs spēlējam tās spēlītes, tur volejbola tenisu, tad spēlējam jaunie pret vecajiem un es arī esmu to veco komandā (smejas). Sanāk tur dažreiz laukumā vai treniņā, bet neko ļoti es nevaru pateikt, viņi visi saprot, kas ir volejbols, bet kaut kādas nianses un sīkumus, to es varu ieteikt. Ja kāds kaut ko prasīs, tad arī esmu gatavs palīdzēt. Bet
var rādīt piemēru arī neverbāli, es tā kā vairāk uz to pusi.
Arī ar pārējiem ir izdevies atrast kopīgu valodu, piemēram, pamatsastāvā cēlāju Denisu Petrovu?
Mēs Francijā esam kopā spēlējuši vienu sezonu un tagad vairākus gadus arī izlasē, tur nemaz daudz nevajag, pāris treniņi un tu jau sajūti piespēli, kāda tā ir, tā atmiņa ir tāda, ka daudz nevajag.
Esat nospēlējuši pāris pārbaudes spēles (intervija notika pirms spēles ar Izraēlu), ir izdevies atrast veidu, kā uzvarēt spēles?
Kad spēlē klubā, ir daudz vairāk laikā veidot spēli un komandas raksturu, izlasē tas posms ir tik īss, ka dažreiz nepaspēj izdarīt visu.
Dažreiz ir vienkārši jācer uz rezultātu, bet noteikti, mēs parādījām, ka mums ir raksturs, ka gribam uzvarēt.
Piemēram, trešā spēle Portugālē, ko mēs nospēlējām 2-2 un tad spēlējām piekto setu. Mēs zaudējām un tad Toms Švāns izgāja uz servi un uzservēja trīs vai četrus eisus, tā kā ir raksturs, mēs varam spēlēt un uzvarēt. Arī treneri un menedžments, viss ir virzīts uz pareizo pusi, tikai jāstrādā.
Minēji, ka Toms Švāns izservēja vairākus eisus, tomēr tieši serve Eiropas līgā bija lielākais klupšanas akmens. Treniņos servēšanai ir pievērsta pastiprināta uzmanība?
Jā, ļoti daudz servējam, bet apjoms nav noteicošais, kāpēc parādās rezultāts. Ja treniņos servēsi pa 200 servēm, tad spēlē labāk servēsi, tas nav garantēts. Mums arī Francijā tā bija, ka mēs vairākas reizes nedēļā strādājām pie bloka, bet tad spēlē bloks vispār neiet. Tās nedēļas, kur pie bloka nestrādājām, tur mums spēlēs gāja bloks. Ja strādāsi, rezultāts, protams, kaut kad parādīsies. Jā, treniņos ir nostāja uz servi, bet servē ir svarīgs arī psiholoģiskais moments. Treniņu apjoms, protams, ir svarīgs, bet viss ir galvā, jo tas ir viens tāds elements volejbolā, kur tu esi viens ar bumbu, tur neviens nepalīdz. Tu vienkārši pamet to bumbu un servē.
Igauņiem esat gatavojuši kādu mājas darbu?
Pašlaik vēl nē, bet, kad nāks tuvāk spēle, tad skatīsimies video un noteikti kaut ko sagatavosim. Pašlaik galvenokārt koncentrējamies savai spēlei.
