Anglis Feivors Maduka Latvijā dzīvo un spēlē regbiju jau četrus gadus. Šīs spēles starptautiskie noteikumi viņam atļauj pārstāvēt Latvijas izlasi, arī neesot šīs valsts pilsonim. Citos sporta veidos noteikumi gan ir daudz stingrāki, taču parasti nepieciešams profesionāli pārstāvēt konkrētās valsts klubu un tad iegūt pilsonību.
Piemēram, 2016. gada Rio vasaras olimpiskajās spēlēs Latviju maratona distancē pārstāvēja amerikāniete Ariana Hilborna, kuras vecvecāki ir latvieši. Skaidrs, ka kvalificēties vasaras olimpiskajām spēlēm no ASV viņai nebūtu izredžu, bet Latvijā viņa ar savu rezultātu bija viena no trim labākajām, toreiz gan mājās liekot palikt Anitai Siliņai (tad vēl Kažemākai).
Motivācija sportistiem mēdz būt dažāda. ASV basketbolisti ar prieku kļūst par Eiropas valstu pilsoņiem, lai klubos netiktu uzskatīti par leģionāriem. Pat bez ambīcijām spēlēt izlasē. Vienkāršs aprēķins un izdevīgums. Kataras handbola izlase pirms četriem gadiem pasaules čempionātā savās mājās izcīnīja sudraba godalgas, komandu pārstāvot gandrīz tikai naturalizētiem serbiem un horvātiem.
Latvijas gadījumā spilgts piespiedu naturalizācijas piemērs ir hokeja izlase.
Pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā valstsvienību pārsvarā pārstāvēja no plašās Padomju Savienības republikām (galvenokārt Krievijas un Baltkrievijas) atbraukušie, kuri iepriekš spēlēja Rīgas “Dinamo”, jo latviešu hokejistu gluži vienkārši nebija tik daudz. Oļegs Znaroks, Sergejs Čudinovs, Aleksandrs Kerčs, Andrejs Maticins un pārējie spēlēja izlasē ar PSRS pasēm. Vēsturi atceras hokeja žurnālists Jānis Matulis, un stāsta, ka formālā naturalizācija sākusies pirms 1996. gada olimpiskās kvalifikācijas turnīra, jo tur vairs nevarēja spēlēt ar PSRS pasēm.
Hokeja izlases gadījumā līdz deviņdesmito gadu beigām tā bija akūti nepieciešama naturalizācija, ja vēlējāmies būt visaugstākajā līmenī konkurētspējīgi. Uz Latvijas izlase esot rāviens arī amerikānis Āris Brīmanis, kura tēvs ir latvietis.
Matuļa kunga pieminētie ukraiņu modernās pieccīņas pārstāvji ir no Donbasa reģiona aizbēgušie Ruslans Nakoņečnijs un Oleksandrs Pinčuks. Pagaidām izcilus rezultātus nav parādījuši, Nakoņečnijs kā rezervists tika pie iespējas startēt Rio spēlēs.
Bijusī pieccīņniece, Atēnu olimpisko spēļu vicečempione Jeļena Maļuka, toreiz Rubļevska, jau pirms gada Latvijas Radio pauda, ka neatbalsta šādu vietējās federācijas stratēģiju. Viņasprāt, ja šāda stratēģija turpināsies, olimpiskajās spēlēs pieccīņnieki vairs nevarēs piedalīties.
Negatīvi piemēri, kad pilsonības piešķiršana nerezultējas ar sportista izciliem rezultātiem, startējot zem Latvijas karoga, ir vairumā.
Basketbolā Trojs Ostlers, futbolā Andrejs Perepļotkins, Kristians Damjens Torress. Vai kāds vēl atceras futbolistus Andreju Kostjuku un Ivanu Sputaju? Saņēma Latvijas pasi kā potenciālie izlases spēlētāji, bet tā arī pazuda.
“Sportacentrs.com” žurnālists Agris Suveizda norādīja, ka slikts piemērs ir bijis Torress, no kura īpašas jēgas izlasē nav bijis. Viņaprāt, jāmeklē sportisti, kuriem ir Latvijas saknes, kā arī jāpievērš uzmanība tiem, kuri ilgu laiku nodzīvojuši Latvijā, ieprecējušies, iemācījušies valodu.
Skaidrs, ka sportistu naturalizēšana ir globalizācijas sastāvdaļa un uztverama kā pavisam ierasta prakse. Tomēr Latvijā gan būtu jāizvēlas atlētu uzmeklēšana ārzemēs, kur pirms vairākām desmitgadēm aizceļojuši un uz dzīvi apmetušies viņu vecāki vai vecvecāki. Šādu ceļu jau sāk iet Latvijas Futbola federācija, meklējot jauniešus Vācijā, Lielbritānijā un citviet. Latvijas tenisa izlasē nesen debitēja Vācijā uzaugušais un dzīvojošais Roberts Štrombahs, kurš tekoši runā latviski, vien ar stipru vācu akcentu. Futbolists Daniels Ontužāns latviski pagaidām nerunā, bet apņēmies to atkal iemācīties, jo agrā bērnībā runāja latviešu valodā.
