Pēdējais skaļākais panākums vīriešiem bija Zigismunda Sirmā Eiropas čempiona tituls 2016.gadā. Dāmām - Madaras Palameikas triumfs Dimanta līgas kopvērtējumā tajā pašā 2016. gadā. 
Šajā olimpiskajā ciklā pasaules elites rezultātu mūsu šķēpmetējiem nav bijis daudz, arī medaļas ir tikai junioru čempionātos.
Tomēr šķēpa mešana Latvijā ir pārliecinoši spēcīgākā vieglatlētikas disciplīna.
Summējot piecu labāko vieglatlētu sezonā labākos rezultātus 2019. gadā, šķēpmetēji ir apsteiguši tāllēcējus un 400 metru skrējējus. Dāmām pārsvars nav tik liels, taču šķēpmetējām tāpat pirmā vieta, apsteidzot tāllēcējas un 200 metru skrējējas.
Vēl viens piemērs ir šobrīd aktīvo Latvijas vieglatlētu personisko rekordu salīdzinājums pēc punktu sistēmas. Labāko desmitniekā atrodami seši šķēpmetēji: Zigismunds Sirmais, Madara Palameika, Rolands Štrobinders, Līna Mūze, Anete Kociņa un Gatis Čakšs. Tiesa, tikai Mūze savu labāko rezultātu ir uzrādījusi 2019.gada sezonā.
Tātad šķēpa mešana joprojām ir vadošā disciplīna, iekšējā konkurencē Latvijā arī rezultāti ir salīdzinoši augstvērtīgi. Materiāls ir,
tradīcijas joprojām dod augļus, tomēr ne tādus, lai plūktu laurus starptautiskā līmenī.
Mūze pērn personīgo rekordu laboja pavasarī pēc Ķīnā aizvadītas mēnesi ilgas treniņnometnes somu trenera vadībā. Tikmēr viņas bijusī trenere Valentīna Eiduka joprojām cīnās Rīgā absolūti nenormālos apstākļos. Eiduka uzsver, ka ziemā šķēpmetējiem Rīgā vispār nav kur trenēties. Vasarā vismaz var sēsties mašīnā un braukt uz Ogri, lai varētu mest šķēpu skrējienā. "Nav kur trenēties vispār," paskaidroja Eiduka.
Labāka situācija ir ārpus Rīgas. Talsos Mārča Štrobindera vadībā trenējas viņa dēls, pērnā gada labākais Latvijas vieglatlēts Rolands Štrobinders un jaunais talants, Eiropas junioru vicečempions Krišjānis Suntažs. Pagājušajā sezonā Suntažs savu rekordu laboja 10 reižu, sasniedzot septiņarpus metru progresu. Treneris Štrobinders uzsver, ka
šķēpmetēja izaugsme ir pakāpenisks process un nedrīkst gatavošanos pārforsēt.
Arī Suntažs ir pārliecināts, ka jāsajūt balanss un nedrīkst sevi agrīnā vecumā tā izspiest, lai paliktu tikai miza. Suntažs sevi uzskata vairāk par tehnisku šķēpmetēju un redz lielas iespējas progresēt.
Mūsu šķēpmetējiem tuvs ir igauņu šķēpmetēja Magnusa Kirta piemērs. Viņš līdz 24 gadu vecumam vēl nebija pārsniedzis 80 metru robežu, bet tagad 29 gados ir pasaules ranga līderis, metot tālāk nekā 90 metrus.
Vienojošās problēmas Latvijas šķēpmetējiem ir klasiskas - pirmkārt, tie ir treniņu apstākļi Rīgā. Otrkārt - psiholoģiskā gatavība svarīgākajiem startiem.
Rolands Štrobinders atzīst - galvā sēž apziņa, ka pasaules čempionātā ir jāsasniedz tāds rezultāts, kas ļautu iekļūt Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV), jo tas sportistam ir vienīgais ienākumu avots.
Rezultātam ir jābūt, bez tā sportā nav jēgas, tomēr sportisti atzīst, ka neizjūt LOV un Latvijas Vieglatlētikas savienību kā savas komandas dalībniekus.
Sinta Sprudzāne jau divus gadus attīsta savu lampu dizaina biznesu un viņai ir sajūta, ka sevi sportā nav pilnībā realizējusi, lai gan šķēpmetēja piedalījās trijās olimpiskajās spēlēs. Viņa saskata, ka visām iesaistītajām pusēm būtu nepieciešama lielāka komunikācija, noliekot pašlepnumu pie malas un kļūstot saliedētākiem.
Trešā noderīgā lieta būtu sadarbība un pieredzes apmaiņa treneru vidē.
Latvijas spēcīgākie šķēpmetēji trenējas pie pieciem dažādiem treneriem. Tas ir labi, ja vien treneri spētu sadarboties. "Neesam vienota saime diemžēl," atzīst Eiduka.
Aprīlī ir gaidāma pirmā Latvijas šķēpmetēju kopīgā treniņnometnē Spānijā. Tas ir īstais brīdis, kad savu ego nolikt malā. Pastāvīga fizioterapeita klātbūtne, arī treniņu video analīze var dot būtisku ieguvumu tehnikas uzlabošanā. Arī darba metožu salīdzinājums un to atdeve ilgtermiņā. Tās visas ir it kā pašsaprotamas nianses, bez kurām elites līmeni mūsdienās nesasniegt.
