Pērn Rīgas kausu izcīņā Bukša laboja Latvijas rekordu 100 metru skrējienā (11,29), pēc kā sajuta emocionālu pacēlumu. Latvijas rekords kļuva Sindijai par atspēriena punktu, bet pirms jaunās sezonas labā skriešanas sajūta viņai pazuda. Sportiste atzīst, ka treniņos mīlestība uz skriešanu mēdz pazust, bet vēlāk tomēr viss izdodas, ja mīli, ko dari.
Bukšai vienubrīd radās iespaids, ka varbūt jāmet sports pie malas un jāiet strādāt, jo nauda iztikai pati no sevis nerodas, bet cerēto rezultātu nav. Viņa pateica sev, ka U-23 Eiropas čempionāts ir pēdējā iespēja. Rezultāti sezonas sākumā nebija labi un, lai gan trenere Mārīte Lūse solīja, ka tie vēlāk uzlabosies, Sindija pati tam neticēja.
"Nostādīju sevi fakta priekšā, ka tas izšķirs manu nākotni. Darīju visu, kas ir manos spēkos," teica 200 metru distancē par U-23 Eiropas čempioni kļuvusī skrējēja. "Izcīnīju zelta medaļu, kas man ir ļoti liels sasniegums un ļoti daudz nozīmē."
Bukša atzīst, ka bez sporta nespēj iztikt. Pēc Eiropas čempionāta trenere viņai deva brīvu nedēļu, bet sprinterei ir grūti nosēdēt mierā, lai arī viņa saprot, ka atpūta ir nepieciešama.
Ogrē dzimusī Bukša līdz 13 gadu vecumam nezināja, kas ir vieglatlētika,
bet tik emocionālais sporta veids pēc iepazīšanās viņu aizrāva. Uzrunāja arī vieglatlētikas individuālais raksturs, jo komandu sporta veidos Sindija sevi nesajuta iederīgu, tādēļ ka gibējās izdarīt visu vienai pašai. Vieglatlētikā ir savādāk, lai arī tur bez treneru un mediķu palīdzības komandā neiztiek, paskaidroja sportiste.
Profesionāli sportam Sindija sāka pievērsties tikai 16 gadu vecumā un tagad atzīst, ka tas varbūt ir neliels mīnuss. Viņa uzsver, ka 20 gadu vecumā jau ir jābūt skaidrībai, vai sportā palikt kā profesijā. Sprinteriem karjeras kulminācija ir apmēram 25 gados, bet ir skrējēji, kas sevi arvien apliecina augstākajā līmenī arī pēc 30 gadu vecuma, atzīst Bukša.
Par maldīgu Sindija uzskata pieņēmumu, ka baltādainajām sprinterēm nav izredžu cīņā par zeltu visaugstākā līmeņa sacensībās.
Lai apsteigtu labākās melnādainās skrējējas, iespējams, ir vairāk nekā viņām jāstrādā, bet ar darbu var sasniegt visaugstākās virsotnes, sacīja Bukša. Skrējēja uzticas savai trenerei Lūsei, kura pati savulaik ir bijusi lieliska skrējēja, un tas palīdz Sindijai noturēt ticību.
Lūse audzēknei gatavo treniņu plānus, bet uzturu sprintere plāno sev pati un nevienu savā "virtuvē" neielaiž. Sprinteris nedrīkst nekad būt bada stāvoklī un svarīgi ir justies arī psiholoģiski stabili, ko Sindija ņem vērā uztura plānošanā.
Atpūsties un atslēgties no ārpasaules Sindijai palīdz viesošanās vienatnē pie omītes,
kur praktiski nav interneta un iedvesmo daba. Viņa ļoti aizraujas ar mūzikas klausīšanos un raksta dzeju, kad jūtas ļoti labi vai slikti. "Šajās trijās lietās es aizraujos un pazūdu, arī tikšanās ar draugiem paņem brīvās dienas pēc svarīgām sacensībām, kad neredzi ne stadionu, ne naglenes. Sporta var būt arī par daudz, tādēļ vajag atrast foršās lietiņas, ko patīk darīt," viņa piebilst.
Bukša ir gatava strādāt, lai rudenī tiktu uz pasaules čempionātu Katarā. Skrējēja apzinās, ka ir ļoti smagi jāstrādā, lai turp aizbrauktu. Viņa pasaules meistarsacīkstēs pirmkārt vēlas iegūt ļoti nozīmīgu pieredzi, jo cīņā par godalgām šoreiz vēl būs citas favorītes.
