Sezonai Samoilovs ar Jāni Šmēdiņu gatavojas Tenerifē, kur laikapstākļi un ierobežojumi ir labvēlīgi treniņu procesam.
„Viena no parocīgākajām vietām [treniņiem], tāpēc arī devāmies uz šejieni,” pastāstīja Samoilovs. „Vienīgi restorānos pie viena galdiņa var sēdēt līdz četriem cilvēkiem, un visur ar maskām jāstaigā. Bet, kad ieej zālē, sāc trenēties, tad masku ņem nost. Līdzīgi ar pludmali – kamēr ej uz pludmali, esi maskā, bet pašā pludmalē visi staigā bez maskām,” ierobežojumus paskaidroja pludmales volejbolists.
Sākotnēji Samoilova un Šmēdiņa treniņnometne bija paredzēta no 16. līdz 31. janvārim, taču vēlāk tika nolemts to pagarināt līdz trim nedēļām.
Lai gan sezonā ir vēl daudz neskaidrību un nezināmā, pirmās sacensības Starptautiskās Volejbola federācijas kalendārā ir apstiprinātas – no 8. līdz 12. martam Katarā risināsies Pasaules tūres četru zvaigžņu turnīrs. Latvijas pāris jau sākotnēji plānoja sezonu atklāt ar šīm sacensībām, tāpēc pagaidām treniņu process noris pēc izstrādāta plāna.
Sacensību rīkotāji jau izstrādājuši drošības protokolu. „Dzīvos visi vienā viesnīcā, „burbulī”, būs testi pirms un pēc [spēlēm],” stāstīja Samoilovs.
Turpinājums sezonai gan nav skaidrs, teica pludmales volejbolists, jo atcelts turnīrs Meksikā, kas bija paredzēts pēc Kataras. „Starptautiskā federācija plāno taisīt „burbuli” Brazīlijā, kur notiktu trīs turnīri pēc kārtas. Arī Itālijā varētu būt līdzīgi,” dažādus variantus atklāja Samoilovs. „Ceru, ka tuvāko trīs nedēļu laikā būs zināms vairāk, lai varētu saprast, kā trenēties tālāk,” piebilda sportists.
Viens no sezonas lielajiem nezināmajiem vēl arvien ir pārceltās Tokijas olimpiskās spēles. Medijos jau izskanējuši dažādi viedokļi un pausta informācija, ka spēles tiks atceltas, taču SOK to pagaidām noraida.
„Ir pagājis ilgs laiks, ļoti daudzas starptautiskas sacensības ir notikušas. Domāju, ka Olimpiskā komiteja noteikti atradīs iespēju olimpiskās spēles rīkot,” uzskata Samoilovs.
Kā vienu no variantiem viņš minēja desmit dienu karantīnu pirms spēlēm. „Gan ar testēšanu, gan ar vakcinēšanu tik liela organizācija spēs atrast iespēju. Man ir 5% šaubas, ka spēles varētu nenotikt,” pauda volejbolists.
Samoilovam jau ir triju olimpisko spēļu pieredze un spēles Tokijā būtu ceturtās viņa karjerā. Vismaz pagaidām viņa plānā ir cīnīties arī līdz 2024. gada olimpiādei Parīzē.
„Nedomāju, ka šīs ir manas pēdējās olimpiskās spēles, Parīze [2024. gadā] arī ir mans mērķis,” teica 35 gadus vecais sportists.
Viņš gan apzinās, ka Tokijā cīnīties par medaļām ir lielākas iespējas.
Līdz šim Samoilovs, spēlējot dažādos pāros, olimpiādē divreiz sasniedzis astotdaļfinālu, bet to pārvarēt viņam nav izdevies.
Jau 2019. gadā olimpisko ceļazīmi izcīnīja Mārtiņš Pļaviņš/Edgars Točs un Tīna Graudiņa/Anastasija Kravčenoka, no vadošajiem Latvijas volejbolistiem Samoilovam un Šmēdiņam vienīgajiem paliekot vēl bez drošas dalības. Tas gan lieku spiedienu pieredzējušajam duetam nerada, jo pašreizējie pasaules ranga rezultāti spēlēs ļautu startēt arī viņiem.
„Reitingā pie mūsu vārdiem ir olimpiskie riņķi, šobrīd mēs esam kvalificējušies spēlēm, galvenais to ceļazīmi nepazaudēt,” smējās Samoilovs.
Kontinentālajā kvalifikācijas turnīrā Latviju pārstāvēt varēja tikai viens pāris. Tā kā augstāk rangā tobrīd atradās Pļaviņš/Točs, tad iespēja tika dota viņiem. Zīmīgi, ka tieši Samoilova tēvs Genādijs ir Pļaviņa un Toča treneris.
„Uzreiz apsveicu tēvu ar garantēto vietu olimpiskajās spēlēs,” sacīja volejbolists.
Lai gan konkurentus trenē Samoilova tēvs, draudzīgas attiecības starp sāncenšiem izpaliek. „Mums ir ļoti konkurējošas attiecības. Nekādi konflikti mūsu starpā nav, bet draudzība arī nepastāv. Kad tiekamies savā starpā, var uzvarēt tikai viens,” paskaidroja Karalis Lauva.
Iekšējo konkurenci sportists uzskata par labvēlīgu lietu, jo tā palīdz attīstīties.
„Konkurence jebkurā dzīves sfērā ir laba. Kamēr tā nav kaitīga, tā stimulē attīstību un neļauj stāvēt uz vietas,” uzskata Samoilovs.
Viņš arī norādīja, ka 2012. gadā starp pāriem bija līdzīga konkurence, tobrīd Samoilovam spēlējot kopā ar Ruslanu Sorokinu un Pļaviņam esot vienā tīkla pusē ar Šmēdiņu. Toreiz konkurence stimulēja attīstību un ļāva Latvijas duetiem būt konkurētspējīgiem pasaules līmenī.
Tāpat arī sabiedrībā līdzjutēji dalās divās grupās, daļai vairāk atbalstot Samoilovu/Šmēdiņu, kamēr citi fano par Pļaviņu/Toču.
Abi Latvijas vadošie pāri pasaules reitingā ir TOP20 duetu vidū un ik sezonu gūst panākumus dažāda līmeņa starptautiskos turnīros. „Augustā paraugturnīrā Norvēģijā pret pasaules pirmo pāri norvēģiem [Andersu Molu/Kristianu Sorumu] mēs viņus diezgan pārliecinoši apspēlējām,” konkurētspēju apliecināja Samoilovs.
Ierasti pludmales volejbolā kopā nespēlē ilgstoši kopā vienā pārī. Bieži vien pāri tiek veidoti vienam olimpiskajam ciklam, taču Samoilovs un Šmēdiņš kopā spēlē jau kopš 2013. gada.
„Mums ir biznesa attiecības, tomēr mēs kopā pavadām vairāk laika nekā ar savām sievām,” situāciju aprakstīja Samoilovs.
Triju nedēļu ilgajā treniņnometnē teju visu laiku sportisti atrodas kopā un pēc nedēļas pauzes dodas uz jau nākamo nometni. Arī sacensībās sportisti ir spiesti ilgstoši uzturēties viens otra klātbūtnē.
„Ir ļoti svarīgi, kā mēs spējam sadzīvot ikdienā, ar Jāni viss ļoti labi izdevās. Ir arī labs emocionālais kontakts,” atklāja spēlētājs, uzsverot, ka sākotnēji bija bažas, ka varētu neizdoties. Samoilovs skaidroja, ka viņš pats nāk no krievu ģimenes, kamēr Šmēdiņš ir latvisks kurzemnieks, taču tas viņiem netraucēja atrast savstarpējo ķīmiju.
„Mums ļoti laba mijiedarbība izveidojās, stingra vīrišķīga agresija, treneris saka, ka abi esam sliktie zēni,” smējās volejbolists.
Komandā, protams, neiztikt bez strīdiem, taču tas viss piederas pie lietas. „Labāk pēc zaudējuma nerunāt vienam ar otru, bet vēlāk konstruktīvi analizēt kļūdas,” gadu gaitā sapratuši atlēti.
Kopš 2019. gada Samoilovs/Šmēdiņš trenējas itāļu speciālista Marko Solustri pavadībā. Viņš saskata jaunā trenera pienesumu ne tikai laukumā, bet arī emocionāli.
Pašlaik abi sportisti ir fiziski labā stāvoklī, lai gan novembrī Samoilovs izslimoja pneimoniju. „Visi ārsti man teica, ka man ir Covid-19, uztaisīju septiņus testus, bet tā arī man neatklāja Covid-19,” norādīja Samoilovs, kurš gan vēlāk izslimoja arī koronavīrusu.
Slimība ieviesa korekcijas Samoilova gatavošanās procesā, jo sportists bija spiests skriet krosus, lai attīstītu izturības šūnas un sirds muskuli. Tas traucē attīstīt pludmales volejbolam daudz svarīgāko muskuļu eksplozivitāti.
Janvāra ievadā Samoilovs saņēma pozitīvus Covid-19 rezultātus, tāpēc vienā treniņnometnē ieradās četras dienas vēlāk nekā Šmēdiņš.
„Covid laikā es turpināju trenēties, izveidoju trenažieru zāli garāžā un cītīgi trenējos ar svariem,” stāstīja Samoilovs, piebilstot, ka šis vīruss nekādas manāmas sekas pagaidām nav atstājis.
„Ja es neuztaisītu testu, es nezinātu, ka man ir Covid-19. Man nebija nekādu simptomu, tikai uz divām dienām pazuda oža,” vieglo vīrusa pakāpi aprakstīja volejbolists.
Slimībās Samoilovs tomēr spēj atrast pozitīvo, jo tas ļāvis vairāk būt kopā ar ģimeni. „Pagājušajā sezonā sanāca ļoti daudz laika pavadīt kopā ar ģimeni, kas ir unikāls gadījums,” paskaidroja Samoilovs. Viņš atklāja, ka pirmoreiz kopš 16 gadu vecuma varēja tik daudz laika pavadīt kopā ar ģimeni. „Varēju kā normāls tēvs pavadīt ikdienu kopā ar bērniem,” teica sportists, kuram mājās aug piecus un četrus gadus veci bērni.
„Ja tu gribi būt čempions, tava dzīve nevar būt tāda pati kā apkārtējiem cilvēkiem,” uzskata Samoilovs.
Tēvs Aleksandram jau kopš bērnības teicis, ka draugi, kas pēc skolas iet mājās spēlēt datoru un vakarā uz klubiem, nekad nekļūs par čempioniem.
„Tu nospraud kaut kādas prioritātes dzīvē,” teica Samoilovs, kurš uzsvēra, ka ģimene vienmēr būs viņam pirmajā vietā. „Lai maniem bērniem būtu labāka izglītība un dzīves apstākļi, man pagaidām jāupurē laiks, ko pavadu ar viņiem, lai izcīnītu pēc iespējas vairāk zelta medaļu,” atzina sportists.
Paralēli sportista karjerai Samoilovs Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ieguvis trenera izglītību. Lai gan viņa zināšanu bagāža jau pašmācības ceļā bija izveidota plaša, sportists arī augstskolā piefiksējis lietas, kas noderēs nākotnē. Īpaši viņš izcēla zināšanas par to, kā strādāt ar bērniem, lai viņiem attīstības periodā nenodarītu pāri.
Pēc sportista karjeras beigām Samoilovs tomēr par treneri īsti nevēlētos kļūt, taču atvadīties no sporta viņš neplāno. „Vēlētos organizēt, būt projektu vai nometņu vadītājs. Trenera darbs ir ļoti smags. Ar manu temperamentu būtu grūti, es emocionāli to nepārdzīvotu,” smējās pludmales volejbolists.
