Liene Spundiņa: Kad aicināju tevi uz interviju, tu teici, ka tev šis ir smags laiks.
Sindija Bukša: Jā, jā, ir diezgan smags laiks sportā, jo, ja man neiet sportā, tad neiet arī dzīvē.
Sports ir visa tava dzīve?
Es neteikšu, ka visa mana dzīve. Tā ir liela daļa manas dzīves, bet noteikti ne visa mana dzīve. Es negribu sevi definēt kā sportisti, kas tikai zina sportu un neko citu savā dzīvē. Tāpēc es esmu ļoti daudzpusīgs cilvēks un profesionāli nodarbojos ar sportu.
Par šo grūto periodu. Kas tev radīja raizes? Pastāsti tiem, kas varbūt to nezina.
Man radīja raizes mana trauma, ko es guvu Eiropas komandu čempionātā pirms aptuveni divarpus nedēļām. Skrējienā sanāca mazliet ieplēst muskuli, kas nav traģiski. Tas ir viss sadziedējams, pāris nedēļas tikai nost no sporta. Bet vistraģiskākais ir tas, ka tas notika nepareizajā laikā – tieši tad, kad tūlīt būs olimpiāde, tā visa sezona ir tādā "karstumā".
Un tad ir trauma... tas ir visstulbākais, kas var notikt ar sportistu. Un vispār trauma kā tāda – es esmu ļoti aktīvs cilvēks, un tad tev pasaka, ka tu tagad četras nedēļas neko nevarēsi darīt. Labi, es nevarēšu tagad četras nedēļas neko darīt. Tas iedzen mani tādā mazā depresijā. Man ļoti vajag to kustību, man vajag braukt ar riteni, skrituļslidām, skriet un vēl visu citu. Tas ir tas sāpīgākais, ka tu nevari to darīt. Bet ar to ir jāsadzīvo. Tas ir sports.
Sportā bieži ir šādas traumas. Vai no tieši šīs traumas tu varēji kaut kādā mērā izvairīties?
Noteikti. Vienmēr var izvairīties no traumām. Tas ir atkarīgs no tā, kā mēs strādājām līdz sacensībām. Šoreiz bija tā, ka es neko nejutu līdz tam. Parasti sportisti jūt, ja kaut kas nav kārtībā, ja kaut kas ir ar muskuļiem. Sportisti vispār jūt savu ķermeni vairāk nekā citi ikdienā. Bet šajā gadījumā nebija tās sajūtas. Es izgāju uz starta un jutos lieliski. Man likās, ka viss ir forši. Man arī pirmie trīs soļi, kurus es izskrēju... Man starts vispār ir ļoti slikts, man bieži to cilvēki saka, ka vajadzētu piestrādāt pie starta. Viss bija forši, un arī es skatījos atkārtojumā, ka viss bija izcili, bet kaut kādā ceturtajā piektajā solī sajutu sāpes un viss bija slikti. Bet tā notika.
Es tiešām nevaru pateikt, kāpēc tas tā notika. Varbūt kaut kādu nepareizu lēmumu pieņemšana pirms šīm sacensībām kopā ar treneri, kas arī ir smaga tēma savā ziņā.
Mums domas dalījās par to, ko vajadzētu skriet, ko nevajadzētu skriet pirms šīm sacensībām citās sacensībās. Varbūt tas bija tas atslēgas punkts, jo es jutu otru kāju, bet satraumēju pavisam citu kāju. Tas ir ļoti mistiski, bet varbūt tas bija kaut kāds rādītājs, zīme.
Bija domstarpības ar treneri. Kādu ceļu tu izvēlējies? To, ko ieteica trenere, vai kā pati juties tajā brīdī?
Sportistiem ir jāuzticas saviem treneriem. Ja jums nav savstarpēja uzticība, tad kāpēc jūs vispār kopā strādājat? Šajā gadījumā es, protams, uzticējos savai trenerei. Es zināju, ko viņa dara, un viņai jau bija pieredze ar mani iepriekš. Ja es pasaku, ka es nevēlos kaut ko skriet, tad viņai ir tāds: "Ai, tu gribi! Tev nav izvēles."
Šoreiz bija tas pats gadījums. Es teicu, ka es nevēlos pirms komandu čempionāta skriet 100 metrus Saldū, kas bija sacensībās. Viņa teica: "Nē, nē jāskrien, jāskrien!" Uzticējos: "Labi, ja tu saki, ka jāskrien, tad es skriešu." Nav variantu. Bet man personīgi tas nebija plānos, jo kaut kāda intuitīva sajūta manī raisīja domas, ka nevajadzētu skriet. Bet man ar treneri ir jābūt uzticībai. Varbūt šī uzticība šoreiz nenostrādāja tik labi kā iepriekš.
Šis sportistiem ir karsts laiks. Noteikti olimpiskais starts šajā gadījumā bija uz spēles?
Jā, pilnīgi noteikti olimpiskās spēles bija uz spēles, tāpēc, ka pēc tā komandu čempionāta man bija jāpiedalās Latvijas čempionātā, kas būtu izšķirošais punkts, vai tiksi uz olimpiādi vai nē; vai izpildīsi normatīvu vai dabūsi ranga punktus. Es satraumējos un man nebija iespējas vispār tur startēt, līdz ar to es jau automātiski izkritu ārā no visa šī ceļojuma. No otras puses, es nepārdzīvoju par to ļoti.
Tas ir sāpīgi, bet nepārdzīvoju, jo tagad Tokijā olimpiskās spēles nebūs tādas kā ierasts, ņemot vērā Covid-19 situāciju. Tu aizbrauc uz 48 stundām, nostartē, atbrauc atpakaļ.
Tas viss tev jāizdara divās dienās, un tev nav ne olimpisko spēļu atklāšanas, "afterparty" [noslēguma pasākuma], visā tā atmosfēra, ko parasti gūst olimpiskajās spēlēs. Varbūt tā tam bija jānotiek, ka man pēc trīs gadiem būs jānokļūst [olimpiskajās spēlēs] Parīzē un tur tas jāpiedzīvo. Es esmu jauna, man viss vēl ir priekšā.
Tev mērķis ir Parīze...
Šobrīd noteikti, jā, jo sportā ir jāuzliek mērķi. Mans mērķis bija Tokija, šobrīd mans mērķis ir saplīsis, ja tā varētu teikt. Un nākošais mērķis man ir jāuzstāda. Parasti to es daru ar lieliem mērķiem. Es uzstādu lielus mērķus, lai tos būtu grūti sasniegt. Un tos mazos mērķus līdz tam es mainu. Bet ar tiem mazajiem mērķiem es nokļūstu līdz tiem lielajiem. Galvenais ir tas, ka tev prātā stāv lielais mērķis. Un olimpiskās spēles noteikti ir mans sapnis. Ja es to nepiepildīšu, es mierīgi nevarēšu beigt sporta karjeru. Kaut vai man būs jāpiedalās šahā un jāizbrauc ar to uz olimpiskajām spēlēm. Es pat nezinu, vai tas ir olimpiskais sporta veids. Vienalga. Kaut vai šautriņmešana. Man tur ir jānokļūst, man ir jāpiedzīvo tas sapnis.
Kāpēc olimpiskās spēles ir tavs sapnis? Ko tas tev nozīmē?
Tas man ļoti daudz nozīmē tādā ziņā, ka sports vienmēr ir bijis mans lielais brālis vai lielā māsa. Tas, kas man iemāca dzīves uztveri, režīmu, norūda raksturu. Tas man vienmēr ir iemācījis ļoti daudz. Sports vienkārši mani pamainīja. Tāpēc olimpiskais sapnis ir tik dzīvs, jo visi sportisti, kas ar to nodarbojas profesionāli, vēlas nokļūt olimpiskajās spēlēs, jo tas ir karjeras augstākais punkts. Ja tu tur esi nokļuvis, tās ir robežas, kuras tu vairs nespēsi pārvarēt.
Olimpiskās spēles es varētu pielīdzināt Eirovīzijai, kas ir mūzikā. Tas ir augstākais punkts tavā karjerā.
Tāpēc tas ir mans sapnis. Tie sponsori, jā, protams, ja tu esi olimpietis, tad ir pavisam cita attieksme pret tevi. Tu vari savā CV ierakstīt un darbadevējam būs tāds: "O, forši! Tu esi olimpietis. Tas nozīmē, ka tu esi ļoti smagi strādājis, lai nokļūtu līdz tam. Tev ir tādas rakstura iezīmes, lai strādātu, ne tikai sportā, bet arī darba tirgū." Man liekas, ka tas ir tāds labs ieraksts CV un droši vien es to būtu ieguvusi. Bet nekas, viss priekšā.
Tu noteikti īpaši gatavojies Tokijai, jo tu minēji, ka tas bija tavs lielais mērķis. Cik tuvu tu biji savam mērķim, lai sasniegtu to?
Divas nedēļas pirms traumas es biju vēl rangā iekšā, kur tu pelni punktus piecu labāko sacensību laikā. Un es biju iekšā rangā, kas nozīmē manu dalību olimpiskajās spēlēs. Taču pēc tām divām nedēļām, tas jau bija komandu čempionāta ietvaros, biju mazliet izkritusi ārā no tā. Protams, man bija tā brīnišķīgā iespēja startēt un piedalīties Latvijas čempionātā, bet tas nenotika, līdz ar to es neiekļuvu atpakaļ rangā. Bet es tiešām biju ļoti tuvu un biju tādās kā ceļa jūtīs. Viss jau bija sarunāts - akreditācijas, viss, viss. Man jau prasīja, kurā dienā tu gribi braukt uz Tokiju. Bet tā notiek. Tuvu, bet tikpat tālu.
Ja tu tur startētu, cik labas izredzes tev tur būtu?
Es teikšu godīgi, ka šī sezona man ir bijusi tāda augšā lejā, augšā lejā. Nav bijuši tik labi rezultāti, kā es to gribētu.
Noteikti, ja es aizbrauktu uz Tokiju, es nenostartētu tādā līmenī, kā es vēlētos. Varbūt tas arī mani savā ziņā mierina, ka es nejūtos labā formā.
Līdz ar to, aizbraucot uz turieni, es negribētu būt kā tūrists, kā dīvānā sēdētāji to uzskata. Aizbrauc uz sacensībām, tu nenostartē labi un aizbrauc vienkārši ceļošanas pēc. Es uz nevienām sacensībām nebraucu ceļošanas pēc. Tie rezultāti šogad nav labi, es zinu, kāpēc tā ir, un es zinu, kas man būtu jāmaina, lai būtu labi. Vienīgais es būtu piepildījusi savu sapni, aizbraucot uz turieni.
Sportā vienmēr ir tā, ka kāds uzvar, kāds zaudē. Vai tu nejūties šobrīd kā zaudētāja?
Es noteikti jūtos kā zaudētāja. Man vispār nepatīk zaudēt, kā jau sportistei. Bet zaudēt arī jāiemācās. Ja tu spēj saprast, kāpēc un ko, tad tā savā ziņā nav zaudēta uzvara. Galvenais jautājums ir - kāpēc. Ja tu vari atbildēt uz šo jautājumu, tad tu neesi zaudētājs, tu esi ieguvējs. Vienmēr vajag atrast tās pozitīvās lietas tajā visā sliktajā, kas notiek. Šī ir super negatīva lieta, kas manā dzīvē ir, bet tā nedrīkst sabojāt visu manu turpmāko karjeru. Līdz ar to es skatos ar tādu turpmāko skatījumu uz sevi sportā. Viss būs labi.
Ko tu ieteiktu citiem, kaut ko citu karjerā darot, kam karjerā ir kāds zaudējums. Kā tam tikt pāri?
Viss, ko es jau iepriekš teicu – ir jāsaprot, kāpēc, jāskatās uz pozitīvo. Tikt pāri nekad nebūs viegli, jo būs jāiziet cauri tai sāpei.
Daudzi saka, ka vajag ignorēt, aizmirst, teikt, ka tas nav bijis, bet es personīgi nevaru aizmirst lietas.
Dažreiz liekas, kāpēc es nevaru aizmirst? Savā ziņā tam ir jāizdzīvo cauri, tev ir jāizsāp un pēc tam jāceļas. Vienkārši tu celies un audz, un pa to laiku saproti visas tās pozitīvās, negatīvās lietas.
Šobrīd tev ir tāds atpūtas periods. Vai jūti, ka tev vajadzēja šādu brīdi sev?
Noteikti, tāpēc, ka sports ir 24 stundu darbs katru dienu, man liekas. Tev ir jādomā par gulēšanu, ēšanu, treniņiem, kā tu atjaunosies pēc treniņa, līdz ar to tu visu laiku esi iekšā tajā ritmā, ka tev ir ļoti grūti iziet ārā no tā.
Un šī atelpa no sporta savā ziņā dod man jaunu pacēlumu, jo tagad es varu atpūsties, mēnesi darīt to, ko vēlos. Pavadīt laiku ar draugiem, ģimeni – tie cilvēki manā dzīvē bija aizmirsti.
Mamma vienmēr man jautā: "Nu kad es tevi redzēšu?" Bet es nezinu, man nākošo nedēļu ir sacensības. Mana omīte, lielākais fans, mani bieži neredz. Bet tagad man ir tā brīnišķīgā iespēja satikties ar cilvēkiem, izbaudīt laiku. Tad, kad es būšu to visu izdarījusi, man būs miers. Es būšu atkal iekšā sportā ar jaunu enerģiju, tāpēc es iesaku katram paņemt pauzi. Kā mēs zinām, izdegšana arī ir diezgan aktuāla tēma, un sportā noteikti var izdegt, jo tev visu cauru gadu ir jātrenējas, jāstartē sacensībās, tāpēc ir labi paņemt pauzi. Šoreiz tā ir piespiedu pauze, bet laikam liktenis tā bija lēmis. Es izbaudu šo laiku un ņemu to pozitīvi.
Šie ir ideāli apstākļi, lai atpūstos...
Tas gan, tas gan. Ļoti labs laiks, lai pavadītu vasaru ļoti kvalitatīvi.
Novēlu tev pavadīt kvalitatīvu vasaru un atpūsties, un gatavoties nākamajiem startiem un sezonai.
Jā, paldies. Tas man noteikti noderēs.