Caune mācās Valmieras Valsts ģimnāzijas 12. klasē un ir apņēmusies jau šogad sākt studijas. Pērnvasar Agate pasaules junioru čempionātā Kolumbijā sasniedza 4. vietu, piekāpjoties tikai trim Āfrikas skrējējām. Gadu iepriekš viņa vēl 16 gadu vecumā izcīnīja sudrabu U-20 Eiropas čempionātā. Šobrīd Agatei pieder desmit Latvijas rekordi dažādās junioru vecuma grupās. Pērn, tikko sasniegusi 18 gadu vecumu, Agate uzstādīja personisko rekordu 10 000 metru skrējienā, un par viņu ātrāk Latvijā ir skrējusi tikai Jeļena Prokopčuka.
Dāvids Ernštreits: Baterijas nav beigušās? Divas sezonas viena gada laikā – ja mēs tā dabiski noslēdzam ziemas sezonu daudzos sporta veidos, tad par tevi domājot, arī liekas: "Tagad viss, atpūta." Bet tā ir tikai tāda maza pussezoniņa vai kā to ziemā vispār nosaukt?
Agate Caune: Jā, dažas nedēļas atpūta, un jau jāsāk lēnām gatavoties vasaras sezonai, kas man ir pati svarīgākā.
Daudzi vieglatlēti vispār izlaiž ziemas sezonu. Kāpēc jūs izlēmāt startēt?
Izvēlējāmies pārbaudīt manas ātruma spējas, jo zinām, ka manēžā ir īsākas distances. Garākā ir tikai trīs (kilometri), bet es jau fokusējos uz pieciem un desmit. Domāju, kāpēc gan neiziet no komforta zonas, pastrādāt ar savām ātruma spējām un redzēt, kas man sanāks.
Viens erudīcijas jautājums – vai tu maz zini, cik Latvijas rekordu tev pieder?
Deviņi vai desmit. Tas desmitais tur tā… Desmit skaitās. Tur ir jāpainteresējas. Ja viņu ieliek sistēmā, tad ir desmitais, ja ne, tad ir deviņi. Bet esmu priecīga arī par to pašu.
Agate, aizvadīts pirmais starts pieaugušo konkurencē starptautiskā arēnā. Latvijā, protams, esi startējusi Latvijas čempionātos un ar lieliem panākumiem. Kādas atziņas?
Tā bija neaprakstāma pieredze. Es biju ļoti priecīga tur būt. Mājās atbraucu ar vienkārši fantastiskām emocijām. Biju ļoti priecīga arī par to, ka man bija treneris blakus, ka viņš varēja tur būt, pastāstīt man par taktiku, kā jāskrien, un arī būt blakus, kad es atkārtoju jaunu Latvijas U-20 rekordu. Tas bija pats foršākais.
Par to taktiku. Liekas ļoti interesanti, kādu vēstījumu tu nodevi pusfinālā, pamatīgu distances daļu skrienot visām pa priekšu. Vai tas bija kāds plāniņš, ka "es te esmu un pamaniet mani. Šī meitene ir ienākusi sabiedrībā?"
Jā, tas tiešām bija tīrais taktikas skrējiens. Man vēl nav tās pieredzes, kā jāskrien taktikas ziņā, bet mēs ar treneri jau bijām vienojušies, ja temps ir par lēnu, man ir jāiet uz priekšu, jābūt līderei, jo
es apzinos savas vājās un labās īpašības. Vājās ir tās, ka man ir jābēg distancē, es nevaru atstāt uz pašām beigām.
Gāju uzreiz uz to, ka es bēgu prom. Ja man sanāk, tad es tieku finālā. Es to arī darīju un tiku. Tas bija pats galvenais – tikt finālā. Man tas sanāca.
Tu skrien pa priekšu pirmoreiz Eiropas čempionātā pieaugušajiem. Droši vien labi apzinies, ka tā nebūs līdz finišam. Kas tajā brīdī ir galvā? Kā sarēķināt spēkus tā, lai tu būtu trešā, ceturtā, lai tas dod iecerēto rezultātu finišā?
Kad es skrēju pa priekšu, teicu sev: "Tu vari līdz galam, līdz galam, turi, turi!" Kad viņas sāka man iet garām, es pie sevis: "Mēģini turēt pēc iespējas ilgāk viņām līdzi, sēdi astītē." Pats labākais bija, ka es to pēdējo kilometru varēju vēl uzkāpināt, tas sanāca ļoti ātrs.
Man bija prieks, ka es spēju viņām turēt līdzi.
Es apzinos, cik grūti man bija pirms gada, kā es cīnījos, lai izskrietu deviņas minūtes un 20 sekundes, un tagad jau rezultāts bija pie 9:00. Es biju priecīga, ka varēju viņām turēt līdzi.
Tavs rezultāts astoņas minūtes un 56,88 sekundes ir arī jauns Eiropas U-20 rekords?
Diemžēl vairs nav. Pietrūka mazāk nekā sekunde.
Latvijā tas tā tika ziņots, bet zinu, ka tava mamma jau bija skaitījusi visas tās simtdaļas un desmitdaļas. Asie elkonīši! Vai kaut ko jaunu uzzināji par elkoņiem, starp pieaugušajiem skrienot?
Jā, tas tāpat tiek darīts. Kad pie jauniešiem un junioriem skrēju, esmu dabūjusi pati vai kādam iesitusi skrienot. Tas tāpat notiek arī pieaugušo konkurencē un vēl izteiktāk manēžā, jo ir šaurākas virāžas, un tu dabū... Tev jāsaprot, ja tu gribi pati skriet un cīnīties par savu vietu, tev arī tas pats jādara. Protams, līdz zināmam mēram, bet par sevi ir jācīnās.
Skatoties likās diezgan jauna kompānija. Tā ir viena no īsākajām izturības disciplīnām, bet arī konkurentes likās gados jaunas meitenes...
Jā, man liekas, maksimālais vecums bija 30 gadi. Tiešām jauna konkurence, bet spēcīga.
Turcijā startēja arī skrējēja Gunta Vaičule. Vai izdevās vienai otru atbalstīt? Kā tas komandas gars veidojās?
Jā, protams. Mēs dzīvojām kopā vienā istabiņā. Viņa bija atbraukusi uz manu priekšskrējienu un redzēja arī manu finālu. Es diemžēl nebiju uz viņas priekšskrējienu, jo es gatavojos pati, bet es redzēju viņas pusfināla skrējienu. Es biju call room (pulcēšanās telpā). Kad bija viņas skrējiens, mani vāca kopā un es skatījos, kā Guntai iet.
Tiešām forši būt kopā ar pieredzējušu sportisti un dzīvot vienā istabiņā, uzzināt daudz ko jaunu.
Viņa daudz ko pastāstīja. Tās bija neaprakstāmas sajūtas, ka vari ar tādu sportisti parunāt un viņa tev iedod arī padomus.
Kāds bija būtiskākais no padomiem?
Par sacensībām, sacensību plānošanu, kā strādā menedžeris. Tas cilvēks jau startē augstā līmenī, visu zina. Ja tu kā jauns, zaļš gurķītis nāc iekšā, jauns sportists, tad ir forši parunāties ar to sportistu, kas jau daudzus gadus ir tādā apritē.
Varbūt, gatavojoties konkrēti šim startam, bija kāda starta rutīna? Vajadzēja pamainīt vai viss tavējais tomēr?
Nē, man paliek sava starta rutīna, jo katrs jau gatavojas startam, nobriest psiholoģiski, katrs dara savādāk.
Ko nedrīkst ar tevi darīt starta dienā? Kādi ir tie laika nogriežņi, kad nedrīkst ar tevi runāt?
Pirms starta, kad es aizeju uz call room, mums ar treneri jau ir izrunāts kādu stundu, pusotru, kā skriesim. Iesildīšanās laikā viņš pajautā, kā es jūtos, novēl veiksmi. Tad jau es ieeju pati savā pasaulē. Nevis pasaulē, bet ar sevi tā nomierinos un fokusējos uz skriešanu.
Call room ir tā vieta, kur jūs gaidāt iziešanu stadionā?
Jā. Ir divi call room. Pirmajā savāc visus kopā, tu atzīmējies. Otrajā piespraud numurus un izdari visas nepieciešamās lietas – naglenes uzvelc.
Esi skrējusi Kolumbijā, arī Āfrikā. Augstkalne, karstums – kā tu jūties šajos apstākļos? Ja runā par garajām distancēm, par ziemeļniekiem, kā tu tur jūties?
Augstkalnē ir grūtāk skriet. Es vēl pat neesmu bijusi nometnē augstkalnē. Kad es biju pirmoreiz Kenijā sacensībās augstkalnē, es to izjutu. Ir grūtāk elpot, ir grūtāk skriet. Kolumbijā bija savādāk. Tur arī bija augstkalne, bet zemāka. Tāpat izjūti, ka ir neliela aizdusa.
Tāpēc man varbūt jāplāno nometnes, jo es zinu, ka daudzi skrējēji brauc uz augstkalnēm, strādā tur, tad, atbraucot atpakaļ uz Eiropu, viņiem ir daudz vieglāk skriet.
Tā ir jauna iespēja, kas man jāapdomā. Varbūt tas man var palīdzēt kļūt spēcīgākai.
Vienmēr, lasot intervijas vai ar tevi runājot, ir prieks dzirdēt, cik ļoti tu novērtē to, ko vari pati izdarīt. Tās pašas Āfrikas skrējējas – tu ar viņām spēj konkurēt. Kādi ir tie atziņas brīži: "Hei, es skrienu vienā ātrumā ar viņām!"?
Tas ir kaut kas neaprakstāms, jo, kad es sāku sportot, nevarēju pat iedomāties, ka vispār skriešu tādā līmenī, varēšu braukāt uz tādām sacensībām. Kad es tiešām varu skriet ar viņām kopā, tā sajūta liek dzīties uz priekšu: "Es varu, jāturpina, jācīnās, jāskrien kopā." Tas tiešām ir forši.
Skaistajā Valmieras manēžā tu skrien visiem pa priekšu. Kā tad ir sevi motivēt, piespiest sevi skriet ātrāk un ātrāk, lai pēc finiša ir tādas emocijas?
Tur ir ļoti jāstrādā ar sevi psiholoģiski. Video es pat redzu, kā es sevi iepliķēju, saņemos: "Davai, Agate!". Tas ir pats svarīgākais, kad tu esi fokusā ar sevi un fokusējies uz vienu skrējienu.
Tev tas nāk smagi, grūti vai tu dabiski nonāci līdz tam fokusam?
Tas ir daudzu gadu darbs, lai tiešām būtu tas īstais fokuss, lai tajā mirklī fokusējies un dari visu, ko vari. Tas nenāk viegli, bet, ja gribi sportot, tas ir jādara.
Cik daudz tava ģimene ir blakus treniņos, startos?
Viņi man ir neatsverama daļa, kas ir ar mani kopā katrās sacensībās. Viņi pakārto savus atvaļinājumus, lai būtu kopā ar mani sacensībās.
Man patīk, kā vecāki distancē mani atbalsta. Manu māsu neviens nevar pārspēt…
Nu, nu, stāsti...
Viņu var dzirdēt pa visu manēžu vai stadionu, kad viņa bļauj par mani: "Aiziet, Agate!". Man tas ir svarīgi. Man ir svarīgi, ka viņa mani uzmundrina. Tas ir tas foršākais.
Arī mājās, Valmierā? Ārzemēs, man liekas, to ir viegli izdarīt. Mājās tur kaut kādi skolas biedri var būt blakus, un viss super...
Jā, viņas atbalsts vienkārši ir fenomenāls.
Kad mēs pagājušoreiz satikāmies, lielais jautājums bija tava nākotne. Tev ir pēdējais vidusskolas gads, vairums Latvijas labāko vieglatlētu brauc mācīties uz Ameriku. Tu esi pateikusi, ka tu mācīsies, plāns tev ir, bet kur?
Es nemācīšos Amerikā, palikšu tepat Latvijā. Es nolēmu pamainīt plānus, palikt tepat, paskatīties, paeksperimentēt.
Ar cik skolām runāji?
Es runāju ar trim, četrām. Ar vienu es jau gandrīz biju parakstījusi līgumu, bet tad es izdomāju, ka palikšu tepat.
Parunāji ar treneri, ja?
Jā, es parunāju ar treneri, ģimeni.
Vai ir kādas alternatīvas, ja skatāmies, ka Latvijā konkurences nav? Vai ir Norvēģija, Lielbritānija, Kenija? Es atvainojos par sapņošanu, bet – vai ir kāds cits modelis, izņemot Latviju un Ameriku?
Es vēl tā īsti neesmu domājusi, bet man ir jau pienācis laiks domāt, jo tūlīt beigšu 12. klasi, bet es vairāk sadarbojos ar igauņiem. Varbūt Igaunija, bet tas ir tikai varbūt. Grūti spriest. Man pašai ir jāsaprot, vai man tiešām ir iespējas tur trenēties. Viens ir runāt, otrs – darīt.
Nāk lēnām tādi kā piedāvājumi, bet ir jāizšķiras, jāsaprot ar treneri tas plāns.
Mēs lēnām sākam runāt, filozofēt, ko varētu, kā darīt.
Pirms vairākiem gadiem tavs treneris Raitis Ravinskis teica, ka viņš tavā ceļā saskata kaut kādas līdzības ar Jeļenas Prokopčukas ceļu. Jaunībā nevajag pārāk nomocīties, bet beigu beigās tuneļa galā ir maratons. Vai joprojām tas maratons tur tālumā ir redzams tavos plānos?
Es teiktu, ka sākumā ir pusmaratons. Maratons varētu būt ap 25, 30 gadiem, bet šobrīd ne.
Lai vai kāds ir tavs tālejošais plāns, man ir viens mazs pārsteigums tev...
Jeļena Prokopčuka: Sveika, Agate! Sekojam un priecājamies par taviem sasniegumiem. Es zinu, ko nozīmē skriet ātrāk par deviņām minūtēm. Tu esi liels malacis, apsveicu! Tagad es redzu, ka Latvijā ir parādījusies skrējēja, kura ir spējīga sasniegt manus rekordus. Neatkāpies no iecerētā mērķa. Nesteidzies, mācies ieklausīties sevī un uzticies trenerim!
Cik mīļi! Viņa ir tā kā mans Latvijas elks, un es vienmēr intervijās esmu teikusi, ka labprāt gribētu ar viņu satikties, parunāties. Tas, ka tu redzi, ka tev seko līdzi tāda skrējēja, viņa ir tik brīnišķīga sportiste. Tie rezultāti, ko viņa ir noskrējusi, tās vietas, ko viņa ir ieguvusi, ir: "O!! Paldies jums liels!"
Protams, viņa seko. Viņa galu galā arī jaunos trenē, vienkārši nav laika līdz Valmierai aizbraukt. Nesteidzies, klausi treneri, mācies – tas ir galvenais vēstījums no Jeļenas. Droši vien jau tu to esi šur tur dzirdējusi. Ir svarīgi to nostiprināt...
Jā.
Būt uzmanības centrā no 15–16 gadu vecuma, kad no tevis prasa, vai tev tas vienmēr ir bijis viegli? Tu to esi izbaudījusi, vai arī tas ir savulaik radījis problēmas?
Tas ir gan radījis problēmas, gan ir bijis tāds kā pagodinājums. Tas ir kā neliels spiediens tev, kas kļūst lielāks un lielāks. Ja gribi sportot augstā līmenī, sasniegt augstas virsotnes, tas ir normāli, ka tev seko līdzi. Jāpriecājas, ka tev kāds seko līdzi, kāds uzraksta, apsveic. Nē, tā nav [problēma].
Tikai tad, kad es tuvojos mačiem, man nākas nedaudz paiet tālāk no sociālajiem tīkliem.
Ne tāds kā detokss, bet es paņemu nost.
Arī no visiem laba vēlējumiem?
Jā, tajā mirklī es vairāk fokusējos uz savu startu. Arī tad, kad strādāju ar savu mentālās sagatavošanās treneri, viņš saka: "Varbūt vienkārši noliec malā, nav obligāti tev jāskatās sociālajos tīklos. Vienkārši esi ar sevi, tas tev vairāk palīdzēs." Jā, kāpēc gan ne. Man tas netraucē. Ar to ir jāstrādā. Ja es teiktu, ka baigi traucē – tā nav.
Tu teici: "Mentālās sagatavotības treneris." Tev šobrīd ir 18 gadi. Cik gadus tev tāds jau ir?
Divus, trīs.
Tātad no vēliem pusaudža gadiem tu jau par šo lietu domā. Vēl tikai viens temats – Parīze 2024. Vai tu zini, kādi ir normatīvi? Es tā pastudēju apmēram, kādas ir tās attiecības...
Tie ir augsti. Dažos vārdos.
Ja nekas nav mainījies, man sanāk, ka no 5000 metru normatīva tu šobrīd atpaliec apmēram 50 sekundes un 10 000 metros 75 sekundes. Tu tā diezgan paškritiski izskaties šobrīd...
Es gribu būt vairāk paškritiska, jo es apzinos, cik liels darbs ir jāiegulda un cik grūti nāks nost katra sekunde. Nav tā, ka paskriesim intervālus un viss kritīs nost.
Ir ļoti liels darbs jāiegulda, liels apjoms, lai tiešām skrietu tik augstā līmenī.
Redzēs – ja sanāks, sanāks; ja nesanāks, tad nesanāks. Es negribu sev likt virsū lielu slogu. Protams, fokuss ir uz to iet, es cenšos to darīt. Ja sanāks, būšu ļoti priecīga. Ja nesanāks, tad nekas – ir nākošie. Man ir tikai 18 gadi, un nevajag sasteigt, kā Jeļena arī teica. Vajag izbaudīt procesu, vajag darīt, trenēties. Ja sanāks, būs ļoti forši.
