1956. gadā Jaunzeme triumfēja Melburnas Olimpiskajās spēlēs šķēpmešanas sacensībās un kļuva par pirmo Olimpisko spēļu čempioni Latvijā.
Savu laikabiedri sportā šodien godināja olimpisko spēļu laureāts basketbolā Valdis Muižnieks, vieglatlētikas vadība, šķēpmešanas kluba dibinātāja Valija Drauga, visu laiku titulētākais Latvijas šķēpraidis Jānis Lūsis, tāpat arī Mārcis Štrobinders , Gints Palameiks, olimpieši Vitolds un Ingrīda Barkāni, LOK Goda prezidents Vilnis Baltiņš un ziemas spēļu bronzas laureāte Ingrīda Amontova. Bijušie Ineses Jaunzemes darba kolēģi institūtā, kā arī citi-, kas vienkāŗši izrādīja cieņu viņas talantam un personībai. Piemiņas vietas tapšanā piepalīdzēja arī mākslinieks Ojārs Feldbergs.
LOK prezidents Aldons Vrubļevskis, atklājot piemiņas vietu, uzsvēra Jaunzemes mediķes profesionalitāti. Savulaik pati Inese atzina, ka visu savu apzinīgo mūžu bijusi ārste un tieši medicīna bijusi viņas dzīves sūtība, taču neilgais sportā pavadītais laiks un olimpiskā čempiones medaļa padarīja viņu slavenu, un plašākais publikai viņa asociējās kā šķēpmetēja.
Laika posmā no 1999.gada līdz savai nāvei viņa bija Latvijas Olimpiešu kluba prezidente. Viņa bija viena no ikgadējās Latvijas sakopšanas talkas idejas autorēm, 2002. gadā aizsākot “Lielās talkas” tradīciju. LOK prezidents Aldons Vrubļevskis: „Vietas izvēlē apstājāmies pie vietas, kur viņa pavadījusi lielāko savas dzīves daļu - vairāk nekā 40 gadus. Viņa bija izcila sportiste, 50. gadu zvaigzne šķēpmešanā. Viņa bija arī vienkārši labs cilvēks un augsti kvalificēta ārste.”
Raimonds Bergmanis ne tikai pārņēma Olimpiešu kluba vadību pēc Ineses Jaunzemes aiziešanas citā saulē, bet arī pats cēla, nesa un vēla šo akmeni no Jaunzemes lauku mājām, kas atrodas Limbažos. Inese ir kremēta, tādēļ nav tādas vietas, kur varētu atcerēties un Jaunzemi pieminēt, tādēļ radās ideja par piemiņas akmeni.
„Tā nav gluži mana ideja par šīs piemiņas vietas izveidi, bet pēc tam pieslēdzos. Braucām uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu runāties, vai šeit tā vieta varētu būt. Braucām uz Jaunzemes lauku mājām Limbažos, un tad meita Vita teica, ka šis ir tas akmens, pie kā māte bieži apstājās, pasēdēja un arī aprunājās…” saka Bergmanis.
„Kad es studēju, tad jau mēs visi zinājām, ka viņa ir olimpiskā čempione, taču man viņa palika atmiņā kā izcila pasniedzēja. Tieši šajā mājā viss notika. Man bija daudz svarīgāk, kā viņa attiecas pret pacientiem. Tepat ir viņas nodaļa, operāciju zāle un šī ir īstā vieta, kur tam piemiņas akmenim būt,” savu medicīnas pasniedzēju atcerējās Jānis Vētra.
