Kad saku - braucu mājās, tas nozīmē uz Latviju, uz Liepāju. Intervija ar tenisisti Anastasiju Sevastovu

Pandēmija uz laiku apturēja nepārtraukto karuseli profesionālajā tenisā, kur pasaulē labāko spēlētāju konkurencē savas prasmes spoži ir apliecinājusi Anastasija Sevastova. Profesionālas sportistes gaitās viņa ierasti ir ceļā no vienas turnīra norises vietas uz nākamo, un Latvijas tenisistei bāzes punkts ir arī Vīnē, tomēr intervijā LSM.lv Sevastova pastāstīja, ka mājas arvien ir Liepājā, kur var izbaudīt būšanu pie jūras.

Profesionālās tenisa tūres Covid-19 dēļ ir apturējušas darbību un atsāksies ne agrāk kā augustā, bet līdz tam tenisistēm atliek tikai trenēties un pēc iespējas piedalīties kādā paraugturnīrā. Divus gadus pēc kārtas par Latvijas labāko sportisti atzītā Sevastova neslēpj, ka mēnešiem ilgi treniņi bez sacensībām liek ilgoties pēc turnīriem, lai ar konkurentēm atkal tiktos aci pret aci.

Māris Bergs: Noteikti ir ļoti patīkami atgriezties mājās un trenēties…

Protams, ļoti foršas sajūtas. Es visu atceros, kā sāku tepat pirmajā laukumā trenēties. Diemžēl mans pirmais treneris [Edgars Ernestsons] šogad aizgāja no mums. Bet kopumā, protams, foršas sajūtas un man patīk te trenēties. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

It's awesome to be back where it all started 🎾🧍‍♀️🧡 #liepaja #tennis #HomeCourt

A post shared by Anastasija Sevastova (@nastysevastova) on Jul 1, 2020 at 12:14pm PDT


Sezonas laikā atbraukt uz Latviju ir ļoti grūti. Atgriežoties Liepājā, joprojām ir kārtīga māju sajūta vai tomēr to vairāk gūstat Vīnē?

Nē, es nevarētu teikt, ka man Vīnē ir mājas, mēs tur nemaz tik daudz neesam. Jā, kad Covid situācijas dēļ viss bija slēgts, es biju Vīnē, jo bija pilnīgi vienalga, kur sēdēt. Tāpēc sēdējām mājās. Bet, kad saku, ka braucu mājās, tas nozīmē, ka braucu uz Latviju, uz Liepāju, uz jūru. Te ir mājas.

Trenējaties tikai šeit, Liepājas tenisa skolas kortos, vai pamaināt vietas un segumu?

Mēs trenējamies šeit, ja nelīst. Ja līst, tad ejam uz jauno halli, tur arī ir ļoti forši trenēties, un man patīk tā halle. Patīk arī te, āra laukumi. Apstākļi ir super!

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Anastasija Sevastova (@nastysevastova) on Jul 9, 2020 at 11:27pm PDT


Atgriežoties pāris mēnešus tālā pagātnē, kā pavadījāt pandēmijas laiku?

Kā visi - sēdējām mājās. Tā bija pirmajās nedēļās. Pēc tam jau gājām kalnos, daudz braucām uz kalniem, nodarbojāmies ar citiem sporta veidiem. Kad tas bija iespējams, atsākām trenēties, bet tu nezini, kam trenējies, jo martā un aprīlī nekas nebija zināms. Negribas pārāk daudz trenēties, jo nezinājām, kad atsāksim. Tāpēc mēģinājām darīt kaut ko citu, kādus citus sporta veidus. Iziet ārā nemaz nebija tik viegli, jo viss bija slēgts.

Izmēģinājāt kalnos kāpšanu un citus sporta veidus. Parasti tenisistiem tādām nodarbēm laika nav. Ko vēl paspējāt izmēģināt?

Nodarbojāmies ar hiking, [pārgājieniem], daudz staigājām kalnos. Izmantojām arī rollerslēpes, lai gan sanāca arī nokrist. Skrējām, braucām ar riteņiem, darījām kaut ko tamlīdzīgu. Darījām to, ko vispār varēja darīt, jo viss bija ciet.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Anastasija Sevastova (@nastysevastova) on May 10, 2020 at 10:20am PDT


Cik ilga bija pauze bez turnīriem un treniņiem pandēmijas sākumā?

Es biju Indianvelsā, mēs tur trenējāmies. Mums pateica, ka turnīrs ir atcelts, tāpēc lidojām atpakaļ. Sanāca, ka 3-4 nedēļas nemaz nespēlēju, pēc tam sāku kaut ko pamazām trenēt un darīt. Bet tas arī bija vienreiz dienā un ne katru dienu.

Vai šajā laikā paspējāt noilgoties pēc tenisa?

Es domāju, ka jā. Es esmu noilgojusies pēc turnīriem. Jo mēs tagad diezgan daudz trenējamies. Bija maijs, jūnijs, tagad ir jūlijs, tagad gribas spēlēt turnīros, spēlēt mačus. Negribas pārāk daudz stāvēt uz laukuma un kaut ko trenēt, gribas to visu izmēģināt maču situācijās.

Kāds pašlaik ir Jūsu treniņu grafiks?

Mēs skatāmies, lai katru dienu uzspēlētu, varbūt sestdien un svētdien varam paņemt pauzi. Arī nedēļas vidū var paņemt pauzi vienu dienu. Strādāsim pie fiziskās kondīcijas jūrā un pludmalē, arī sporta zālē. Nu, protams, arī darbs tenisa laukumā. Parasti sanāk divi treniņi dienā un pauze kādas divas dienas nedēļā.

Daudzi sportisti šajā laikā ir teikuši, ka notiekošais pasaulē ir mainījis viņu vērtības un uzskatus. Vai arī Jums šī piespiedu pauze kaut kā izmainīja vērtību sistēmu?

Nē, es nedomāju, ka kaut kas ir mainījies, jo es arī iepriekš biju bez tenisa, es nespēlēju profesionālu tenisu divus gadus, man bija pauze. Tad es varēju padomāt, tas bija ilgāk. Bet, protams, vari kaut ko padomāt un novērtēt, padomāt, kas šogad izdarīts sliktāk. Ja mēs sāksim, tad var pamēģināt to visu izdarīt labāk.

Minējāt šo pauzi savā karjerā. Tolaik tai bija citi iemesli, proti, traumas, bet vai pašreizējā situācijā ir kādas līdzības ar to laiku 2013. un 2014. gadā?

Nē, to nevar salīdzināt. Tagad pagājuši tikai trīs četri mēneši. Tas nemaz nav tik daudz. Dažiem spēlētājiem ir traumas un viņi nespēlē 3-4 mēnešus. Bet

tagad situācija visiem ir vienāda – neviens nevar spēlēt turnīrus, neviens nevar tajos vinnēt.

Mēs visi esam vienā laivā, tāpēc man šķiet, ka tas tomēr ir mazliet citādāk.

Brīdī, kad sākās koronavīrusa pandēmija, parasti ir lielie Ziemeļamerikas turnīri. Cik grūti profesionālam tenisistam pārorientēt savu dzīvi un grafiku no ierastās pārvietošanās starp turnīriem un pilsētām uz mierīgu dzīvi vienuviet?

Ir grūti. Tu vienmēr gatavojies kaut kur braukt, vienalga, nedēļas sākumā vai nedēļas beigās. Tu visu laiku esi kustībā ar saviem čemodāniem un kaut kur braukā. Tas grūtākais bija, ka Austrijā viss bija ciet. Mēs nekur nevarējām aiziet. Tiešām viss bija ciet – restorāni, sporta zāles, kino, pilnīgi viss. Bija tikai veikali vaļā, bet tur arī nebija neviena cilvēka. Tas bija grūti. Gribas kaut ko darīt, nevis visu laiku mājās sēdēt, manuprāt, sportistam tas ir grūti.

Kā visvairāk pietrūkst no ierastās profesionāla tenisa dzīves? No tās dzīves, ko pazinām iepriekš?

Tie noteikti ir turnīri – diena pirms mača, diena pēc mača. Vinnētie mači un zaudētie mači. Redzēt un satikt visus spēlētājus. Tas viss process. Tu lido uz to pilsētu, tur trenējies, dzīvo un spēlē, bet nākamnedēļ tas viss atkal sākas no jauna. Viss process ir tāds, ka mēs esam kā vāveres ritenī, bet tagad esam vāveres mājās (smejas). Es domāju, ka kaut kad sāksies teniss šogad.

Teniss ir individuāls sporta veids, bet vai šajā laikā esat komunicējusi ar citiem tenisistiem? 

Protams, es runājos ar dažiem no ATP [vīriešu] tūres, jo Austrijā trenējos tajā pašā vietā, kur Dominiks Tīms. Tur trenējas visi labākie Austrijas spēlētāji, arī vīrieši. Mums katru nedēļu internetā ir WTA [sieviešu tūres] tikšanās. Tur arī var dzirdēt, ko spēlētāji domā par šo visu. Ar Aļonu [Ostapenko] patrenējāmies te, tad arī parunājām par šo visu.

Dzīvei jāturpinās, tas ir mans viedoklis. Jā, ar visu sociālo distancēšanos, bet kaut kā jāsāk.

Bet grūti kaut ko tā pateikt, jo dažas meitenes no tūres vispār nedrīkst ceļot, jo robežas ir ciet un nekur nevar aizbraukt. Nevaram uztaisīt tā, lai visiem ir labi, kādam kaut kas nepatiks, un tā tas ir vienmēr.

Esam Liepājā, kur aizvadāt treniņus. Kad un kāpēc izlēmāt, ka jābrauc trenēties atpakaļ uz mājām?

Tas notika brīdī, kad es varēju lidot no Vīnes uz Rīgu. Tad arī izdomāju, ka tā darīšu. Un arī, kad vairs nebija 14 dienu karantīna. Šķiet, tas bija līdz jūnija vidum, ja lido no Austrijas, tad te, Latvijā, vajadzēja 14 dienas sēdēt karantīnā. Un es to tiešām negribēju darīt, tāpēc darīju visu iespējamo, ievēroju distancēšanos. Kad atlido te, negribas vienkārši sēdēt mājās, gribējās kaut kur aiziet, patrenēties, satikt draugus, kaut vai aiziet līdz jūrai, nevis sēdēt divas nedēļas mājās. Viss ir izdevies, es te vēl esmu un arī būšu, man ir gana laika. Man patīk Liepāja!

Turnīros tenisisti nereti sparingo pret citiem šī paša turnīra dalībniekiem. Kā ar sparingpartneru pieejamību šeit Liepājā šobrīd?

Liepājā ir daudzas labas, meistarīgas meitenes.

Es spēlēju ar Patrīciju Špaku, Elzu Tomasi, arī Aļonu. Arī Aļona bija atbraukusi te, viņa te bija kādas divas nedēļas, arī kad es te biju. Kaut ko sarunājam un tad te trenējamies kopā.

Vai kopš februāra ir izdevies nospēlēt kādu setu kaut vai treniņa laikā?

Jā, tieši pēdējo nedēļu laikā vairāk sāku spēlēt punktus. Ir izdevies arī setus savākt. Berlīnē treniņturnīrā beidzot es uzspēlēšu kādus setus un mačus (smejas). 

Ja par šo Berlīnes turnīru, kāpēc nolēmāt turp doties un spēlēt?

Mans menedžeris, viņa firma, organizē to turnīru Berlīnē, tas būs uz zālāja seguma. Es tur biju kā otrā izvēle varbūt, bet dažas meitenes atteicās un viņš man to turnīru piedāvāja. Tas bija diezgan ātri, es pati to uzzināju tikai īsu laiku iepriekš. Nolēmu, ka man vajag uzspēlēt kādus mačus, nevis tikai visu laiku trenēties. Aizvadīt mačus nāks tikai par labu. Varbūt bez skatītājiem un arī paši mači ir savādāki, bet mači ir mači, tur var labi patrenēties.

Un zālājs Jums vienmēr ir bijis veiksmīgs segums…

Ne Vimbldonā, bet visur citur… (smejas). Man patīk spēlēt uz zālāja un domāju, ka arī Berlīnē viss būs labi. Tas ir turnīrs, kas no Maljorkas pārcēlās uz Berlīni, tas pieder tai pašai firmai, un viņi pirmo gadu tur organizē turnīru. Viņi gribēja, lai tas ir WTA turnīrs, bet Covid dēļ viss atcēlās. Bet tik un tā domāju, ka man patiks.

Kāpēc Jums zālājs ir tik veiksmīgs segums? Tas ir ļoti ātrs, tāpēc piemērots uzbrūkošā stila spēlētājiem, bet Jūs spēlējat aizsardzības tenisu...

Es pati to nevaru izskaidrot. Piemēram, Maljorkas turnīrs, kur pāris gadus labi nospēlēju (viens  tituls, divi zaudēti fināli), tur apstākļi spēlēšanai bija mazliet citādi – zāle sausāka, ātrāka, tur bija vieglāk spēlēt. Nogrieztie sitieni man ļoti palīdzēja mačos tur.

Jaunā sezona tika gaidīta ar lielām cerībām, tomēr septiņās oficiālās spēlēs jāsamierinās ar vienu uzvaru. Kāpēc sezonas sākumā spēle pa īstam neaizgāja?

Grūti pateikt. Man ar plecu viss bija kārtībā, pirms sezonas labi trenējos. Biju labā formā arī Austrālijā, treniņos ļoti labi spēlēju, bet kaut kas nesanāca mačos.

Kad pāris mačus zaudē, vairs nav tādas pārliecības, lai izietu laukumā un pateiktu, ka es tagad uzvarēšu.

Kaut kā, bet vinnēšu. Mazliet pašai nepaveicās kaut kur, pretiniecēm vairāk paveicās un viss. Tā tas aiziet, bet tāds ir teniss, tā tas ir un tas ir normāli. Tā var notikt jebkuram, esam daudz to redzējuši. Bet es vinnēju to vienu maču pret Serēnu Viljamsu (smejas)!

Kopumā ne tik sekmīgi rezultāti ir jau kopš Amerikas tūres pērnvasar. Vēl pagājušogad sevi tomēr lika manīt gurna un muguras traumas?

Es domāju, ka jā, tur bija dažas problēmas. Man ar plecu bija problēmas, arī te Jūrmalā. Tu visu laiku spēlē, nav pauzes, kuru gribētu. Varbūt bija kādi nepareizi lēmumi kaut kur braukt, bet man vajadzēja spēlēt turnīros. Negribēju vienkārši divus mēnešus neko nedarīt. Tie bija mani lēmumi, tāpēc droši vien šogad zaudēju dažus mačus. Bet pēc tam jau vienmēr zinām, kā vajadzēja labāk darīt.

Kā ir ar traumām šobrīd? Pauzes laikā izdevies visu izārstēt?

Jā, pauze nākusi par labu, tagad jūtos labi, relaksējos. Ja mēs šogad sāksim, tad būs forši, es ceru, ka sāksim. Pēc tam jau redzēsim, kas būs nākamgad.          

Vienīgā uzvara šosezon izcīnīta pret Serēnu Viljamsu Federācijas kausa izcīņā. Kā atceraties to spēli?

Pirms mača nebija baigi forša sajūta, nejutos labi, jo zaudēju (Sofijai) Keninai iepriekšējā dienā. Sajūtas nebija foršas, un es tur nespēlēju labu tenisu. Mums [Latvijas komandai rezultāts] bija 0-2 un nebija labas sajūtas, ejot uz maču, uz iesildīšanos. Sev pateicu, ka jācīnās līdz galam un vienkārši jāspēlē tā, kā varu. Kaut kā tas viss aizgāja, mēs sākām viena otru visu laiku breikot, tas bija kaut kā dīvaini. Publika palīdzēja, visa tā atmosfēra, visi, kas sēdēja Latvijas tribīnē, palīdzēja. Vienkārši gribēju cīnīties līdz galam un kaut vienu maču vinnēt vai vismaz sīvi nospēlēt pret Serēnu. 

Serena Viljamsa (pa kreisi) apsveic Anastasiju Sevastovu ar uzvaru

Uzreiz pēc spēles pret Serēnu sekoja arī dubultspēle. Tajā brīdī iestājās gan fizisks, gan emocionāls nogurums?

Domāju, ka jā. Mēs spēlējām gandrīz trīs stundas un pēc 40 minūšu pauzes aiziet spēlēt dubultspēli nav viegli. Ja būtu mazliet lielāka pauze, varbūt man būtu vieglāk. Nezinājām, vai spēlēšu es vai kāda cita no meitenēm, bet plānā bija, ka spēlēšu es ar Aļonu. Tā arī spēlējām. Varbūt turpmāk, ja rezultāts būs 2-2, tad izšķirošajā mačā mums būs jauna komandas taktika, varbūt kāda cita spēlēs. Jo Amerika uzlika [Betāniju] Mateku-Sandsu, viņa iepriekš neko nebija spēlējusi, viņa ir dubultspēļu spēlētāja. Viņiem tā, protams, bija priekšrocība.

Jūs ar Aļonu veicāt milzīgus pārlidojumus, no Austrālijas atgriežoties Eiropā un tad lidojot uz ASV. Kādu iespaidu tas atstāj?

Es biju Austrijā, no turienes lidoju uz Ameriku, pēc tam atpakaļ. Tas nav viegli, jo divos mēnešos būtībā aplido apkārt visai pasaulei. Man šķiet, ka pēc Federācijas kausa vienmēr ir grūtāk spēlēt nākamajos turnīros, jo tu vienkārši esi nekāds. Visas tās emocijas – pozitīvas vai negatīvas, tev vienkārši gribas gulēt un neko nespēlēt.

Kā atmosfēra bija komandā, atrodoties Amerikā?

Es domāju, ar atmosfēru viss bija labi un kārtībā, bet nevarētu teikt, ka lokācija bija vislabākā. Tur bija viens „Wallmart”, viens „Outlet” veikals un hotelis ar kazino. Un spēlējām kaut kur… pie Sietlas. Amerikāņi visu uztaisīja forši, viņi mūs veda un parādīja, kas tur bija, lai gan tur nekā nebija. Bet vispār mums tur patika. Nevar neko sliktu pateikt par Sietlu.

Bija paredzēts, ka aprīlī savā laukumā Latvijai jāspēlē pret Indiju. Vai veselības stāvoklis un citi apstākļi būtu ļāvuši piedalīties šajā mačā pret Indiju, ja ne visa šī vīrusa situācija?

Es domāju, ka jā. Bija jau runas, ka es spēlēšu. Tas arī būtu mājās, "Arēnā Rīga”, tāpēc mums ir labas iespējas vinnēt pret Indiju, domāju, ka nākamgad to arī izdarīsim.

Skaidrs, ka amerikānietes neprasa liekus komentārus un par viņām mēs visu zinām, bet kā ar Indiju? Ko zināt par viņām?

Īsti neko arī nezinām. Zinu, ka viņiem ir Sanja Mirza, viņa tagad spēlē dubultspēli un viņai piedzima bērns. Viņa tagad atgriežas un atkal spēlē dubultspēles. Es vēl vienu spēlētāju pazīstu, ar viņu esmu spēlējusi tieši Indijā, tas bija finālmačā.

Tas bija 2015. gadā, kad turnīrā Indijā, Ahmedabadā, finālmačā divos setos apspēlējāt viņu pašreizējo ranga līderi Ankitu Rainu. Tā kā atceraties šo spēli, ko varat par viņu pastāstīt?

Viņai patīk diezgan ātrs segums, un viņa spēlē visai plakani. Viņa reitingā ir kaut kur ap 200.vietu un joprojām tur atrodas. Bet viņa ir laba, solīda spēlētāja, pret viņu vajag labi nospēlēt. Par to maču atceros, ka mums bija lidojums vakarā un mēs nevarējām to samainīt. Tas bija fināls, mēs spēlējām jau apmēram sešos vakarā, bet man bija lidojums desmitos vakarā.

Otrajā setā mums bija taibreiks, ja es to zaudētu, nepaspētu uz lidmašīnu, lai lidotu mājās.

Es jau redzēju, ka tur visur apkārt ir mākoņi. Pie sevis jau nodomāju, ak, Dievs, ja zaudēšu, tad mēs Indijā vēl uz nedēļu paliksim (smejas). Bet nē, es paspēju.

Provizoriskajā WTA sezonas kalendārā sezonas sākums paredzēts augustā. Kāds varētu izskatīties Jūsu kalendārs vismaz pirmajos mēnešos?

Palermo, Prāga, "US Open". Es gribu spēlēt Palermo un Prāgā, bet tad jāskatās, būs "US Open", vai nebūs. Viņi par to domā, grib organizēt, tomēr situācija Amerikā nav tik laba. Bet es sāku Palermo un Prāgā. Tas ir Eiropā, tur var aizlidot, tu esi netālu no mājām, tāpēc domāju, ka WTA visu izdarīs. Viņiem ir dažādi priekšlikumi, viņi noorganizēs labi.

Kādi ir drošības noteikumi, dodoties uz Eiropas turnīriem?

Drīkst doties kopā tikai ar vienu treneri vai vienu cilvēku no ģimenes. Nedrīkst ēst laukumos, to visu drīkst darīt tikai viesnīcā. Esi kā burbulī - viesnīca, treniņi, korti, viss. Nekur nedrīksti aiziet. Un testēšana, protams.

Vai esat gatava spēlēt turnīros un sadzīvot ar šīm prasībām, piemēram, par izolāciju "burbuļos", ikdienas Covid testiem, ja tas viss kļūs par ilgtermiņa procesu?

Es diezgan daudz uz turnīriem ceļoju tikai ar [dzīvesbiedru un treneri] Roniju [Šmitu], tā man nav problēma. Par testēšanu ir jāskatās. Man liekas, tas viss no sākuma ir kārtīgi jāizmēģina. Mēs to visu pamēģināsim Palermo un Prāgā, tur jau varēs redzēt, vai tas ir iespējams, vai var izturēt visu turnīru un vai turnīram tas ir par labu vai nav. To vajag izmēģināt, un jāskatās, cik droši tas ir un vai tas tiešām strādā.

Anastasija Sevastova un Ronijs Šmits

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Anastasija Sevastova (@nastysevastova) on May 3, 2020 at 5:28am PDT


Vairāki tenisisti neviennozīmīgi izteikušies par "US Open" rīkošanu un turnīra formātu, kā arī prasībām, kas būs jāievēro tenisistiem. Kā Jūs raugāties uz iespējamo spēlēšanu tur?

Es varu saprast USTA [ASV Tenisa asociāciju], varu saprast turnīra organizatorus, ka viņi grib darīt un rīkot turnīru. Tas ir ļoti svarīgs turnīrs visam Amerikas tenisam. Es viņus saprotu, bet es saprotu arī spēlētājus, kuri negrib lidot uz Ameriku, jo viss, ko dzirdam ziņās, tas nav pārāk patīkami. Viņi arī grib taisīt to burbuli – esi viesnīcā vai laukumā. Tas arī viss, nekur nedrīksti iet. Ja būs droši lidot, tad es tur došos, jo "US Open" ir viens no maniem mīļākajiem turnīriem, bet to visu uzzināsim pēc vienas, divām nedēļām.

Minējāt, ka Jums viens no mīļākajiem turnīriem ir "US Open", bet, kur vēl šosezon gribētos uzspēlēt?

Protams, gribēju spēlēt Jūrmalā, bet iespējams, ka tas turnīrs nemaz nebūs vairs Jūrmalā. To vēl nezinām. Parīze, cerams, ka tur viss būs, viņi plāno un grib taisīt, kalendārā viņi ir. Tie ir tie mīļākie turnīri.

Sezona, protams, būs ļoti neierasta, bet vai tajā ir uzstādīti kādi sportiskie mērķi, kurus vēlētos sasniegt? Piemēram, Latvijas pirmās raketes gods gada beigās?

Es pat baigi nedomāju par mērķiem tagad. Kaut kā grūti par tiem domāt. Ir tādi lielāki mērķi tenisā, bet par tiem negribu izteikties.

Šogad ir grūti, es ceru, ka vienkārši sāksim spēlēt un tad jau var sākt skatīties un domāt,

tad arī varēs kaut ko dabūt.

Pērn par mata tiesu neaizsniedzāties līdz pasaules ranga desmitniekam, pietrūka burtiski dažu punktu, lai iekļūtu TOP10. Par to ir kāda vilšanās?

Varbūt, varbūt arī nē, tā tas viss notika. Bet es biju vienpadsmitā rakete pasaulē, par to arī nevaru sūdzēties. Sezona bija tāda, kāda nu tā bija. Protams, varēju kaut ko vairāk vinnēt, varēju kaut ko arī zaudēt, bet bija forši un neaizmirstami mirkļi.

Viens no gada galvenajiem turnīriem Tokijas olimpiskajās spēlēs ir pārcelts. Vai lēmums pārcelt spēles gadu vēlāk Jums nāk par labu?

Par to es arī pārāk neesmu domājusi, jo olimpiskās spēles ļoti ātri tika pārceltas. Es domāju, ka tas bija pareizs lēmums, jo, kā redzam, mēs nespēlējam, tāpēc gaidīsim nākamo gadu. Kā būs nākamgad, nezinām, bet, cerams, būs labāk nekā šogad.

Kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm būs papildu motivācija?

Protams, gribu aizbraukt uz Tokiju, tas bija arī viens no maniem mērķiem šosezon. Es nekad neesmu piedalījusies olimpiskajās spēlēs, tāpēc gribu tur aizbraukt. Protams, tas ir kā mērķis, gribu tur spēlēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Teniss
Sports
Jaunākie
Interesanti