Olijars atzīst, ka komandās fiziskās sagatavotības trenerim nav tik liela ietekme un ir jāsamierinās ar pakārtotu lomu.
"Ir treneri, kas atbalsta manas idejas, bet viņiem arī ir spiediens no augšas, viņiem ir savs plāns un ne visi grib uzticēties, kad es saku, ka puiši var būt vēl labāki," paskaidroja Olijars. "Es nevaru tur [komandu sporta spēlēs] sevi realizēt tā kā vieglatlētikā. Jo man patīk, ka es redzu sava darba rezultātu."
Vairāk nekā 18 gadus profesionālajā sportā pavadījušais Olijars atzina, ka pandēmija būtiski ietekmēja vieglatlētiku un vismaz pagaidām Latvijai sprintā nav augsta mēroga sportistu. Turklāt iepriekšējā ziemā, kad bija liegts trenēties telpās, vieglatlētika zaudēja veselu sezonu un tas, protams, ietekmēja sporta veida masveidību.
Jāņa Daliņa stadiona manēžu daudzi pašreizējie un bijušie vieglatlēti gaidīja ilgi. Galvaspilsētā vieglatlētiem bija iespēja trenēties Rīgas Nacionālajā sporta manēžā, kas gan nav salīdzināma ar Valmierā tapušo pasaules līmeņa standartiem atbilstošo būvi.
Gandarīts par jaunās manēžas tapšanu ir arī kārtslēcējs Mareks Ārents, kurš paralēli pievērsies trenera arodam.
"Es gaidīju visu sporta mūžu un tad, kad tas lēnām tuvojas beigām, beidzot manēža parādījusies," sacīja Ārents. "Bet tas ir ļoti labi, ka ir viena ļoti laba manēža, cerams būs vairāk."
Līdz gada beigām Jāņa Daliņa stadionā trenēsies 85 sportisti, no kuriem mazāk nekā puse ir Latvijas izlases vieglatlēti, bet pārējie – dažādu sporta klubu atlēti. Pēc Jaungada uz manēžu Valmierā trenēties brauks Lietuvas, Igaunijas un Somijas sportisti.
