Portugālē trenējas olimpiskajam mērķim un gatava dažādiem scenārijiem. Intervija ar vieglatlēti Līgu Velveri

Lielākā daļa Latvijas sportistu Covid-19 izraisītajā krīzē izmantoja iespēju ar dažādiem īpašajiem reisiem atgriezties no treniņu vietām ārzemēs, tomēr daži izvēlējās nemainīt vidi un turpina gatavoties tālu no mājām. Portugāli par savu treniņu un mītnes vietu saglabāja skrējēja Līga Velvere, kura intervijā LSM.lv pastāstīja, ka bez rūgtuma spētu pielāgoties arī situācijai, ja 2020.gada vasarā sacensības nesāksies.

Kādi bija Tavi apsvērumi, izvēloties palikšanu Portugālē, kur bija arī citi vieglatlēti Sindija Bukša un Austris Karpinskis, bet viņiem vajadzēja izvākties no savām mītnēm?

Paliku, jo man šķita, ka situācija Portugālē ir mazliet labāka. Man nebija baigā vēlme pēkšņi skriet pa galvu un kaklu atpakaļ uz Latviju, kur tobrīd bija salīdzinoši auksts un pat sniga. Atlidojot man būtu jāievēro divu nedēļu pašizolācija - tā mani galīgi neuzrunāja. Man iespējas ir citādas nekā Sindijai Bukšai - viņa dzīvoja viesnīcā, kuru slēdza ciet. Es dzīvoju dzīvoklī un man nebija nekādu problēmu palikt ilgāk šeit, kur ir labāki treniņu apstākļi.

Līga Velvere

Dzimusi 1990.gadā Saldū

Izglītība:
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Aidaho universitāte, ASV

Personiskais rekords 800 metru skrējienā: 2:00,75

Latvijas rekordiste 800 metru skrējienā telpās (2:01,10)

Portugālē dzīvokli īrē vai dzīvo pie kādas paziņas?

Īrēju. Sākumā dzīvoklī biju viena pati. Kaimiņos bija igauņu meitene, arī vieglatlēte, kura skrien 1500 metrus, Birgita Pihelgasa. Tagad esam solidarizējušās un kopā īrējam vienu dzīvokli. Igauniete Portugālē ir jau kopš decembra. Viņai pamatdarbs ļauj strādāt no jebkurienes, tāpēc nav problēmu šeit dzīvot līdz pat maijam vai pat ilgāk. Kopā diezgan bieži runājam, ko tik varēsim darīt un iesākt, kad šie visi ierobežojumi beigsies. Bet to paredzēt šobrīd ir neiespējami.

Kāds ir tavs ikdienas grafiks? Portugālē jau arī ir dažādi ierobežojumi, lai cilvēki distancētos viens no otra...

Portugālē ir slēgts gandrīz viss, ko vien var slēgt. Stadioni slēgti, sporta zāles slēgtas. Visas takas, parki arī ir ciet.

Vienīgi drīkst skriet pa ceļu, to arī pārsvarā daru. Ja vajag eksplozīvākus vingrinājumus, skrienu pa šoseju, ja vajag vairāk spēka vingrinājumus, tad izmantoju kāpu, pludmali, smiltis.

Atrast var, kur trenēties, tā kā tas baigi neko nemaina. Protams, labāk būtu, ja būtu pieejams viss, kas parasti. Tā kā par vasaras sezonu arī nekas nav zināms, kad tā sāksies un vai tāda vispār būs, mēs trenējamies pēc tādas programmas, lai vienkārši būtu ielikta laba bāze. Ja pēkšņi parādās informācija par nākamajām sacensībām, tad ar mazu specifisko darbu būsim gatavas uzreiz skriet.

Cik daudz pašai jādomā jaunas treniņu metodikas?

Treniņu plānu man katru dienu sūta treneris [Juris Beļinskis], katru dienu sazvanāmies, ko darīt, kā labāk paredzēto veikt. Līdz šim īsti problēmu nav bijis.

Ko treniņu darbā kopā ar Juri Beļinski esi pamainījusi, ja salīdzina ar iepriekšējo treneri Viktoru Lāci?

Ar Juri Beļinski strādāju kopš pērnā gada beigām. Šobrīd darbs vairāk ir ar uzsvaru uz aerobo bāzi, lai uz tās pamata varētu vēlāk veidot specifisko darbu un izturēt visus sezonas startus.

 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Liga Velvere (@ligavelvere) on Apr 3, 2020 at 12:05pm PDT

 

Runājot ar vairākiem sportistiem, daudzi atklāja, ka tikai šobrīd saprot, cik nozīmīgs ir treneris. Pašizolācijā esot grūti atrast motivāciju. Cik grūti Tev ir sevi kontrolēt un piespiest trenēties?

Sociālajos tīklos esmu lasījusi daudzu sportistu ierakstus, cik grūti ir atrast motivāciju. It sevišķi tagad, kad sacensības ir atceltas, nav īsti atzīmes, kam gatavoties.

Man gan nevienu brīdi motivācijas nav trūcis, lai pieceltos un darītu lietas, kas man jādara.

No rītiem pieceļos bez modinātāja praktiski vienā un tajā pašā laikā. Izdaru visu, kas man ir jāizdara, aizeju uz savu treniņu pēc programmas.

Kad bija pēdējie repatriācijas reisi, treneris Juris Beļinskis nezvanīja un neteica, lai brauc mājās?

Sākumā jau treneris pats bija šeit treniņnometnē. Bija vēl bērnu vieglatlētu grupiņa līdzi un trenerim nekas cits neatlika, kā doties prom. Visi aizbrauca 27.martā. Līdz tam Juris Beļinskis mani un bērnus trenēja, viss notika. Bet šajā gadījumā trenerim bija jāuzņemas atbildība par saviem audzēkņiem. Ja esi atvedis audzēkņus uz šejieni, tad noteikti ir visi sveiki un veseli jāatgādā atpakaļ pie vecākiem. Kopā ar treneri izlēmām, ka es Portugālē palikšu viena.

Treneru maiņu veici pērnā gada beigās. Viktors Lācis jau sniedzis Tev ne pārāk glaimojošas intervijas. Šobrīd esat izrunājuši savu konfliktu?

Runājuši kopš šķiršanās neesam. Varbūt tikai dažu telefona īsziņu veidā esam komunicējuši. Kā bija, tā bija. Viktors Lācis ieguldīja manī daudz laika un pacietības, arī finanšu līdzekļus. Palīdzēja, kā vien varēja.

Tas bums par mūsu šķiršanos laikam bija uzpūsts lielāks, nekā tas patiesībā bija.

Man tas ļoti negāja pie sirds. Lai tas viss paliek pagātnē. Tas viss nebija tik traki, cik tika uzpūsts.

Pēdējos gados Tavi rezultāti bijuši labi tieši ziemas sezonās telpās, kur pat esi Latvijas rekordiste. Kāpēc tomēr atbildīgākajās sacensībās īsti nekad nav izdevies parādīt savu labāko sniegumu stadionā?

Man ir sava atbilde, pieņēmums. Tas, protams, būtu jāizrunā ar iepriekšējo treneri Viktoru Lāci, kāds ir viņa redzējums. Manā skatījumā rudens periods no pavasara perioda atšķīrās ar to, ka rudenī tika izdarīts mazliet vairāk bāzes darbs, tika ielikti kārtīgi pamati, skrieti garāki krosi. Taču pāreja uz lielo vasaras sezonu nebija tik laba. Ziemas sezonas ātrums bija saglabājies, tāpēc bija viegli darīt visus specifiskos ātruma darbus. Varbūt tas nedaudz patraucēja. Jo allaž vasaras sezonas sākumā biju gatava skriet ātri, bet tas bija nedaudz par agru. Līdz ar to arī vasaras sezonā kopumā rezultāti nebija tik labi.

Kā tam būtu jānotiek?

Palēnām. Teorētiski jābūt tā, ka pirmie vasaras sezonas starti ir diezgan nekādi rezultātu ziņā. Pēc tam tiem jāuzlabojas ar katrām sacensībām. Kulminācija, protams, ir katras sezonas lielākajās sacensībās. Šādi nekad nav izdevies, allaž ziemas sezona bija labāka. Ņemot vērā to, arī šībrīža situāciju, šobrīd Portugālē es varu veikt tieši to bāzes darbu. Tāpēc

ar cerībām raugos, ka šogad varētu būt labāk arī vasaras sezonā, varbūt beidzot izdosies stadionā izskriet 800 metrus no divām minūtēm.

Protams, ja tāda vasaras sezona vispār pienāks.

Sindija Bukša paziņoja, ka šobrīd vairāk gatavojas uz nākamo ziemas sezonu. Vasaras sezona jau gandrīz ir aizmirsta. Kāds Tev ir treniņu plāns?

Galvenais mērķis, protams, ir Tokijas olimpiskās spēles 2021.gadā. Bet šobrīd vienkārši trenējamies, liekam bāzi un ceram, ka kaut kad būs lielāka skaidrība par vasaras sacensībām. Ja tās būs, es būšu gatava. Ja ne, tad atkal samainīsim treniņu plānu un gatavosimies kā ziemas sezonai. Cerams, tā atkal būs pilna sezona un jauns atskaites punkts.

Ja vasaras sezona izpaliks, nebūs liela nelaime,

skriesim kontroltreniņus un gatavosimies, lai viss būtu labi ziemā.

Brīdī, kad Tokijas spēles pārcēla uz 2021.gadu, iekšēji nebija mazs prieciņš, ka ir parādījusies vēl viena iespēja izpildīt normatīvu?

Vēl viena iespēja? Šī paša gada iespēja jau nekur nebija palikusi. Tā turpat vien bija. Vienīgi daudzi sportisti uz [olimpisko spēļu] pārcelšanu skatījās ļoti negatīvi. Es uz to raudzījos pozitīvāk. Man ir gads vairāk sagatavoties un labāk noskriet. Daudziem sportistiem pārcelšana ļauj arī savest kārtībā veselību, savainojumus. Pārcelšana noteikti man dod vairāk laika sagatavoties. Tiesa, nesen pieņēma lēmumu, ka olimpisko kvalifikāciju pārtrauc līdz 1.decembrim. Ja arī vasarā notiks sacensības, tajās kvalificēties nebūs iespējams. Tās būs tikai pašam sev, savam priekam.

Tad jau praktiski pa īstam kvalificēties varēs tikai no nākamā aprīļa, kad sāksies vasaras sezona?

Teorētiski jau no 1.decembra atsākas kvalifikācija Tokijai. Tātad, ieskaitot ziemas sezonu telpās. Protams, ziemā, manēžā nevar noskriet tā, kā vasarā stadionā. Tā ir liela atšķirība. Tagad vienkārši jāskatās, ko izlems Starptautiskā Vieglatlētikas federācija. Varbūt tā izlemj, ka telpās sasniegtos rezultātus ņem vērā kā Tokijas normatīvus, pielīdzinātu rezultātus. Daudzos čempionātos jau tā ir bijis. Ja vasaras rezultāts, piemēram, ir 1:58,00, bet ziemas rezultāts ir 2:00,00, tad ņem vērā abus. Iespējams, tā notiks, bet šobrīd tā ir zīlēšana kafijas biezumos.

Dzīve nav tikai treniņi. Ko brīvajā laikā šajos koronavīrusa apstākļos Portugālē vispār varat atļauties darīt?

Iespējas ir stipri ierobežotas. Mēs jau pašas īsti negribam atrasties cilvēkos un braukāt apkārt. Svētdien tikai izbraucām ārā no mūsu ciema.

Aizbraucām pēc kafijas. Tas arī ir mūsu lielākais pēdējā laika piedzīvojums. 

Bet ikdienā parasti tikai okeāns, pastaiga gar to. Izlasu pāris grāmatu. Tāpat ir vairāk laika piestrādāt pie visādiem stiepšanās vingrinājumiem, kam ikdienā tik daudz laika nepaliek. Vēl mums ir interesanta izklaide – vērot kaķus no balkona. Mums blakus dzīvo “kaķu tante”, kura katru rītu baro savus vismaz četrus kaķus. Tāda mums ir ikdiena.

Daudzi, ievērojot fizisko distancēšanos, ir sākuši vairāk nodarboties ar sportu. Portugālē novērojama līdzīga situācija?

Sajūtas pandēmijas laikā ir tieši tādas. Cilvēki tiešām ir kļuvuši aktīvāki. Pirms tam šeit vairāk manījām sportistus, kas iesildās vai trenējas, bet šobrīd jau dažādi cilvēki skrien, staigā un brauc ar velosipēdiem. Viņi te saradušies biezā slānī. Šad tad sanāk tā, ka es skrienu, pretī pa vienu ielas pusi nāk viena kompānija, pa otru – otra kompānija. Tad es skrienu pa ceļa vidu. Bet visas trīs kompānijas jau satiekas vienā punktā – tad jāsāk domāt – ir te divu metru distance vai nav? Tas cilvēkiem kļuvis svarīgi - pastaigāties, paskriet, tikt svaigā gaisā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vieglatlētika
Sports
Jaunākie
Interesanti