Iepriekšējā ārkārtējās situācijas reizē bija spēkā nosacījums, ka dalībai sporta norisēs sportistam jābūt līgumam ar pārstāvēto komandu un par darbu jāsaņem kāda atlīdzība. Šoreiz prasība ir sasaistīta ar Sporta likuma pantu, kas par profesionālu sportistu nosaka personu, kura par nolīgtu samaksu uz darba līguma pamata gatavojas sporta sacensībām un piedalās tajās. 
Tas uzliek papildus finanšu slogu sporta komandām, jo profesionāliem sportistiem ir augstāka nodokļu bāze nekā citiem – 860 eiro. 
IZM Sporta departamenta direktora vietniece Anda Mičule intervijā Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" teica, ka klubiem ir jāizvērtē, vai spēlētāji ir dēvējami par profesionāļiem, ja viņu nodarbinātāji nevar izpildīt spēkā esošos nosacījumus.
Pandēmijas laikā, cenšoties atsijāt profesionālus sportistus no amatieriem, zem birokrātijas asmeņiem pakļuva basketbola komanda "Latvijas Universitāte". Tā ir viena no sešām pašmāju komandām, kas piedalās Latvijas-Igaunijas līgā, bet ārkārtējās situācijas regulējums, kas ir spēkā no 21. oktobra līdz 15. novembrim, liedz studentiem trenēties un aizvadīt spēles augstākā līmeņa čempionātā.
Kā risinājumu sezonu veiksmīgi sākušajā "Latvijas Universitātes" basketbola komandā redz spēlēšanu ārpus Latvijas robežām.
Latvijas Universitātes Sporta centra direktors Uģis Bisenieks uzsvēra, ka komandu balsta duālās karjeras princips, tādēļ komandā gandrīz visi spēlētāji ir studenti, kas gan mācās, gan nopietni trenējas.
Savukārt Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss pauda, ka ir novērojams paradokss, jo tāda paša līmeņa spēlētājs citā klubā ir profesionāls sportists, bet nav profesionālis "Latvijas Universitātes" sastāvā, kur trenējas divreiz dienā un komanda ir gana augstu Latvijas-Igaunijas līgā.
"Jautājums, vai juridiskais regulējums ir svarīgāks par sportisko izpildījumu," teica Cipruss. "Tomēr "Latvijas Universitāte" ir komanda, kas ļoti daudz ražo mums spēlētājus gan jauniešu izlasei, gan pēc tam lielajai izlasei un klubiem. Tas ir sava veida maziņš tramplīns uz profesionālo, lielo basketbolu. Bez tādas "Latvijas Universitātes" mums būtu ļoti grūti."
Krasu prasību ieviešana kaut vai tikai ārkārtējās situācijas laikā aktualizē profesionālā sporta jēdzienu Latvijas apstākļos, jo mūsu reģionā praktiski nav mehānismu, kā komandas varētu pelnīt.
Sporta jurists Āris Kakstāns uzskata, ka varbūt cilvēkiem Latvijā ir radies priekšstats par sportistiem kā lielas naudas pelnītājiem. Tomēr realitāte ir cita, un viņš rosina noteikt klubiem minimālo profesionālo spēlētāju skaitu, lai piedalītos nacionālajā čempionātā.
Ar atsevišķiem izņēmumiem, bet lielākoties visi Latvijas čempionāti komandu sporta spēlēs turpinās. Tas gan nenozīmē, ka atlikušās sezonas garumā vairums klubu spēs izpildīt ieviestās prasības.
Latvijas Hokeja federācijas sporta menedžeris Jānis Straupe gan atzina, ka patlaban neviens klubs nav teicis, ka pašreizējās prasības ir pārāk sarežģītas vai dārgas. Ne visiem hokejistiem klubos gan ir līgumi, kas paredz samaksu, jo daļai spēlētāju nacionālais čempionāts ir iespēja sevi parādīt. Straupe spriež, ka vēl ir jautājums, kas notiks pēc 15. novembra, kad paredzētas ārkārtējās situācijas beigas. Ja būs spēkā ''zaļais režīms'', Straupe nesaskata problēmu Latvijas līgas veiksmīgam turpinājumam.
Arī Latvijas futbola virslīgas izpilddirektors Ainārs Dakša akcentēja, ka būtisks jautājums ir pašreizējo ierobežojumu termiņš. Dakša piebilda, ka futbolā amatiera līgums ir profesionālu attiecību sastāvdaļa, jo nenozīmē, ka spēlētājs iesaistās no darba brīvajā laikā. Ja amatieru līgumiem neparedzēs vietu Latvijas profesionālajā sportā, būs jāiet un jāskaidro, kādēļ futbolā tādu sistēmu nevar simtprocentīgi pielāgot, piebilda Dakša.
IZM nenoraida iespēju, ka prasība par darba līgumiem profesionāliem sportistiem var palikt arī pēc ārkārtējā stāvokļa beigām.
"Latvijas Universitātes" basketbolistu gadījums gan norāda uz nepieciešamību pēc izņēmuma Sporta likumā. Vajadzīga arī izpratne par stāvokli Latvijas sportā, uzdodot jautājumu, vai varam atļauties profesionālas sporta komandas.
