ĪSUMĀ:
- Sporta skolas var atvērt tikai Ministru kabineta noteikumos iekļautos sporta veidos
- Masveidību neuzskata par pietiekamu pamatu sporta skolas programmai
- Ne visi jaunie sporta veidi noskaņoti cīņai par vietu valsts oficiālajā sporta sistēmā
- Programmas licencēšana - pirmais solis ceļā uz sporta skolas atvēršanu
- Prasību paaugstināšana jau esošajām sporta skolām raisītu tēriņu kāpumu pašvaldībām
Akreditēt profesionālās ievirzes programmu vēlētos arī minimoto klubs Siguldā, kur patstāvīgi trenējas 40 bērni, bet motobraucējiem sporta skolu sistēmā pagaidām vietas nav.
Motosportisti vērsās Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) un Izglītības kvalitātes valsts dienestā, bet noskaidroja, ka motosports nav reģistrēts Ministru kabineta noteikumos, pastāstīja motosporta treneris Kaspars Kuļikovs. Tas neļauj reģistrēt profesionālās ievirzes programmu, kas nepieciešama sporta skolas dibināšanai, un liedz pretendēt uz valsts līdzfinansējumu.
IZM Sporta departamenta direktora vietniece Anda Mičule norādīja, ka durvis uz valsts finansējumu profesionālās ievirzes programmu īstenošanai ir atvērtas ikvienam sporta veidam, kas iekļauts Ministru kabineta noteikumos.
Patlaban ir 41 atbilstošs sporta veids. Starp tiem arī tāds Latvijā reti praktizēts sporta veids kā ziemeļu divcīņa.
Mičule paskaidroja, ka Latvijas Motosporta federācija ar oficiālu lūgumu ministrijā nav vērsusies. Ir bijusi tikai e-pastu sarakste starp Kuļikovu un Sporta departamenta direktoru Edgaru Severu.
"Neviena izglītības iestāde šobrīd neīsteno šādu sporta veidu, mums nav pamata, ministrijā sēžot, pēkšņi izdomāt, ka šodien iekļausim motosportu," stāstīja Mičule. "Ja ir licencēta programma, ja federācija uzskata par nepieciešamu šo sporta veidu attīstīt caur sporta skolu sistēmu… Bet sporta skolu sistēma – tas ir papildu stāsts par treneru sertifikāciju, par programmas īstenošanu, par noteiktām mācību treniņu grupām. Attiecīgi arī apliecības izsniegšana. Ir vairāki kritēriji jāievēro, lai valsts finansējumu varētu piešķirt, bet sākotnēji ir federācijas un izglītības iestādes, kura šo programmu īsteno, iniciatīva, lai sporta veidu iekļautu šajā sarakstā."
Pēc Latvijas Motosporta federācijas datiem, 2019. gadā oficiālās sacensībās piedalījās 432 licencēti bērni un jaunieši vecumā līdz 16 gadiem. Kopējais licencēto sportistu skaits svārstās ap 1700 braucējiem.
Sporta skolu direktoru padomes vadītāja Diāna Zaļupe gan uzskata, ka ne visi licencētie motosportisti ir sportisti.
"Tas, ka ciemā braukā ar mopēdiem un sarīko pagasta sacensības, tas ir forši, bet es to drīzāk piesaistītu tautas sportam. Tādā veidā, tādā līmenī," teica Zaļupe.
Sporta skolu sistēmā nav atrodama arī ielu vingrošana, kas pirms 10 gadiem bija visstraujāk augošais sporta veids Latvijā. Kustības aizsācējs Māris Šlēziņš pastāstīja, ka ielu vingrošana nekad nav rāvusies dziļi iesakņoties sporta sistēmā, un arī sistēma ielu vingrotājus nesagaidīja ar atplestām rokām.
Sarunā Latvijas Vingrošanas federācijā Šlēziņam paskaidroja, ka finansējums vingrošanai ir neliels, bet vajadzības - lielas. "Ja mēs [ielu vingrotāji] vēl pienāktu klāt ar savu masveidību un dalībnieku skaitu, tad vingrošanai nekas nepaliktu pāri," paskaidroja Šlēziņš.
Cik elastīgi birokrātiskais aparāts spēj reaģēt uz jaunām tendencēm sporta sabiedrībā, galvenokārt ir pašu jauno sporta veidu ziņā,
kam vispirms ir jāizpilda virkne prasību.
"Pats pirmais nosacījums ir programmas ir licencēšana," sistēmas secību izklāstīja IZM Sporta departamenta direktora vietniece Mičule. "Tas ir programmas īstenotāja – trenera, treniņu grupas, kluba – stāsts, kā licencē programmu. Tā ir pirmā prasība, lai var sākt domāt par pretendēšanu uz valsts finansējumu, jo tā ir profesionālās ievirzes programma, par kuru noteiktā apmācību ilgumā izsniedz apliecību. Vienu programmā, kas ir līdztekus pamatizglītībai. Un tad otra ir līdztekus vidusskolas posmam, kad sākam runāt par augstāko meistarību vai sporta meistarības grupām, ir jāizstrādā programma, sadarbībā ar federāciju, arī sasniedzamie rezultāti."
Taču, vai valsts interesēs ir vēl lielāka masveidība sporta skolās, ja esošās sistēmas līdzfinansēšanai budžeta iespējas ir nepietiekamas?
Jau šobrīd ar 17 miljoniem eiro ir par maz, lai pilnvērtīgi nodrošinātu sporta skolu darbību visiem jau esošajiem 38 sporta veidiem.
"Valsts mums jau četrus gadus nenodrošina pat minimālo treneru darba algu samaksu. To piefinansē pašvaldības," teica Zaļupe. "Mēs, protams, gribētu, lai būtu kaut kāda paritāte un katrs uzņemtos savu atbildības daļu. Valsts nofinansētu vismaz minimālās algas, pašvaldības finansētu visu pārējo - infrastruktūru, transportu, inventāru."
Izglītības ministrijas pārstāve Mičule risinājumu redz interešu izglītības stiprināšanā jeb sporta pulciņos, kas nav vērsti uz augstu rezultātu sasniegšanu, bet pilda sociālo funkciju – veicina fiziskas aktivitātes. Tas ļautu palielināt finansējumu sporta skolās, kas sasniedz augstus rezultātus.
"Ja katru gadu palielinās audzēkņu skaits, ja mēs paaugstinām latiņu rezultātiem, bet šos rezultātus neizpilda visi tie, kuri ir iestājušies sporta skolā ar vecāku iesniegumiem, tad, es domāju, šo līdzekļu pietiktu, pat lai paaugstinātu pedagogu atalgojumu," stāstīja Mičule.
Strauja prasību celšana pamatīgi sašūpotu sporta skolu sistēmu, jo ievērojami samazinātos audzēkņu skaits.
Paredzams, ka ar šādu notikumu attīstību mierā nebūtu pašvaldības, kurām nāktos vēl vairāk tērēties jauniešu sportot gribas apmierināšanai.
