Sporta studija

Sporta studija

Sporta studija

Virslīgas futbola klubiem striktākās prasības Latvijas sporta spēļu līgās

Tenisists Kārlis Ozoliņš: Studentu līga Amerikā ir labs ceļš uz profesionālo tūri

Pavadījis Gulbi kā Federeru, savu ceļu tenisā iet Amerikā. Saruna ar Kārli Ozoliņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pēc Ernesta Gulbja karjeras noslēguma Latvijas izlasē priekšplānā nonāk jaunāki tenisisti, viņu vidū Kārlis Ozoliņš, kurš februārī sevi Rīgā apliecināja Deivisa kausa mačā. Ozoliņš sarunā Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" atzina Gulbja ļoti lielo nozīmi paša tapšanā par tenisistu. 

Pēc ienākšanas pieaugušo tenisā Kārlis lēma par labu studijām ASV, Ilinoisā, kur viņam rit otrais mācību gads un priekšā vēl divi gadi. Ozoliņš ir 20 gadu vecs un tenisā pamanāms ne tikai 1,95 metru garā auguma dēļ.

Ozoliņa ģimene sākotnēji tenisa virtuvē bija cilvēki no malas. Plašākai publikai Kārlis sevi spoži pieteica junioru vecuma pēdējos gados. Pirms trim gadiem "Australian Open" junioru turnīrā viņš tika līdz pusfinālam, dubultspēlēs pat līdz finālam. Tobrīd Kārlim bija 17 gadi un, kā viņš nekautrējas atzīt, starp junioriem labākā serve pasaulē. Junioru rangā viņš bija 6. pasaulē – tik augstu kā neviens no latviešiem.

Dāvids Ernštreits: Pirmā satikšanās ar Ernestu Gulbi, cik liela ir viņa nozīme tavā tapšanā par tenisistu?

Kārlis Ozoliņš: Kad Ernests sāka spēlēt ATP [tenisa profesionāļu] tūrē, es tieši sāku spēlēt tenisu sešu gadu vecumā. Sanāca tā, ka es viņam sekoju līdzi visu dzīvi. Pirmā satikšanās bija viens no Deivisa kausiem Latvijā – Olimpiskajā centrā pret Poliju. Es viņam prasīju autogrāfu tāpat kā visi pārējie bērni.

Un Deivisa kausā jūs spēlējāt kopā...

Jā, mēs spēlējām jau divreiz kopā.

Īpašs brīdis pēc tādām dienām kā mačā pret Izraēlu. Lieliski izdevās sākt, bet ne tik lieliski beigt. Tu esi no tiem, kuriem smaids ir ilgi jāizvelk no sevis pēc zaudējumiem?

Nu, tas noteikti pazūd uz kādu brīdi…

Kādas bija šīs divas dienas? Tev droši vien vairāk, ieskaitot treniņus...

Kopumā forša nedēļa. Vienmēr prieks atgriezties mājās. Man Deivisa kauss vienmēr ir paticis, īpaši spēlējot Latvijā. Šoreiz tā bija Arēna "Rīga", kur es nekad nebiju spēlējis pirms tam, tāpēc viss bija forši. Mačs arī nesa daudz dažādu emociju. Beigās tas viss kā beidzās, tā beidzās [ar Latvijas zaudējumu], bet

galvenais – man bija prieks atkal būt mājās un atkal spēlēt kopā ar džekiem, pavadīt šo nedēļu mājās.

Vai tev dzīvē kādreiz ir bijusi tik liela atbildība uz taviem pleciem? Tu sāki maču, pirmo spēli vinnēji ļoti pārliecinoši. Pēc tam, kad ūdens jau smēlās mutē, tev nācās iet un censties uzvarēt, ko beigās neizdevās izdarīt piektajā, izšķirošajā spēlē...

Ļoti liela starpība bija arī man pašam, ejot kortā uz pirmo spēli un uz piekto spēli. Uz pirmo spēli es tomēr eju diezgan vienkārši, nav tik liels stress. Es arī nospēlēju ļoti labi. Pretinieks pat nebija drīzāk gatavs tai spēlei. Uz pēdējo, kad es jau sapratu, ka viss virzās uz to, bija pat vairāk stresa pirms spēles nekā tad, kad uzgāju laukumā. Pēc tam jau mača laikā par to īsti nedomā. Tad jau viss bija kārtībā, tikai pāris lietas nesanāca.

Uz tevi no malas skatoties, liekas, ka tu esi tāds kā lielie, garie, mierīgie cilvēki, kuriem vispār viss ir dziļi vienalga dzīvē. Arī komentētāji saka: "Kārli nekas nespēj izsist no sliedēm, viņš nenervozē vispār."

Mani ir grūti izsist no sliedēm līdz kādam konkrētam brīdim. Tomēr pēdējā mačā jau bija momenti, kad man bija diezgan daudz negatīvo emociju. Es arī ņaudēju, skatījos uz komandas biedriem, ka es vairs nevaru, man grūti un tamlīdzīgi. Ja viss iet vienos vārtos un es jūtos komfortabli, tad es tā arī izskatos.

Komandas biedri... Redzēt tik lēkājošu Ernestu Gulbi pie soliņa un visu to, kas tur notika…

Jā, es biju nedaudz pārsteigts. Es viņu nekad tādu nebiju redzējis. Man arī pašam tas deva papildu emocijas, es jutu komandas atbalstu – ne tikai no viņa, bet no visiem. Tāpēc tas bija tiešām ļoti forši. Vienīgi žēl, ka viss tā beidzās. Tas bija nedaudz sāpīgi.

Vispār visa komandas atmosfēra bija super, un tajā pēdējā mačā viņi tiešām man daudz palīdzēja.

Dubultspēlē kopā ar Ernestu, cik daudz tu piešķir nozīmi tam, ka tā viņam bija pēdējā spēle Latvijas izlasē?

Mēs jau ar viņu ģērbtuvē pajokojām, ka es palīdzēju noorganizēt viņam pēdējo maču tādu kā Federeram. Viņam [Federeram karjerā] arī bija pēdējā mačā zaudējums dubultspēlē. Viņš [Ernests] arī par to pasmējās. Es par to kaut kā biju aizdomājies jau dienu pirms tās spēles. Atceros, ka Federeram pēdējais mačs bija dubultspēle Leivera kausā. Diemžēl beigās tas nenostrādāja.

Kas jums tur īsti nenostrādāja līdz galam?

Pirmkārt visu cieņu Izraēlas komandai. Viņi spēlēja tiešām ļoti labi. Pēc mača mēs paskatījāmies, ka viņi kopā ir spēlējuši daudz un arī uzvarējuši turnīros. Viņi bija vairāk saspēlējušies un vienkārši aktīvāk un gudrāk spēlēja. Ernests arī nebija labā fiziskajā formā, viņam mugura bija stīva un sāpēja. Tāpēc serve negāja. Vienkārši viņi spēlēja labāk.

Varbūt arī nedaudz stratēģiski nebija pareizais lēmums tieši jums šo spēli spēlēt?

Tagad jau var jebko domāt. Ja būtu tā vai būtu tā. Tajā brīdī mums visai komandai likās, ka tas ir pareizais lēmums, bet nebija. Varbūt vajadzēja Miķeli [Lībieti], Robertu [Štrombahu] likt, mani nelikt, Ernestu ar kādu citu likt. Tagad jau mēs to neuzzināsim.

Tenisā ir īpaša lieta, kā vispār tikt ar sevi galā, jo tu tajā brīdī esi diezgan vientuļš. Ir, kur paskatīties, komandas biedri, treneris, kuram lūgt palīdzību vai ko sabārt. Esi teicis, ka tev vārīšanās ar sevi ir augstā līmenī. Tiešām tas tevī notiek?

Es nezinu, kā tas ir citiem spēlētājiem, bet man galvā tiešām ir liela vārīšanās. Pat ja viss iet labi, man vienalga ir uztraukums.

Pat ja viss iet super, es vienalga jūtu, ka varu zaudēt beigās. Tāpēc es to cenšos noslēpt, bet galvā man vienmēr ir bardaks.

Grūti to visu salikt kopā.

Tu saki, ka tev pirmā pieredze, tik liela atbildība, bet vai studentu tenisā arī nav komandu princips un līdzīga pieeja kā Deivisa kausā?

Jā. Pirmkārt, studentu universitāšu mači – tā ir līga, kas saucas NCAA. Tur ir trīs divīzijas – pirmā, otrā un trešā. Es esmu pirmajā, protams. Tur ir daudz skolu visā Amerikā. Man liekas, ir 12 konferences, bet ir ''Power 5'' – tās ir piecas labākās konferences, un mēs esam vienā no tām. Ir ļoti svarīgi uzvarēt savā konferencē, lai tiktu augstu reitingā. Beigās viss nonāk līdz NCAA čempionātam. Ir komandu, ir arī individuālais un dubultspēļu turnīrs. Tie ir maija vidū, jūnija sākumā – galvenie turnīri, līdz kam viss nonāk. Kā tur viss strādā? Komandai jāuzvar četri punkti, lai uzvarētu dueli. Viss sākas ar trīs dubultspēlēm. Dubultspēle ilgst nevis veselu maču, bet vienu setu. Komanda, kas uzvar divus setus, dabū dubultspēļu punktu. Sanāk 1:0. Pēc tam aiziet sešas vienspēles. Tad – kurš pirmais savāc četrus punktus, četras uzvaras.

Vairāk tāds kā komandas gars. Nav tik vientuļa tā sajūta, kā tenisā ierasts, ceļojot...

Jā, tur tiešām ir diezgan liela starpība. Arī tā atmosfēra, kliegšana un haoss, kas notiek mača laikā, tiešām ir kaut kas. Ar to jāprot tikt galā. Es domāju, man tas pagaidām labi sanāk. Man arī tas patīk. Seši mači, vienlaicīgi spēlējot, tas ir daudz. Varbūt ir momenti, kad pirms serves, pametot bumbu, kāds vienkārši iekliedzas no blakus kortiem. Pie tā vajag pierast. Kādam tas nāk grūtāk, kādam vieglāk. Tas ir ļoti forši, un tas komandas gars man patīk. Tāpēc es gribu turpināt spēlēt.

Vai tev ir nojausma, kurā vietā tu esi ATP rangā šobrīd?

Nē, nu…

Tas ir testa jautājums, vai tas tev vispār ir svarīgi?

Tas nav svarīgi, bet es, protams, zinu, jo, iesildoties Deivisa kausa mačiem, es to trīsreiz dzirdēju.

1212. vieta šobrīd...

Jā, tas nav labi.

Mēs jau to nevērtējam. Spēlējot studentu turnīros Amerikā, tev nav iespēju reitingu uzlabot. Pretinieki, ar kuriem tu ļoti līdzīgi spēlēji pirmajā un pēdējā spēlē Deivisa kausā, ir trešā, ceturtā simta spēlētāji. Vai NCAA tu redzi kā ceļu uz profesionālo tenisu, ka tur kļūsti labāks, lai pēc diviem gadiem absolvētu augstskolu un būtu profesionāls tenisists?

Viennozīmīgi. Es domāju, ka NCAA maču līmenis ir daudz augstāks nekā "Future" [sērijas turnīru] līmenis. Man tā personīgi liekas, un es domāju, ka tas tā ir. Janvārī man bija trīs mači pret džekiem, kas arī ir ap 300. vietu. Es vienu biju uzvarējis, tad es vienam zaudēju. Domāju, ka tas ir ļoti labs ceļš [spēlēt augstskolā]. Ir doti četri gadi, kad tev ir ļoti laba treniņu sistēma, ļoti labi mači pret augsta līmeņa spēlētājiem.

Ir vienkārši laiks attīstīties, ja neesi gatavs savos 18–19 gados uzreiz iet lielajā tenisā.

Domāju, kādam tas ir labi, kāds var uzreiz sākt spēlēt profesionāli. Es izvēlējos to ceļu, un man tas, man liekas, ir piemērotāks.

Puisis no Salaspils šobrīd studē Ilinoisā. Ko mazo tenisistu vecākiem, arī tīņiem, kas jau sāk paši domāt par savu nākotni, no tā mācīties?

Es domāju, galvenais, ka katram ceļš tenisā ir savādāks.

Nevajag skatīties, ka tava vecuma spēlētājiem iet labāk nekā tev, tas nenozīmē, ka vajag norakstīt sevi.

Es izvēlējos Amerikas ceļu. Domāju, ka tas daudziem arī var būt pareizs lēmums. Tāpēc nevajag skatīties, ka kādam citam iet labāk un tas, ko tu dari, ir pilnīgi nepareizi. Es domāju, tas ir galvenais.

Esi teicis, ka atceries bērnības vakarus, kad ar tēti sēdējāt virtuvē. Tās sarunas, tēta sapņus par to, kā varētu attīstīties tava karjera... Kurā brīdī tie kļuva par taviem sapņiem? Zini, kā ir ar tiem vecāku sapņiem... Var būt dažādi.

Es to apzinājos, protams, nedaudz vēlāk, ne uzreiz. Es to vairāk apzinājos, kad man bija 16–17 gadi. Spēlējot junioru turnīros un kāpjot tur reitingā, es sapratu, ka man tiešām ir iespēja un dotības spēlēt lielajā tenisā. Vienkārši tas tagad ir atkarīgs no tā, vai es to realizēšu vai ne. 

Tu jūties pareizajā vietā šobrīd?

Jā, šobrīd es tiešām jūtos ļoti labā, pareizā vietā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti