Bijušais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš atcerējās, ka toreiz bijis vien 14 gadus vecs skolēns, kad Jaunzeme izcīnīja olimpisko zeltu šķēpmešanā. “Informāciju saņēmām pēc dienas,” to brīdi atcerējās Baltiņš. Fizkultūras skolotājs pie sienas spraudis olimpiādes rezultātus.
Savulaik kopā ar Jaunzemi trenējās Valentīna Eiduka. Viņas kopā arī startējušas sacensībās, un Eiduka bijusi viena no tūkstošiem, kas olimpisko medaļnieci sagaidīja Rīgas dzelzceļa stacijā. Eiduka, atceroties Jaunzemi, norādīja, ka Inese kolēģi arī pamācījusi, devusi padomus par tehniku. Šad tad sacensībās Eidukai izdevies arī uzvarēt olimpisko čempionu. “Ļoti saviļņojoši arī tagad to visu atcerēties,” dalījās emocijās Eiduka.
Pirms pieciem gadiem, kad Inese Jaunzeme beidza cīņu ar ļauno slimību, Raimonds Bergmanis pārņēma Olimpiešu kluba vadību, bet tagad stafeti nodevis olimpisko spēļu bronzas laureātei Ingrīdai Amantovai. Viņa atcerējās, kā savulaik, vēl strādājot pirmskolas bērnu iestādē, katru mācību gadu uzsākot, runājusi ar Jaunzemi kā ar mediķi par to, kā uzlabot bērnu stāju. Kopā tika izveidota programma, un tās izveidē palīdzēja fakts, ka Jaunzeme vadīja Olimpiešu klubu – daudz vieglāk bija risināt lietas. “Kad kaut ko darīja, viņa darīja ļoti pamatīgi,” Jaunzemi raksturoja Amantova, paužot prieku, ka skolās vēl joprojām notiek kustību pauzes.
Jaunzeme visu savu apzināto mūžu veltījusi medicīnai, taču šķēpmešanā izcīnītā medaļa atnesusi popularitāti un atpazīstamību. To ir izdevies lietderīgi likt lietā un veicināt sporta veida attīstību. To apstiprina arī Šķēpmešanas kluba dibinātāja un pirmā prezidente Valija Drauga. Viņa pauda, ka tādu rezultātu un masveida pievēršanās šķēpmešanai nebūtu, ja ne Inese Jaunzeme un Jānis Lūsis. Turklāt Jaunzeme kā mediķe un gudra traumatoloģe daudz palīdzējusi nodarbībās, stāstījusi par traumu profilaksi, stāju un citām svarīgām lietām. “Es domāju, ka īpaši pirmajos gados Inese bija viens no mūsu balstiem jebkurā situācijā,” uzsvēra Drauga.
