"Trīs zvaigžņu balvu" par mūža ieguldījumu sportā nopelnījusī Valentīna Eiduka treneres gaitas sāka jau 30 gadu vecumā un Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" pastāstīja, ka viņas mūžs ir pagājis ar šķēpu rokā. Kopš 1967. gada Eidukas audzēkņu skaits sniedzas pāri tūkstotim. Padomju gados vairāki audzēkņi bijuši PSRS izlasē, bet starptautiskie panākumi tomēr nāca pēc valsts neatkarības atgūšanas.
Lūgta no vairākiem audzēkņiem sapludināt vienā tēlā perfektam šķēpa metējam vajadzīgās īpašības,
trenere izvēlas divus – Vadimu Vasiļevski rakstura un talanta dēļ, bet Zigismundu Sirmo par spēju mest šķēpu brīvi un ar izjūtu.
No Sirmā, kurš vairākus gadus jau trenējas pie cita speciālista, trenere Londonas olimpiskajās spēlēs gaidījusi medaļu, bet sportists palika bez rezultāta. Trenere neslēpj, ka sajūtas ir īpaši pacilātas, kad audzēknis kāpj uz pjedestāla un ne tikai olimpiskajās spēlēs.
Treneres ceļu Valentīnai nobruģēja salīdzinoši ātrie pirmo audzēkņu PSRS līmeņa panākumi. Audzēkņu medībās Valentīna jaunības gados braukusi ar motociklu – sākumā ar vīra, vēlāk pati ar savējo. Arī uz treniņiem fizkultūras institūtā vieglatlēti braukuši ar motocikliem un mati vien vējā plīvojuši.
Pasaules rekordisti un olimpiskie čempioni tepat acu priekšā – tas iedvesmoja daudzus.
Valentīnu iedvesmoja Inese Jaunzeme un viņas stāsti par olimpiskajām spēlēm.
Tiesa, mešanas apavus nācās meistarot pašai, bet puiši taisīja šķēpus no bērza. Šķēpmešana Valentīnu tolaik pievilināja kā skaista disciplīna, turklāt sportā deva ēdināšanas talonus, kas tajos laikos bija svarīga lieta, pavērās iespēja arī paceļot pa PSRS.
Kad Eiduka sāka trenēties, viņa pat nezināja, kā turēt šķēpu. Turēja to divos pirkstos kā zīmuli, līdz kāds iemācīja, kā tas pareizi darāms. Tagad Valentīna gaida Tokijas olimpiskajās spēles un cer, ka Latvijai tur būs pa trim šķēpmetējiem gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē. Tas treneri iepriecinātu.
