Dukāts pēc finiša Bostonā ir noskrējis visus sešus pasaulē prestižākos maratonus un saņēmis sešu zvaigžņu medaļu, kas ir daudzu maratonistu sapnis. Dukāts Berlīnes maratonu noskrēja 2013. gadā, Čikāgā – 2014. gadā, Ņujorkā – 2016. gadā, Tokijā – 2017. gadā un Londonā – 2018. gadā. Palīdzēja arī veiksme, jo dalībai prestižākajos maratonos ne tiem visātrākajiem skrējējiem vispirms jātiek pie pilnās lozes loterijā.
Bostonas maratons bija paredzēts 2020. gadā, bet līdz ar Covid-19 pandēmijas sākumu plāni tika pārcelti. Bostonas maratons Dukātam bija paredzēts kā ķirsītis uz kūkas, jo līdz tam bija jāgaida visilgāk. Vislabākās atmiņas Mārtiņam gan ir no Tokijas maratona – perfekta organizācija, labs laiks, laba trase un rezultāts. Tas gan vēl nebija viss.
"Dienu pirms maratona lielajos maratonos notiek tā saucamā nāciju parāde, kad attiecīgi no dalībvalstīm tiek uzaicināti dalībnieki, kuri tad iet parādē pa pilsētu ar karogu. 2017. gadā Tokijā no Latvijas es biju vienīgais un līdz ar to gāju tajā nāciju parādē un viens pats nesu Latvijas karogu, pārstāvot valsti. Tas bija tāds interesants piedzīvojums," pastāstīja Dukāts.
Mārtiņš sevi uzskata par maratona tūristu, kuram patīk apceļot pasauli,
redzēt interesantas vietas un tajās pašās vietās arī skriet. Eksotiskākais maratons esot bijis Austrālijas vidienē, kur bija jāskrien netālu no Uluru klints pa sarkanajām smiltīm.
"Kāpēc gan to nedarīt? Sabrauc visādi trakie no visas pasaules, un tad tur var ļoti interesantus cilvēkus iepazīt. Vakaros, kad viesnīcā notiek tās pasēdēšanas un cilvēki dalās savos piedzīvojumos, ir grūti laicīgi aiziet gulēt, jo cilvēkiem ir tik interesanti stāsti, ar ko dalīties. Es varu gūt daudz dažādas iedvesmas saviem nākamajiem skriešanas mērķiem, pilnīgi noteikti," atzina maratonists.
Mārtiņš ar sportu nodarbojās jau pamatskolā, tad gan tā bija orientēšanās. Pēc iestāšanās vidusskolā attiecības ar sportu pārtrūka uz 20 gadiem. Taču 34 gadu vecumā viņš sapratis, ka tā vairs dzīvot nevar, un sāka skriet.
Skrējējs dzīvo Ogrē un saka, ka tā ir perfekta vieta, jo ir vairākas promenādes gar Ogri un Daugavu, Zilie kalni un stadions, kur var veikt ātruma treniņus, ja tādi nepieciešami. Mārtiņš jau otro gadu pēc kārtas uz 4. maiju izskrēja maršrutu, kas kartē atgādina Latvijas kontūru.
"Ogre ir ļoti pateicīga Latvijas kontūrai, 7 kilometrus gara distance un ļoti precīzi var to attēlot. Es 2021. gadā pirmoreiz izskrēju to kontūru, un bija nianses, kas man ne visai patika. Šogad es viņu mazliet precizēju, un tagad izskatās krietni autentiskāk," pastāstīja Dukāts.
Maratonists skriešanas gaitās ir piedzīvojis vairākas traumas, kas viņam lika uzmeklēt treneri – Anitu Siliņu,
kura pastāvīgi uzrauga viņa treniņu plānu un rezultātus. Treneri viņš meklēja ar mērķi, lai varētu skriet arī 70 un 80 gados, nevis palikt ātrāks.
"Mēs strādājam uz to, lai es būtu spējīgs noskriet maratonu, nodarot savam organismam pēc iespējas mazāku kaitējumu," teica Dukāts.
Ar nākotnes izaicinājumiem Mārtiņš neplātās, ja kaut ko izdarīs, tad pārējie uzzinās. Tas, ka viņš plāno piedalīties pusmaratonā Rīgā, nav noslēpums nevienam. Tomēr lielais skriešanas plāns Mārtiņam esot tikpat vienkāršs, cik sarežģīts – viņš vēlas skriet tik ilgi, kamēr dzīvos.
