Zelta pagātne un aktuālas neveiksmes - Latvijas šķēpmešanā eiforiju nomaina bažas

Pirms 63 gadiem Melburnas olimpiskajās spēlēs Inese Jaunzeme ieguva pirmo olimpisko zelta medaļu Latvijas sporta vēsturē. Jānis Lūsis ir piedalījies četrās olimpiskajās spēlēs, izcīnot visas kaluma medaļas. Latvija ir unikāla ar to, ka mūsu valstī dzīvoja četri olimpiskie čempioni šķēpmešanā – arī Elvīra Ozoliņa un Dainis Kūla. Bet nule kā pasaules čempionātā Dohā šķēpmetējas Madara Palameika, Anete Kociņa un Līna Mūze nesasniedza finālu, liekot aizdomāties, kas notiek ar slavenāko Latvijas vieglatlētikas disciplīnu.

Vai viens no stagnācijas iemesliem ir treniņbāzu trūkums, bet varbūt nespēja saņemties sezonas svarīgākajiem startiem ir mentāla problēma? Latvieši no Eiropas un pasaules jaunatnes spēlēm un olimpiādēm regulāri atgriezušies ar godalgām, un šķita, ka šķēpmešanas ēka ir stabili iecementēta un panākumi sekos. Taču nu eiforiju nomainījušas bažas. 

Latvijas šķēpmešanā bažas par lejupslīdiInita Kresa-Katkovska

    Nule kā izdotajā grāmatā "Šķēpiem mirdzot" tās autors Andris Staģis raksta, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi iecirta pamatīgu robu ne tikai ekonomikā, bet arī vieglatlētikā. No Latvijas sporta bāzu kartes cits pēc cita pazuda stadioni - Lielupes stadiona vietā tapa "Rimi", pazuda gan "Vagonbūvētājs", gan VEF, ASK un "Dinamo" stadions. Vispirms neveiksmīga stadionu apsaimniekošana, tad privatizācija, un 1995. gada pasaules čempionātā, kā arī gadu vēlāk Atlantas olimpiskajās spēlēs Latvija šķēpa mešanā nebija pārstāvēta. Tika celta trauksme un pēc Valijas Draugas iniciatīvas dibināts Latvijas Šķēpmetēju klubs bet, pateicoties entuziasmam, reģionos sāka meklēt talantus, kas Jaunzemes un Lūša vārdā nosauktajā kausa izcīņā tika slīpēti un attīstīti.

    Latvijas Šķēpmetēju klubam pirms septiņiem gadiem finansējumu samazināja uz pusi.

    Lai gan iespējas ir mazākas, klubs tomēr turpina organizēt jauniešu sacensības un nometnes, iepērk šķēpmešanas inventāru, rīko arī treneru seminārus un palīdz tiem, kam klājas grūtāk. Tā arī izdodas atrast kādu jauno talantu, Latvijas Radio apstiprināja smiltenietis Guntars Markss. Viņš savulaik Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Ģenerālajā asamblejā saņēma apbalvojumu kā viens no labākajiem Latvijas jaunatnes sporta treneriem.

    Markss uzskata, ka pāreja no junioriem uz pieaugušo vecumu ir problēma, kas vairāk vai mazāk Latvijas apstākļos skar praktiski visus sporta veidus. Viņaprāt, arī tagad ir perspektīva jaunā šķēpmetēju maiņa, kas treneri motivē strādāt ar jaunatni. Šķēpmešana varētu attīstīties olimpisko centru programmās arī reģionos, bet

    būtu lietderīgi, ka apmaksāti treneri un kvalitatīvi treniņu apstākļi labākajiem sportistiem būtu nodrošināti ne tikai pamatskolas un vidusskolas vecumā,

    uzsvēra Markss. Kamēr sportisti mācās vidusskolā un trenējas sporta skolā, viss ir kārtībā. Bet pēc vidusskolas beigšanas, ja nav bijusi iespēja tikt pie Latvijas Olimpiskās vienības A vai B līmeņa finansējuma, šķēpmetējam nav diez cik liela perspektīva. 

    Tāpat kā daudzi, arī Markss ir sarūgtināts par pasaules čempionātā Dohā mūsu dāmu nepaveikto, bet nešaubās, ka visas trīs šķēpmetējas ar pilnu atbildības sajūtu gatavojās sezonas galvenajam startam. Madara Palameika, Anete Kociņa un Līna Mūze pasaules čempionātā ierindojās attiecīgi 18., 24. un 27. vietā.

    Latvijas šķēpmetēju dāmu trijotne startam pasaules čempionātā gatavojas katra pie sava trenera, tādēļ vienotu likumsakarību neveiksmei nav, piebilda Markss.

    Savukārt pieredzējušākā trenere Valentīna Eiduka sarunā Latvijas Radio uzsvēra, ka šķēpmešanā pilnīgi nav kur trenēties. Reizēm trenere izlūdzas "Daugavas" stadiona vadītājam Guntim Zālītim atļauju darboties kādu stundiņu viņa pārraudzītajā bāzē, bet

    ikdienā šķēpmetējiem pašu mājās trenēties nav kur.

    Eiduka saskata, ka pirms 70 gadiem treniņu apstākļi bija labāki, jo tad vismaz varēja iet un mest stadionā. "Pilnīga nulle, nav kur trenēties," viņa iezīmēja būtisku vieglatlētikas problēmu.

    Katarā valda latviešiem neierasti laikapstākļi, bet tas neattaisno pieticīgos rezultātus,

    atzina Eiduka. Viņa pastāstīja, ka Kociņa šogad nestartēja sāpošas muguras dēļ, tādēļ uz Kataru devās bez pienācīgas prakses. Kociņai, iespējams, vajadzēja palikt mājās, bet gribēšana startēt bija liela, piebilda trenere. 

    Lietuvā un Igaunijā valsts atbalsts vieglatlētikai ir desmitreiz lielāks, bet Latvija arvien var lepoties ar četriem olimpiskajiem čempioniem šķēpmešanā. Protams, arī lielāks finansējums nevar sakārtot galvu, ja panākumu trūkumā ir vainojamas psiholoģiskas problēmas jeb nespēja koncentrēties lieliem, sezonas galvenajiem mačiem. 

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vieglatlētika
    Sports
    Jaunākie
    Interesanti