Māris Verpakovskis savā ''Instagram'' kontā 4. martā publicēja video, kur izteica atbalstu Ukrainai. Sarunā viņš atzina, ka šo video nebija viegli veidot, taču tas neesot bijis saistīts ar potenciālo cilvēku reakciju. ''Grūtākais bija teikt kaut ko cilvēkiem, kuri sēž bunkuros un karo. Šiem cilvēkiem ir jāņem automāti, jāiet ielās, lai cīnītos un aizstāvētu savus bērnus, ģimenes un zemi. Bet tu sēdi ofisā un mēģini viņiem palīdzēt ierunājot kaut kādu video. Jebkas, ko tu teiksi, tas izklausīsies muļķīgi. Bija ļoti grūti atrast kaut ko tādu, lai viņus atbalstītu,'' atzina Verpakovskis.
Deniss Čerkovskis aktīvi darbojas savā ''Facebook'' profilā, regulāri publicējot postus par notiekošo Ukrainā. Uz viņa publicēto cilvēki reaģējot visādi – daži piekrīt, daži nepiekrīt. ''Mēģinu publicēt un padot tālāk visu aktuālāko, kā arī to, kas mani aizķēra, – varbūt kādu tas piesaistītu un liktu aizdomāties. Vislielākais ziņojums jeb posts no manis, kurš izraisīja tādu ļoti nopietnu vilni, bija par to, ka Krievijas tautai vajag pamosties un apstādināt Putinu. Tas bija domāts tieši krieviem, kas dzīvo Krievijā,'' stāstīja bijušais pieccīņnieks.
Gan Verpakovskis, gan Čerkovskis ir ievērojamas personības Latvijas sportā. Abi šajā laikā izjūt atbildību atbalstīt ukraiņus.
Kā saka Čerkovskis – ir jārunā un nedrīkst klusēt. ''Skatoties tagad, daudzi joprojām mēģina būt aktīvi ''Instagramā'' un uzturēt saturu, bet nekas nav ielikts par karu. Mani visvairāk biedē tas, ka cilvēki liek informāciju par to, kur atrodas, ko dara, bet neko par karu. Līdz ar to, ja mēs tagad nesaņemsimies visi kopā un neapstādināsim to, kas notiek, tad sportošana vispār var beigties. To pašu es arī mēģināju krieviem paskaidrot, ka vajag sākt runāt,'' pastāstīja Čerkovskis.
Māris Verpakovskis piekrīt, ka galvenais uzdevums ir pēc iespējas vairāk neziņā esošiem cilvēkiem aiznest ziņas par to, kas īstenībā notiek Ukrainā. Ir jāpublicē ziņas, jāizplata tās ar cerību, ka kāds aizdomāsies un sapratīs, ka līdz šim ticējis propagandai, nevis realitātei. Bijušais futbolists uzskata, ka tas ir mazākais, ko mēs varam darīt, lai palīdzētu.
Abi gan piekrīt iespējamībai, ka Krievijas iedzīvotāji un personības baidās no represijām, ja šāda veida ziņas publicēs savos sociālajos medijos vai dosies protestos. Sportistiem tas varētu nozīmēt aizliegumu profesionāli nodarboties ar sportu un pat cietumsodu. Krievijā svarīgi būtu panākt to, ka augsta līmeņa sportisti publiski izsaka savu nostāju pret Krievijas režīmu, taču līdz šim notiek pat pretējais. Labs piemērs ir Krievijas un NHL hokejists Aleksandrs Ovečkins, kurš zināms kā Putina atbalstītājs. Ovečkins izteicās, ka negrib karu, taču neminēja, ka pie visa vainīgs esot Krievijas prezidents.
Gan Verpakovskis, gan Čerkovskis piekrita Ernesta Gulbja teiktajam par to, ka visus krievus nedrīkst mest vienā laivā tikai dēļ tā, ka viņi ir krievi. Abi piekrīt, ka aizliegums izlasēm startēt un pārstāvēt savu valsti, karogu ir pareizs. ''Tas, ka krievi saka, ka sportu nevar jaukt ar politiku – šis noteikti nav tas stāsts, un šajā situācijā noteikti ir jājauc to visu kopā, lai liktu viņiem izjust to, ka visa pasaule ir pret viņiem. Varbūt tā viņi aizdomāsies, ka varbūt viņi kaut ko dara nepareizi, ja nevienam neļauj nekur startēt un piedalīties, ja iepriekš tāds precedents nav bijis. Bet nu par katru individuāli, – mēs tiešām nevaram viņus mest vienā laivā,'' stāstīja RFS ģenerālsekretārs Verpakovskis.
Deniss Čarkovskis piekrīt, ka sūtīt cilvēkus atpakaļ uz Krieviju vai Baltkrieviju tikai tāpēc, ka viņi ir to valstu pilsoņi, nav pareizi, jo ir cilvēki, kas neatbalsta dzimtenē esošo režīmu un karu Ukrainā, taču katrs gadījums būtu jāizvērtē individuāli.
Māris Verpakovskis izteica aicinājumu cilvēkiem nekurināt naidu savā starpā un būt iecietīgiem, palīdzēt izskaidrot situāciju tiem, kas varbūt to nesaprot. ''Pirmais noteikti ir aicinājums, ka mums ir jādara viss, lai nekurinātu naidu savā starpā. Tāpēc – nu esam iecietīgi varbūt pret tiem cilvēkiem, kuri līdz galam visu nesaprot, un darām visu iespējamo, lai viņiem izskaidrotu un parādītu to otro pusi. Varbūt tas cilvēks aizdomāsies. Ja mēs katrs vismaz vienam vai diviem cilvēkiem kaut ko tādu izdarīsim, tad tas jau būs plats solis uz to, ka viņi labāk integrēsies, labāk sapratīs un mēs sapratīsim viens otru labāk,'' aicināja Verpakovskis.
