Olimpiskie centri atkarīgi no pašvaldību dotācijām un komercdarbības ieņēmumiem

Sporta infrastruktūra maksā dārgi, īpaši olimpiskā infrastruktūra. Vairuma olimpisko centru gada pārskatos redzams - aizvadītajā gadā tie strādājuši ar zaudējumiem. Tiem nākas meklēt papildu ieņēmumus, kas var kļūst par izaicinājumu sabalansēt vietējo iedzīvotāju un profesionāļu intereses.

• Veidoti ar valsts galvotiem kredītiem, ko atmaksā pati valsts.
• Pērn vairums centru strādāja ar zaudējumiem.
• Uzturēšana ir dārgi, tāpēc ienākumus gūst pat no telpu nomas koncertiem.
• Pie centriem mudina piesaistīt konkrētus sporta veidus.
• Balansē starp iedzīvotāju un profesionālā sporta vajadzībām.
• Kredītsaistības izmaksā dārgi, bet tās varētu pārskatīt un ietaupīto atvēlēt sportam.

Dārgs prieks valstij

Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Ventspils, Sigulda, Cēsis un Limbaži – tās ir pilsētas, kurās jau atrodas sporta infrastruktūras objekti, lielākoties multifunkcionāli sporta centri, kam piešķirts skanīgais olimpiskā centra vārds. Vēl viens šāds centrs, kurš gan top bez Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) finansiālās līdzdalības, nākamgad, visticamāk, pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā, vērs durvis Rēzeknē.

Bez valsts budžeta finansējuma gan neiztiek arī Rēzeknē, taču tur izvēlēts cits finansēšanas modelis nekā

vairumam citu olimpisko centru, kuri izveide finansēta ar Latvijas Olimpiskajai komitejai izsniegtiem valsts galvotiem kredītiem, ko atmaksā pati valsts, tam paredzot attiecīgus līdzekļus valsts budžetā.

Olimpisko centru izveide ir dārgs prieks. Par sporta politiku atbildīgajā Izglītības un zinātnes ministrijā lēš, ka kopš aizvadītā gadsimta beigām, kad Latvijas Olimpiskā komiteja sāka īstenot valsts galvojumu programmas, kopējais ieguldījums olimpisko centru celtniecībā sasniedzis aptuveni 60 miljonus eiro, bet, pieskaitot procentu maksājumus par būvniecībai ņemtajiem kredītiem, tas varētu sasniegt pat 90 miljonus. Tomēr šī ir tikai medaļas viena puse.

Strādā ar zaudējumiem

„Atbildīgās personas, arī sporta veidu federāciju amatpersonas, kam nav tik ļoti pieejamas specializētās sporta bāzes vai sporta infrastruktūra, dzīvo tādos nelielos maldos par to, ko vispār nozīmē šī sporta infrastruktūra. Viena lieta ir to visu uzbūvēt, bet tas lielākais darbs ir to visu uzturēt,” saka Zane Grundiņa-Arāja, Rīgā esošā „Olimpiskā sporta centra” valdes locekle.

Viņas vadītā olimpiskā centra vienīgais īpašnieks ir Latvijas Olimpiskā komiteja. Citviet vairums kapitāldaļu pieder vietējai pašvaldībai.

Ielūkojoties olimpisko centru iesniegtajos gada pārskatos, redzama neiepriecinoša aina – vairums no tiem aizvadītajā gadā strādājuši ar zaudējumiem.

To apmērs – no dažiem desmitiem tūkstošu līdz pat vairāk nekā 850 tūkstošiem eiro.

Latvijas Olimpisko komiteju šī situācija īpaši nesatrauc. „Dibinot šos olimpiskos centrus un uzsākot šos projektus, ir noslēgtas dalībnieku vienošanās, kur LOK un pašvaldības ir katra apņēmušās, ko tad viņi šajā centrā nodrošinās un ko darīs. Un tādā ziņā mēs esam diezgan mierīgi, jo

visas pašvaldības, kuras šajos projektos ir piedalījušās, ir apņēmušās nodrošināt centru saimniecisko darbību ar plus zīmi, neatkarīgi no grāmatvedības datiem un konkrētā gada saimnieciskās darbības rezultātiem," saka LOK prezidents Aldons Vrubļevskis.

Meklē papildu ieņēmumus

Olimpisko sporta centru uzturēšana izmaksā dārgi – to elektrības un siltuma rēķini vien mērāmi tūkstošos eiro, tādēļ nākas meklēt visas iespējas, kā savilkt galus kopā. Daugavpils Olimpiskā centra vadītājs Uldis Pastars stāsta: „Ja mēs runājam naudas izteiksmē, šā gada astoņos mēnešos…mēs nosacīti nodalām centra pirmo stāvu un otro stāvu. Otrais stāvs mums ir baseins, trenažieru zāle, zona, kas mums nes divas trešdaļas ienākumu. Par šī gada astoņiem mēnešiem tie ir 313 tūkstoši eiro. Otrais stāvs tikai 11%-12% ir pašvaldības pasūtījums, sporta skola vai sporta pārvalde. Pārējais ir publiskais apmeklējums, ienākums no tīrās komercdarbības.

Ja kopā ņemam olimpisko centru, kāds procents varbūt var mainīties, bet gada griezumā mums 59-60% ir komercienākumi.”

Lai gūtu ienākumus no komerciālās darbības, olimpisko sporta centru telpas tiek iznomātas visdažādākajiem pasākumiem. Tā, piemēram, Daugavpils Olimpiskajā centrā nākamajā mēnesī notiks krievu estrādes dziedātājas Njušas koncerts, citviet tiek piedāvāts iznomāt telpas komercizstādēm, ballītēm peldbaseinā un tamlīdzīgiem pasākumiem.

Zane Grundiņa-Arāja atzīst, ka olimpiskajiem centriem nākas būt ļoti radošiem, lai savilktu galus kopā: „Tas ir papildu ieņēmumu avots, par kuru mēs varam nopirkt, piemēram, jaunu tablo. Vai par kuru mēs varam nopirkt jaunu inventāru peldbaseinam vai saremontēt kārtējo ģērbtuvi, kas tiek izmantota 15-16 stundas diennaktī, un kuru nonstopā izmanto nenormāli daudz cilvēku.”

Bez papildu ieņēmumiem olimpiskajiem sporta centriem klātos pavisam grūti.

„Nevar apskatīt olimpiskos centrus kā vietu, kur nodarbojas tikai un vienīgi ar augstas klases sporta sasniegumu veicināšanu.

Tad valstij vai pašvaldībai būtu jāpiešķir speciāli finanšu resursi, jānovirza tie konkrētu sporta bāzu uzturēšanai, un tad mēs varēsim runāt par sportistu sagatavošanu olimpiskajām spēlēm, par konkrētu mērķdotāciju. Bet tas tā nenotiek. Tā ir utopija,” atzīst Grundiņa-Arāja.

Tikmēr Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis piekodina: „Tukšajos mēnešos aizpildīt šos centrus ar komerciju nav nekas nepareizs vai nosodāms. Svarīgi ir ar to neaizrauties, lai tas nesāk traucēt sporta darbam.”

Katram centram savs sporta veids?

Likumsakarīgi, ka, redzot olimpisko sporta centru darbības rezultātus, rodas jautājums, cik izsvērti šis tīkls ir veidots. Ilggadējs Saeimas Sporta apakškomisijas deputāts, bijušais olimpietis Ivans Klementjevs ("Saskaņa") pieder pie tiem, kas uzskata, ka problēmas sakņojas laikā, kad Latvijas Olimpiskā komiteja vēl tikai sāka attīstīt olimpisko sporta centru tīklu.

„Viņi tika uzbūvēti tajās pilsētās, kur bija lobēšana,” norāda deputāts.

Klementjevs pieder pie tiem, kas uzskata, ka jāmaina olimpisko sporta centru darbības pamatprincipi, uzliekot tiem par pienākumu kļūt tieši par Latvijas Olimpiskās vienības sportistu galveno treniņu bāzi.

„Vajag piestiprināt pie katra olimpiskā centra savus sporta veidus un pēc tam prasīt atbildību, rezultātu. Kur ir?

Ja nav, tad jāmaina vadība vai virziens, vai tos līdzekļus novirzīt uz citiem sporta veidiem, uz citām pilsētām. Piemēram, četri gadi pagāja, mēs zinām rezultātu – kādi olimpieši no kādiem sporta veidiem mums bija pārstāvēti,” uzskata Klementjevs.

Daugavpils Olimpiskā centra valdes priekšsēdētājs Uldis Pastars, lūgts nosaukt olimpiešus, kuriem centrs ir galvenā treniņu vieta, uzskaita: „Ir specializētā cīņu zāle, ko Anastasija Grigorjeva izmanto pilnā apmērā. Ir trenažieru zāle un baseins, kuru ir tiesīgi izmantot visi olimpiskās vienības sportisti pēc tās nepieciešamības, kas viņiem ir. Šobrīd tie sastāvi mainās, paliek vairāk vai mazāk, bet, ja nemaldos ir aptuveni desmit cilvēki no Daugavpils, kas ir olimpiskās vienības sastāvā. Anastasija Grigorjeva ir TOP 50 sportiste, kas ir pats pamatsastāvs. Ir Deniss Vasiļjevs, kurš ir pasaules reitingā šobrīd četrpadsmitais un droši pretendē uz dalību Phjončhanas olimpiskajās spēlēs. Tad ir rezerves sastāva sportisti un jaunatnes sastāva sportisti.”

Cīkstone Anastasija Grigorjeva, kas vasaras olimpiskajās spēlēs Rio ieguva astoto vietu, apliecina – Daugavpils Olimpiskais centrs, kas esot uzskatāms par labāko sporta bāzi Latgalē, patiešām ir viņas galvenā treniņu vieta: „Divus gadus es trenējos Olimpiskajā centrā. Patiesībā par to tika sapņots divus gadus. Protams, neatkarīgi no tā, ko tu saņem, tik un tā liekas, ka var kaut ko labot un pilnveidot. Ja salīdzinām ar iepriekšējo treniņu zāli, protams, šeit ir daudz vairāk vietas, viss ir blakus. Blakus atrodas trenažieru zāle, uz kuru var aiziet uzreiz pēc treniņa, arī sauna, pirts, baseins – viss ir vienā vietā. Un tas ir ļoti labi, jo ekonomē laiku, kuru tu pavadi, braucot uz treniņu un no treniņa.”

Iedzīvotāju vs. profesionāļu intereses

Līdzīgus vārdus par citiem olimpiskajiem centriem varētu teikt vairāki citi Latvijas Olimpiskās vienības sportisti. Ar ko tad saistīta šad tad dzirdētā kurnēšana, ka olimpiskajos centros pārlieku liels uzsvars tiekot likts uz amatieru, nevis augstas klases sasniegumu sportu?

Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs to skaidro šādi: „Faktiski ir divas interešu puses,

vienā pusē ir pašvaldība, kurai ir iedzīvotāju vajadzības, tautas sports, bērnu un jaunatnes sports. Otrā pusē ir Olimpiskā komiteja, kurai ir interese pamatā par augstas klases sasniegumu sportu, par profesionālo sportu.”

Viņaprāt, Latvijas Olimpiskajai komitejai būtu jāuzņemas aktīvāka loma un jācenšas saskaņot olimpiešu intereses ar pārējo sportotgribētāju un pašvaldību interesēm. „Jo augstāka līmeņa sportists, jo bāze, kurā viņš trenējas, nedrīkst būt pārāk noslogota. Ja mēs ņemam par piemēru daiļslidotājus - jo augstāka līmeņa daiļslidotājs, jo mazāk līdzslidotāju drīkst atrasties viņam līdzās uz ledus. Bet ledus īre vienam vai diviem cilvēkiem tāpat maksā ap 200 eiro stundā. Tā ir lieta, par ko noteikti Latvijas Olimpiskajai komitejai ir jādomā: kā sabalansēt šo uzturēšanas lietu ar sākotnējo mērķi, kas tomēr bija arī olimpieši," norāda Severs.

Tikmēr Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis ir pārliecināts, ka kurnēšanai nav nekāda pamata: „Ja runa ir par olimpisko normatīvu izpildījušiem un Olimpiskās vienības sportistiem, tad viņiem olimpisko centru izmantošana visā Latvijā ir bez maksas. Ja runa ir par citu sporta veidu sportistiem vai izlasēm, tad, protams, viss kaut ko maksā. Neesmu dzirdējis, ka kādam no olimpiešiem olimpiskajos centros būtu bijušas kādas problēmas.

Bet mēs zinām, ka ne visi olimpiskie centri spēj nodrošināt visas visaugstākā līmeņa sportistu prasības. Tās ir daudz plašākas. Tāpēc viņi dodas uz treniņnometnēm ārzemēs, gan lai mainītu apstākļus, gan lai sameklētu labāka līmeņa sportošanas vietas.”

Dažos gadījumos gan nodrošināt to, lai olimpieši varētu netraucēti trenēties, mēdz būt sarežģīti. Tā, piemēram, Olimpiskais sporta centrs Rīgā ir tik noslogots, ka līgumos ar sporta federācijām tiek iekļauta atruna, ka, iepriekš brīdinot, centram ir tiesības mainīt treniņu grafiku. 

„Mūsu darba laiks ir no septiņiem rīta līdz vienpadsmitiem vakarā. Attiecīgi pēc tam centrs tiek kopts, un tikai no sešiem līdz septiņiem tas ir mierā, kad mēs atpūšamies. Tas prasa ļoti lielas investīcijas," skaidro centra valdes locekle Zane Grundiņa-Arāja.

Dārgās kredītsaistības

Lai arī pēdējos gados jauni valsts galvojumi Latvijas Olimpiskajai komitejai vairs nav doti, to atmaksai nepieciešamie līdzekļi vēl arvien veido būtisku daļu no kopējiem sportam atvēlētajiem valsts budžeta līdzekļiem.

„Nepilni desmit procenti no valsts sporta budžeta aiziet to saistību segšanai, ko Latvijas valsts savulaik ir uzņēmusies, lai izveidotu sporta infrastruktūru sadarbībā ar Olimpisko komiteju," lēš Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs. Būtisku daļu no šīm izmaksām veido procentu maksājumi par valsts galvotajiem kredītiem. Dažos vēl gadsimta sākumā slēgtajos līgumos banku pievienotās likmes ir visai ievērojamas – pat 5% gadā.

Tikai šogad šo situāciju sākusi risināt Latvijas Olimpiskā komiteja. Tās prezidents Aldons Vrubļevskis neslēpj, ka 

kredītu apvienošana vienā kredītportfelī daļēji ir izmisuma solis – kredītprocentu samazināšana ļaušot ietaupīt naudu, kas ļoti nepieciešama citām sporta programmām.

„2017., 18. un 19. gadā četrām ļoti nozīmīgām sporta apakšprogrammām, kas saistītas ar komandu sporta spēļu veidiem, augstas klases sasniegumu sportu un Paralimpisko komiteju, ir paredzēts samazināt bāzes finansējumu par 2 miljoniem eiro [attiecībā] pret 2016. gadu. Gan federāciju padomes kopsapulce, gan LOK Ģenerālā asambleja ir pieņēmušas aicinājumu panākt, ka 2017.gada valsts budžetā šīs apakšprogrammas tiek finansētas vismaz 2016.gada līmenī,” stāsta Vrubļevskis.

Interesi par valsts galvoto kredītu pārkreditēšanu esot izrādījušas vairākas bankas, kas ļaujot cerēt, ka uz kredītprocentu rēķina varētu ietaupīt aptuveni pusi no kopumā nepieciešamajiem diviem miljoniem.

Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs stāsta, ka no Finanšu ministrijas esot saņemts apliecinājums, ka ietaupījums patiešām tiks atvēlēts sporta nozarei: „Olimpiskā komiteja visu laiku bija ļoti ērtā situācijā, kad viņiem savs maks nebija jāatver, viņiem nebija šī nauda jāatņem no Olimpiskās vienības vai olimpiskajām vajadzībām. Šī nauda, sākot ar pamatsummām, procentiem un pat Valsts kases apkalpošanas maksu, tiek 100% apmērā nosegta no Latvijas valsts budžeta.”

Pēdējos gados valsts ieguldījumi sporta infrastruktūrā notiek bez Latvijas Olimpiskās komitejas starpniecības, taču par jau esošo olimpisko centru finansiālo ilgtspēju ir pamats raizēties.

To izveidē ir ieguldīti ievērojami līdzekļi un nevajadzētu pieļaut, ka kāds no olimpiskajiem sporta centriem reiz kļūst par spoku objektu, kā tas noticis ar daudziem savulaik olimpisko spēļu vajadzībām uzbūvētiem sporta objektiem.