Runājam par skriešanu ar Tomu Grēviņu

Jaunums: podkāsts tiem, kas vēlas skriet

Runājam par skriešanu ar Tomu Grēviņu

#2 | Rīgas maratona organizētāji Aira Leite, Aigars Nords un Mārtiņš Priede

#1 | Rekordists Valērijs Žolnerovičs

Ātrākais Latvijas maratonists Žolnerovičs: nederēja korim un sāka skriet

Valērijs Žolnerovičs ir pašreizējais Latvijas rekordists maratonā – 2017. gadā viņš Rīgas maratonā finišēja pēc divām stundām, 14 minūtēm un 23 sekundēm, sasniedzot arvien nepārspētu rezultātu. Kā aizskriet līdz tādiem panākumiem – gan par motivāciju un iedvesmu, gan tīri praktiski par apavu izvēli, Žolnerovičs pastāstīja podkāstā "Runājam par skriešanu ar Tomu Grēviņu".

Kas zina, kā Valērija dzīve būtu iegrozījusies, ja viņam būtu dziedāšanai piemērota balss – 5. klasē viņu izmeta no kora, jo balss galīgi tam nederot.

"Es ļoti gribēju dziedāt, bet tad biju apvainojies un sev nozvērējos, ka nekad mūžā vairs nevienā korī nedziedāšu," pastāstīja Valērijs. Dziedāšanas karjeras nepatīkamās beigas bija stimuls vairāk pievērsties sportam. "Sāku skriet jau bērnībā – manā paaudzē visi skrēja un visi skrien. Esmu no Ventspils, un mums tur bija lielisks sporta skolotājs – Dainis Lodiņš. Arī sportā, tāpat kā jebkurā mācību priekšmetā, viss ir atkarīgs no skolotāja," teica Valērijs. Regulāri un nopietni trenēties sācis visai vēlu, mācoties 10.klasē. Tagad jau pats ir trenera amatā, paralēli vēl mācās par masieri un atzīst – ir superīgi, ka dzīvi par pavadīt sportā.

Kā Valērijs nonāca līdz savam pirmajam maratonam?

"42 kilometru distance pie manis atnāca tikai pēc 11 sportošanas gadiem. 2000. gadā es sāku regulāri trenēties un man liekas, ka 2011. gadā, ja nemaldos, pavasarī bija pirmais maratons. Sākumā tie bija krosi, stadions, manēža. Tā, kā tam vajadzētu pēc loģikas būt vieglatlētikā, – tu sāc ar stadionu un tad izaudz līdz garākiem gabaliem," paskaidroja Valērijs.

Viņa pirmais maratons bija Hanoverē, Vācijā, jo tur rīkotāji bijuši gatavi segt daļu izdevumu, lai sportists varētu piedalīties. Valērijs saka, ka toreiz bija ļoti sabijies, bet cerības piepildījis.

"Pirmo pusi skrēju ļoti piesardzīgi. Dabūju arī tādu lūzienu, jo bija kāds brīdis, ka sāka viss traucēt. Vējiņš uzpūš – traucē, divu soļu pacēlums – traucē. Tā kā sliktam dejotājam, viss sāka traucēt. Bet es no maratona dabūju pilnu emociju gammu – bija gan patīkamas sajūtas finišā, gan lielas mocības ap 36. kilometru. Tā emociju gamma bija plaša," atmiņās gremdējas sportists.

Debijas maratonā Žolnerovičs izcīnīja 17. vietu un bija trešais labākais no Eiropas skrējējiem. Pēc Hanoveres maratona Valērijs kļuva par visu laiku otro ātrāko Latvijas maratonistu aiz Aleksandra Prokopčuka, kurš jau tobrīd bija un joprojām ir viņa treneris.

Kad parādījās ideja par Latvijas rekordu, vai to kāds iepotēja?

"Nē. Tagad, kad ir tās jaunās botas parādījušās, vispār pasaules mērogā Latvijas rekords vīriešiem ir salīdzinoši zems. Mums kā skrējējiem katrs rekords ir mērķis, uz ko tiekties, vismaz savā dīķī. Kad es pirmo reizi laboju Aleksandra Prokopčuka rekordu Vīnē, man nebija uzdevums tieši Vīnē to labot. Bet es biju Ventspils Olimpiskā centra sastāvā, un man bija uzdevums tajā gadā labot Latvijas rekordu. Tas bija jāizdara vai nu Vīnē, vai rudenī nākamajā maratonā. Divi vai trīs mēģinājumi gadā, ne vairāk," pastāstīja maratonists.

Sportists Prokopčuka rekordu Vīnē laboja par vienu sekundi. "Tas arī bija tāds sarežģīts maratons. Īss sagatavošanās posms, jo parasti jau tu kādus trīs mēnešus iepriekš zini, kur un kad būs starts. To, ka skriesim Vīnē, uzzināju tikai kādas piecas vai četras nedēļas pirms starta," atminas Valērijs.

Vai profesionālajā maratona skriešanā pēta trasi - cik ļoti analizē, kas tur būs un vai skrējēji tā kā autobraucēji to mācās no galvas?

"Vispār nē, nu es nē," atzīst Valērijs. Viņš saka, ka trasi, protams, papēta, bet vēl labāk, ja ir kāds pazīstams, kas tur jau bijis un var pastāstīt. "Trases reljefs ir viens, bet otrs ir, kā vēji pūš vai nepūš. Tam gan uzmanību vairāk pievērš brīdī, kad esi atbraucis uz maratonu. Parasti tā ir piektdiena, kad ierodies, un tad ir visādas tehniskās sanāksmes, kur stāsta par trasi. Tāpat ir arī Rīgā, kur stāsta par trasi, par gaidāmo temperatūru, vēja virzieniem un stiprumiem," sacīja Valērijs. 

Visvarīgākais pievērst uzmanību ir tehniskajās sanāksmēs, jo tad var attiecīgi sagatavoties starta dienas apstākļiem.

"Skaidrs, ka, ja tu gatavojies kalnainiem maratoniem, tad treniņi tiek pakārtoti vairāk skriešanai kalnā, no kalna lejā. Man nav bijuši plānoti tik reljefi maratoni, lai es tam kaut kādus treniņus pakārtotu. Vienreiz gan es tādā maratonā nejauši nokļuvu – man stāstīja, ka maratons ir gluds kā galds, bet beigās tāds nebija", atceras Valērijs.

"Tas bija "Bronze Label" [Starptautiskās vieglatlētikas jumtorganizācijas kvalitātes bronzas zīmes līmenis] maratons Anglijā, Bornmutā. Braucot uz turieni, man menedžeris stāsta, ka tas ir ātrs, gluds, lielisks maratons. Es ieslēdzu pulksteni un pēc tam es mājās skatos, ka man bija posmi trasē, ja vidējais laiks bija 3 minūtes un 15 sekundes uz kilometru vai 3:18 uz kilometru, tad man bija brīži kur es kalnā skrēju pa 4:50 un no kalna zem 2:50 mazliet – ļoti krasas atšķirības. Es tur skrēju pa promenādi, cilvēki ar suņiem staigā un viss notiek, kamēr tu tur krustām šķērsām lavierē. Tad es nobrīnījos, jo tajā brīdī arī Rīga bija "Bronze Label". Organizācijas un trases noslēgtības ziņā tik liela atšķirība, kā debesis un zeme, bet abiem vienāds reitings. Tas man lika padomāt, kā federācijas izlemj, kurā līmenī kurš maratons.

Tas bija zemākā līmeņa maratons, kādu es biju skrējis, no organizēšanas skatupunkta," saka maratonists.

Dažos maratonos noteikts, ka elites skrējējiem aizliegts lietot austiņas un jebko klausīties. Vai treneri mēdz kaut ko stāstīt austiņās? Valērijs saka, ka skriešana nav riteņbraukšana, kur var austiņās pateikt kādu informāciju. Viņš pieļauj, ka kādām lielākām komandām, kur ir menedžeri, viņus var salikt pa trasi, lai dod kaut kādu informāciju. "Bet nu visi, kas skrējuši maratonu saprot, ka tajā brīdī, kad tev nav jaudas, tad nekas, ko var pateikt, neliks ātrāk skriet. Es nekad neesmu redzējis nevienu, kas skrietu ar kādām austiņām. Pētījumi gan rāda, ka mūzika var uzlabot sniegumu – ja dziesmu var dabūt pareizā ritmā," viņš saka.

Kā ir ar skriešanas apaviem – kad sāks aizliegt speciālos apavus?

"Kaut kas jau ir aizliegts, kaut kas ir sadalīts – ar ko drīkst un ar ko nedrīkst stadionā skriet. Bet man liekas, ka tās kurpes ar ko Eliuds Kipčoge noskrēja maratonu zem divām stundām, tās ir aizliegtas. Ir izstrādāti kaut kādi maksimālie augstumi, maksimālie kritumi kādi var būt no papēža līdz pirkstgaliem un tādas lietas," saka Valērijs. Viņš pieļauj, ka elites skrējējiem – superzvaigznēm, piemēram, jau minētajam Kipčogem, Boltam, Bekelem, īpaši vienām sacensībām uztaisa apavus, kas piemēroti konkrētai trasei.

Vai elites sportistiem ir pilna māja ar apaviem? "Nu, tām botām arī vajag atpūsties. Parasti apavus piemeklē tam uzdevumam, ko plāno veikt, – ātrāks skrējiens, lēnāks skrējiens, lēcieni, skrējiens pa mežu vai asfaltu, tam visam apavi atšķiras. Vieni apavi treniņiem, citi sacensībām.

Viss ekipējums sacensībām ir svēts un stāv atsevišķi – sākot ar kurpēm, zeķēm, beidzot ar krekliem, iesildīšanās biksēm, jakām un cepurēm.

Mūsu līmeņa atlētiem nenosaka, ko vajag un ko nevajag, – tev atved somu vai divas ar tava izmēra ekipējumu un viss," atklāj Valērijs.

Kā Valērijs atrada savas skriešanas kurpes?

"Katram sporta ekipējuma ražotājam ir sacensību apavi. Tādu nav bezgalīgi daudz, 4 vai 5 pāri. Tad tu skaties, piemēri. Es skriešanas apavus uzvelku, un pirmā sajūta vienmēr ir vispareizākā. Ir bijuši apavi, kurus es uzvelku un uzreiz man nepatīk, tad uzvelku nākamā gada modeli un patīk. Tās botas arī gadu no gada mainās, un ne vienmēr ražotāji trāpa. Bet es pēc sajūtām izvēlos," pastāstīja sportists.

Skriešanu uzskata par vienu no demokrātiskākajiem sporta veidiem, ar ko var nodarboties teju ikviens. Valērijs saka, ka, ņemot vērā svaru, vecumu un kaites, ikviens varbūt arī tomēr nevar skriet, bet lielākā daļā – jā.

Kā elitei treniņu plāni atšķiras no amatieriem?

"Būtiskākā atšķirība ir tā, ka profesionālim visa dzīve ir pakārtota treniņiem. Neatsverama un viena no galvenajām treniņu procesa sastāvdaļām ir atpūta. Tu trenējies nevis tad, kad tu skrien, bet pēc tam, kā tavs organisms adaptējās slodzei. Mums ir iespēja atpūsties un biežāk taisīt jaudīgākus treniņus nekā amatierim. Profesionālis biežāk arī rūpējas par savu veselību – regulārākas analīzes, regulārāki ārsta apmeklējumi. Tā ātrāk var konstatēt kādas problēmas un ar fizioterapeita palīdzību mēģināt tikt galā. Atpūta ir visbūtiskākais," uzsver pieredzējušais sportists.

Kas ir lielākās kļūdas, ko pieļauj skriešanas amatieri?

Valērijs saka, ka tipiskākās kļūdas ir liels slodžu pieaugums un tas, ka sāk skriet pārāk lielā ātrumā. "Daudzi kautrējas skriešanu pamīšus ar iešanu apvienot, es tā esmu darījis. Vajag vairāk ieklausīties sevī un mazāk domāt par to, ko citi par mani domās. Vienkārši vajag darīt to, kas tev ir jādara," sacīja sportists. "Ir kādas dienas, kad vienkārši neskrienas. Bet, ja kaut kas sāp, tad ir skaidrs, ka jāizstājas. Domāju, ka

profesionāls sportists ir treniņos pavadījis daudz vairāk stundu un līdz ar to labāk ir iepazinis savu ķermeni, labāk to sajūt.

Tad pie kādām noteiktām pazīmēm viņš māk izfiltrēt, vai tas, kas notiek ar ķermeni, ir normāli, vai tās ir sajūtas, kas pirms tam nav bijušas," pastāstīja Valērijs. No šīm sajūtām tad attiecīgi ir jāpieņem lēmums par tālāko rīcību – izstāties vai turpināt. 

"Man tādas sajūtas sacensībās nekad nav bijušas no veselības viedokļa. Stadionā ir bijis tā, ka piedalies ar cerībām un jūti, ka tajā dienā neiet. Tad saproti, ka nav jēgas skriet, ja rīt ir otrs starts," uzsvēra Valērijs.

Kā Žolnerovičs 2017. gada 14. maijā Rīgas maratonā sasniedza Latvijas mērogā līdz šim nepārspētu rezultātu?

"Man iedeva peismeikeru (tempa turētāju) – 5 minūtes pirms starta pateica, ka, re kur šitais džeks tev būs paceris. Es nevaru teikt, ka man ar maratoniem ir baigi veicies. Man ir laikam viens maratons Frankfurtē, kur es esmu skrējis grupā līdz 30 kilometriem. Pārējie visi man ir pa celmiem gājuši. Šis pieminētais Rīgā bija peismeikers, kuram bija jāskrien 3:12, nu apmēram kaut kas tāds. Mēs skrējām robežās no 3:25 līdz 3:00. Temps visu laiku bija ātrāk, lēnāk, ātrāk, lēnāk. Iespējams, tas traucēja vairāk, nekā palīdzēja. Viņš mani līdz 25 kilometriem noveda un tālāk es skrēju pats. Liekas, ka tā diena bija diezgan silta. Kaut kā man nav bijuši tie ideālie apstākļi – plus 10 grādi un bezvējš. Man vienmēr maratonos ir vai nu liels vējš, vai nu karsts," ar smaidu atceras Valērijs. Bet kurā brīdī viņš saprata, ka būs rekords? To Valērijs lāga neatminas – varbūt uz Vanšu tilta, maratona 37. kilometrā, nojautis, ka ir iespēja sasniegt rekordu.

Bet arī šis rekords reiz kritīs, viņš saka, jo tam jau rekordi domāti.

"Tas ir tāds mērķis, uz ko tu tiecies. Es domāju, ka puišiem, kuri tagad skrien, ir forši tas, ka ir tie mērķi," sarunas piebilda maratonists, kurš savu vārdu Latvijas sporta vēsturē jau ierakstījis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt