ĪSUMĀ:
- Sporta politikas pamatnostādnēs fiksēto apņemšanos par sporta pedagogu algām valsts neuzskata par juridisku saistību
- Piecus gadus nepildīto vienošanos attaisno ar sporta skolu audzēkņu skaita kraso kāpumu
- Prāvas summas citiem mērķiem valdības līmenī atbalsta triecientempā arī bez juridiskiem solījumiem
- Sporta pedagogu atalgojumu valsts nevēlas pretnostatīt vienreizējiem pasākumiem un vajadzībām
Sporta pedagogi 2012. gada oktobrī izgāja ielās, protestējot pret zemo atalgojumu. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ar sportu skolu vadītājiem vienojās, ka, sākot ar 2016. gadu, valsts simtprocentīgi segs pedagogu darba samaksas minimālo likmi, kā arī administratīvos izdevumus, tādējādi atslogojot pašvaldību budžetu. Apņemšanās tika fiksēta arī Sporta politikas pamatnostādnēs, taču dzīvē tā nav tikusi īstenota.
IZM Sporta departamenta direktors Edgars Severs paskaidroja, ka galvenais iemesls ir audzēkņu skaita būtiskais pieaugums sporta skolu sistēmā, kas ir būtiski straujāks nekā tika prognozēts gan brīdī, kad tika izstrādātas pamatnostādnes, gan brīdī, kad parakstīja vienošanos.
Arī Saeimas Sporta apakškomisijas vadītājs Sandis Riekstiņš uzsver audzēkņu skaitu sporta skolās.
"Nekad netiks līdzi šis finansējums, ja mēs nepārtraukti [audzēsim skaitu]. Nāk jaunas skolas, nāk jaunas grupas," teica Riekstiņš. "Visu laiku ir vairāk un vairāk, bet finansējums tik strauji neaug. Manuprāt, ir jāuzliek uz pauzes šīs jaunās sporta skolas vai arī ir jāpārstrādā kritēriji, kā tiek piešķirts statuss. Diemžēl joprojām ir daudz indikāciju par to, kā tiek piezīmēts audzēkņu skaits. Diemžēl Covid-19 krīzes apstākļos mēs fiziski daudz ko nespējam pārbaudīt."
Sporta politikas pamatnostādnes ir galvenais sporta politikas plānošanas dokuments, taču tam nav nekāds juridiskais svars, kā pierādījies arī sporta pedagogu darba samaksas jautājumā.
"Valsts nav ar likumu noteikusi pienākumu nodrošināt simtprocentīgu finansējumu. Šāda norma likumā nav," sacīja IZM Sporta departamenta direktors Severs.
Savukārt Saeimas Sporta apakškomisijas vadītājs Riekstiņš saskata valsts un pašvaldību vājas sadarbības ietekmi.
"Sporta skolas tomēr ir pašvaldību dibinātas. Tās nav valsts," sacīja Riekstiņš. "Tā ir lielākā problēma, un vienmēr ir bijusi - valsts un pašvaldības ļoti švaki sadarbojas. Ar retiem izņēmumiem. Tad vienmēr būs šī stīvēšanās. Jā, pat savā ziņā politiska."
Apelēšana pie pašvaldību atbildības gan ir visnotaļ netaktiska.
Vislielāko masveidību sporta skolu sistēmā nodrošina komandu sporta spēles. Valsts definētais mērķis sportu skolu sistēmai ir gatavot augsta līmeņa sportistus, kuri vēlāk varētu iekļauties šajās komandās, kuras ar lielām dotācijām uztur pašvaldības un kuras nesaņem valsts budžeta līdzekļus. Līdzīga situācija ir arī individuālajos sporta veidos.
Valsts nespēja jau deviņu gadu garumā atrast veidu, kā izpildīt apsolīto, ir mulsinoša. It sevišķi, ņemot vērā, ka
citi sporta politikas jautājumi valdības līmenī atbalstu gūst triecientempā pat bez fiksētiem solījumiem.
Piemēram, 2017. gada 29. martā Nacionālā sporta padome rekomendēja piešķirt prāvus līdzekļus bobsleja, skeletona, kamaniņu sporta un biatlona tehniskajām programmām. Lieli valsts budžeta līdzekļi tika iztērēti ļoti šauram cilvēku lokam ar ļoti plaši interpretējamu finansējuma izlietojuma mērķi. 
Tāpat no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem vairākus gadus pēc kārtas triecientempā piešķirti līdzekļi autosporta un motosporta sacensību organizēšanas licenču maksām, kā arī dažādiem federāciju tēriņiem. Ļoti ātri valdība spēja izdomāt, kā piešķirt vairāk nekā trīs miljonus eiro pasaules čempionāta hokejā rīkošanai Rīgā, daļu turnīra pārņemot no Baltkrievijas. Par spīti pandēmijai un tam, ka sākotnēji plānotie sešu miljonu eiro ienākumi Latvijai ies secen. 
Severs gan uzskata, ka rīkot starptautiskas sacensības ir Latvijas pienākums. "Mēs nevaram neorganizēt nevienu starptautisku pasākumu. Tīri cilvēcīgi," viņš teica. "Mēs visu laiku braucam pie kāda ciemos. Gan jau kādā brīdī kāds pajautās - kad tad varēsim pie jums braukt ciemos?"
Valsts pārstāvji uzskata, ka sporta pedagogu atalgojuma jautājumu nav korekti pretnostatīt vienreizējiem pasākumiem un vajadzībām.
Tam var piekrist tikai formāli, jo finanšu avots abos gadījumos ir iedzīvotāju veidotais valsts budžets. No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem sporta īstermiņa vajadzībām ik gadu piešķir vairākus miljonus eiro. Grūti iztēloties, ka sabiedrības vairākums šādus tēriņus varētu uztvert kā prioritārus pār sporta pedagogu atalgojuma celšanu, ņemot vērā, ka Latvijā ir vairāk nekā 80 tūkstoši sportojošu bērnu.
Riekstiņš ir pārliecināts, ka jebkurš izglītības un zinātnes ministrs ar lielāko prieku pieliktu treneriem atalgojumu un tas būtu tikai ieguvums, taču to kavējot politiskas vienošanās trūkums.
"Viens to nevari izdarīt, vajag vienošanos ar koalīcijas partneriem," pauda Riekstiņš. "Tās vajadzības ir daudz un nekad nebeigsies."
Solījuma pildīšanai pret sporta pedagogiem pēdējo deviņu gadu garumā trūcis politiskā svara, kā arī sporta sabiedrības gribēšanas,
jo sporta organizāciju pārstāvji savus politiskos kontaktus ir likuši lietā, lai papildus panāktu atbalstu ļoti šaurai cilvēku grupai, nevis piramīdas pamatnei.
