2012. gadā tas vainagojās ar Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas piešķirto bronzas kategoriju, bet tagad tam iešķirta zelta kvalitātes zīme. Tas ļaus Rīgas maratonam iekļūt par vienīgo maratonu Ziemeļeiropā, kas jebkad iekļauts prestižāko pasaules maratonu līgā.
Tuvojoties sezonai, Rīgā ieradās pasaules rekordiste maratonā Pola Redklifa, lai kopā ar titulētāko Latvijas gargabalnieci Jeļenu Prokopčuku ieskandinātu gaidāmos skriešanas svētkus.
Abu izcilo skrējēju ceļi bieži krustojušies maratona distancēs, bet tagad, kad Pola beigusi karjeru, viņa var vairāk veltīt laiku, lai šādos brīžos satiktos ar bijušo amata māsu.
“Ar Jeļenu mēs bieži esam tikušās mūsu karjeru laikā. Retumis arī kopā trenējāmies. Protams, biežāk satikāmies distancē. Var teikt, ka maratonā kopā uzaugām. Esmu nedaudz vecāka par viņu, bet ir prieks, ka izdevās kopīgi pavadīt laiku,” sarunā ar raidījumu “Sporta studija” atklāja Redklifa.
“Tā ir viena no lietām, kas distanču un maratona skriešanā ir ļoti īpaša. Tu esi kopā ar līdzīgi domājošajiem. Jūs esat pretinieki līdz brīdim, kamēr rit sacensības. Maratons ir gana gara disciplīna, lai sacenstos viens ar otru. Pēc finiša mums savā starpā ir lieliskas attiecības,” atklāja maratona rekordiste.
Divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē Pola bija vadošā skrējēja maratona distancē. “Nevar uztrenēt vai piespiest kādu, lai viņš saņemtos darīt vairāk. Šādai gribai jānāk no katra paša. Cilvēku var sagatavot fiziski, nodrošināt viņam labākos treniņa apstākļus. Tomēr, ja nav paša galvenā elementa – gribai strādāt vairāk, tad ar visu talantu nepietiks pareizajam balansam. Beigu rezultāts nebūs tāds, kādu cerētu iegūt. Nevar motivēt kādu, kurš nevēlas būt motivēts,” par pašu galveno maratonā stāsta Redklifa.
Sava pirmā maratona finišā Pola sasniedza otro ātrāko rezultātu maratona vēsturē – toreiz vēl pietrūka dažas sekundes līdz absolūtam rekordam. 2013 gada 13. aprīlī Londonā Redklifa bija apbrīnojami ātra – divas stundas 15 minūtes un 25 sekundes. Tas ir pasaules rekords, kuru Polai pagaidām neviena nav spējusi atņemt.
Pola atklāj, ka tad bijusi ļoti labā formā. Viņa zinājusi, ka vēlas noskriet katru kilometru pēc iespējas ātrāk, taču tikai beigās rēķinājusi galvā, kāds varētu būt rezultāts. “Aptuveni piecus kilometrus pirms finiša Pīters Eliots – bijušais britu 800 un 1500 metru skrējējs, atradās uz BBC translācijas motocikla. Viņš piebrauca man pavisam tuvu un kliedza, ka mans vīrs Garijs, kurš atradās priekšā pavadošajām mašīnām, teica – ja saņemsies, tad man ir visas iespējas izskriet zem divām stundām un 16 minūtēm. Tobrīd galvā pamatīgi lamājos: “Es jau skrienu, cik vien ātri varu. Būs, kā būs. Ātrāk es nevaru.”,” atceras Redklifa.
Sports ir sabiedrības spogulis, mākslas darbos jaušama šīs sakarības līdzība, tādēļ Pola labprāt apciemoja arī Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Dažos mākslas darbos viņa saskatīja līdzību ar savu karjeru.
Lai gan Pola ir rekordiste, viņai vēl nav izdevies tikt pie olimpiskās medaļas. Īpaši grūti viņai klājās Atēnās, kad iepriekš bija gūts savainojums, lietotas zāles, un sportiste no distances izstājās. Bet, viņasprāt, nav iemesla skumt – ir jāmeklē iemesli, lai cilvēks būtu priecīgs un laimīgs.
