Caune sarunā ar Latvijas Televīzijas "Sporta studiju" atzina, ka īpaši izbauda skriešanu augsta līmeņa sportistu konkurencē.
"Pirmo reizi tas kaifs bija, kad es startēju U-20 Eiropas čempionātā pie gadu vecākām meitenēm. Man bija kaifs, kad es nostājos jau rindā pie viņām blakus," īpašās sajūtas atceras Agate. "Kad es 5000 metros tiku trijniekā, tas man vispār bija kaifs. Kad notika apbalvošana, protams, [uzvarētājai] skanēja Spānijas himna, bet iekšēji es raudāju, jo es biju uz pjedestāla – otrajā vietā. Man tas bija daudz. Kaut es nebiju pirmā, bet man bija lielisks rezultāts un lieliska vieta. Un es iekšēji aiz priekiem biju ļoti saviļņota par to, ko esmu izdarījusi."
Jau skriešanas gaitu pirmsākumos Agate bija ļoti motivēta.
Ja sākotnēji dzinulis bija neatpalikt no citiem, tad vēlāk pirmie panākumi jau ļāva izbaudīt savu varēšanu un mudināja tiekties arvien augstāk.
"Sākumā, kad nācu uz treniņiem, es biju vājākais meitēns, un likās – es arī gribu skriet tik ātri, kā citi mani treniņu biedri sākumā skrēja," pastāstīja Caune. "Jo es nespēju tik ātri skriet, un tad, kad es atradu savu disciplīnu, respektīvi garās distances, es sapratu – šis mani aizrauj, man sanāk! Protams, bija grūti, bet tas mani aizrauj – es varu, varu, varu. Man iekšā bija sajūta, ka es varu kaut ko vēl labāk un vēl stiprāk. Tad es gāju uz to, un tagad esmu priecīga, ka esmu sasniegusi jau tik daudz, un es ceru, ka turpināšu to darīt."
Agate treniņos var skriet ilgi, pusotru stundu no vietas, noskrienot vienatnē vairāk nekā 20 kilometru. Viņai patīk nebūt barā.
Uz Agates treniņu Valmierā kopā ar "Sporta studiju" devās Latvijas spēcīgākā 400 metru skrējēja Gunta Vaičule. Pirms pieciem gadiem viņa kļuva par U-23 Eiropas čempioni, šogad Eiropas čempionātā Gunta laboja personisko rekordu un izcīnīja 10. vietu. Gunta ir Latvijas Olimpiskās komitejas Atlētu komisijas vadītāja un Latvijā ir ieguvusi maģistra grādu tiesību zinātnēs.
"Es sekoju Agatei startos. Es esmu redzējusi, kā viņa trenējas," pastāstīja Vaičule. "Sevišķi ziemā, jo ziemā es diezgan bieži braucu uz Valmieru. Es zinu, kas ir Agate Caune, un man ir liels lepnums par viņu! Un patiesībā man ir gaiša vīzija par viņas sportiskajām gaitām."
Agatei diena sākas pirms sešiem rītā. Pirms došanās uz skolu viņa noskrien piecus līdz septiņus kilometrus, pēcpusdienā ir otrais treniņš.
Šoreiz viņa trenējās bez trenera Raita Ravinska, kurš apslimis.
Pirms satikt Agati, Gunta uzsvēra, ka viņu interesē, kā jaunā skrējēja jūtas konkurentu vidū, jo Vaičule savulaik un reizēm vēl joprojām cīnās ar zemu pašvērtējumu. Caune gan atzīst, ka viņai ļoti patīk izaicinājumi spēcīgā konkurencē.
"Man, piemēram, ļoti patīk sacensties un izaicināt sevi. Tas pats bija [pasaules junioru čempionātā] Kolumbijā – izaicinājumu pilns process līdz tam. Bet, kad es varēju skriet kopā ar etiopietēm, kenijietēm, ugandietēm... tas man bija tāds vau. Tas nav – ak, Dievs, ak, Dievs, ko lai tagad dara? Nē, protams, ir uztraukums, bet es mēģinu, riskēju, daru. Vai man sanāks, vai ne, bet es mēģinu un riskēju."
Agate mācās Valmieras Valsts ģimnāzijas 12. klasē un ir droša, ka nākamgad sāks studijas. Iecerētā specialitāte – sporta menedžments. Ļoti iespējams, ka tas notiks Amerikā.
"Tas ir ļoti liels lēmums. Būt prom no ģimenes, prom no sava trenera, jo tas ir kaut kas jauns. Tāds kā lēciens nezināmajā," nākotnes perspektīvas iespējamo studiju ASV kontekstā raksturoja Caune.
Arī Vaičule atceras laiku vēl pirms studijām un sarunā ar Cauni sacīja, ka jaunā sportiste līdz ar skolas beigšanu būs lielās krustcelēs. Guntai gan šķiet, ka Agatei ar psiholoģiju viss ir labākajā kārtībā un skrējēja izdarīs vislabāko izvēli.
"Vēl nav beigta vidusskola, bet jau nāk tās vēstules [no augstskolām] un tu jau mēģini izvērtēt, pārdomāt. Un nāk vēl viens, vēl viens... Tu paskaties to universitāti, izčeko mājaslapu, varbūt kāds latvietis tur ir studējis... Kaut kā nobijos, bet man liekas – labi, ka nobijos," par savu pieredzi pastāstīja Vaičule.
Caune atzīst, ka nekad vēl nav cīnījusies par komandu, bet vienmēr ir cīnījusies pati par sevi, par savu rezultātu, jo uz kādu palīdzību no malas var necerēt.
"Tu vienkārši pati trenējies un dari. Bet tas tāds liels, būtisks lēmums [par iespējamām studijām ASV]. Arī izglītība un līmenis, kā tur māca. Arī valodas barjera. Visvairāk mani biedē valodas barjera," teica Caune.
Agate iezīmē arī izcilības blaknes – ziedošanos sportam ir grūti izprast līdzcilvēkiem, kur nu vēl vienaudžiem, kam prātā ballītes.
Vienlaikus viņa uzsver, ka ģimene ir viņas labākā atbalsta komanda.
"Trasē, kad bļauj mana māsa, man liekas, ka pa visu stadionu var dzirdēt, ka viņa bļauj par mani. Bet man to vajag. Man tas palīdz," atbalsta nozīmi uzsvēra jaunā skrējēja.
"Mani neviens nevarēja izprast par to, kā man iet sportā," savukārt atzina Vaičule. "Kaut vai elementāri saprast, kā es jūtos treniņā vai pēc treniņa. Draugu vidū vai pat ģimenē, jo vienkārši nebija sportistu starp viņiem."
Agatei ļoti patīk, ka viņai ir sporta speciālists, psihologs, ar kuru parunāt.
"Jā, man prieks, ka esmu tādu cilvēku atradusi, ka mēs kopā varam strādāt, ka viņš man palīdz, saprot mani. Dažreiz liekas, ka pat labāk ar viņu izrunāties, nevis ar vecākiem," atzina Caune. "Nevis tāpēc, ka vecāki nesaprastu, bet liekas, ka tas cilvēks nav diendienā ar mani kopā un man prieks aiziet pie cilvēka, kas vienkārši uzklausa mani."
Arī Gunta šobrīd sportā ir ļoti motivēta, taču atzīst, ka Agate pat labāk spēj visu sevi veltīt sportam. Tomēr tas nav brīnums, zinot kaut vai to, ka Gunta nu jau divus gadus ir arī mamma.
Vaičule labprāt no jaunās vieglatlētes šo to vēl pamācītos, piemēram, mērķtiecību un fokusēšanos.
"Fokuss, fokuss, kā es cenšos fokusēties... Es jau nezinu, priekš manis tas strādā," teica Caune. "Es cenšos pie tā piedomāt, piestrādāt. Ja tas man palīdz, esmu ļoti priecīga par to."
Agate cenšas pārējās lietas nolikt malā un strādā, lai arī tas nav viegli. Savukārt Vaičule uzsvēra, ka ar Agati noteikti var lepoties.
"Jātaisa vēl viena intervija ar Agates vecākiem un tad jāsaprot, kā pie tādiem bērniem tikt, kā viņus izaudzināt. Bet es droši vien būtu nenormāli lepna, ja man būtu tāda meita," sacīja Vaičule. "Es guvu apstiprinājumu tam, ka, man šķiet, Agate ir ļoti gudra. Viņa ir tāda ļoti jaudīga. Ir latviešu teiciens, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu. Nogāzīs viņa vezumu, par to šaubu nav."
Vaičule cer, ka ar abām ar Cauni būs iespēja satikties 2024. gadā Parīzes olimpisko spēļu sportistu ciematā. Abām skrējējām tad būtu, par ko parunāt.
