Pašlaik Seļivanovs ir Rīgas domes volejbola programmas koordinators, kā arī Latvijas U-17 meiteņu volejbola izlases treneris. Rīgā dzimušā veterāna rēķinā ir 1976.gada Monreālas olimpisko spēļu sudraba medaļa un četrus gadus vēlāk Maskavā nopelnītais olimpiskais zelts.
Kā vērtējat Latvijas sportistu veikumu Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs?
Ceturtās vietas septiņu miljardu cilvēku konkurencē nepavisam nav slikti. Tiesa, kad es spēlēju, galvenajās sacensībās vienmēr bijām labākajā formā. Nesaprotu, kā var [Madara Palameika] uzvarēt Dimanta līgā un vāji mest šķēpu olimpiskajās spēlēs. Pludmales volejbolā tas pats. Man teiks, ka svarīgs ir arī Pasaules kauss un Eiropas kauss, bet olimpiskās spēles notiek tikai reizi četros gados. Domāju, ka to dēļ var upurēt citas sacensības.
Jūlija beigās Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš uzvarēja Pasaules kausa posmā Klāgenfurtē, bet pēc divām nedēļām zaudēja olimpiādē. Kāda jēga? Negribu nevienu aizvainot, bet es gatavotos citādi.
Uzreiz pēc tam, kad peldētāja Aļona Ribakova Rio laboja Latvijas rekordu, viņas treneris teica, ka par to viņai pienākas 25 eiro, bet viņam - 15 eiro. Tā darbojas veicināšanas sistēma?
Nezinu, kā lietas notiek peldēšanas federācijā, bet visiem neapmierinātajiem es ieteiktu sākumā pašiem kvalificēties olimpiādei. Ja starp klerkiem, kas tagad spriež un aplej ar dubļiem sportistus, atradīsies vismaz viens tāds cilvēks, es apēdīšu jūsu diktofonu.
Sportistu darbs tiešām ir darbs. Tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka viņiem tāds smieklīgs uzdevums stiprāk nekā citiem iespert pa bumbiņu. Bet mērķis ir cits - nopelnīt iztiku. Nedomāju, ka kartupeļu audzētājam ir daudz intelektuālāks darbs. Viņu aiztikt nedrīkst, bet volejbolistus un citus sportistus uzskata par truliem un grasās nogriezt finansējumu.
Tagad trenējat U-17 Latvijas izlasi. Kā veidojas attiecības ar federāciju?
Pagātnē negribētu rakāties, bet ļoti priecājos, ka tagad federācijai ir līdzekļi. Iepriekš bija tāda nelāga prakse treniņnometnes pirms turnīriem rīkot tikai dažas dienas. Tagad treniņnometnes pirms galvenajiem startiem ir 10-12 dienas. Tas ir normāli, jo vairākums meiteņu nevirza sev mērķi kļūt par profesionālām sportistēm, bet grib pabeigt skolu. Mums būtu grēks sūdzēties.
Tiesa, cilvēku ir maz. Spēlēt nav kam un veidojas noslēgts aplis - visi redz, ka lielā volejbola mums nav, un dodas pludmales volejbolā. Rezultātā mums nepaliek spēlētāji, lai gan arī pludmales volejbolā perspektīvas neredzu.
Rīgas "Radiotehniķis", kur spēlējāt 17 gadus, kļuva par PSRS čempioniem. Vai ir iespēja tagad sasniegt tādus rezultātus?
Protams, tas ir iespējams. Arī "Radiotehniķī" mums nebija lielu rezervju, spēlējām ar vienu sastāvu. Volejbolā mums neizbēgt no Rīgas "Dinamo" ceļa. Jāveido bāzes komandas dažādos sporta veidos un jāspēlē spēcīgās līgās. Tur šad tad ir jāzaudē, bet spēlēs ar spēcīgiem pretiniekiem sāc saprast, kas notiek laukumā. Mans kolēģis Nīderlandes futbola čempionātu sauc par Mikimausa kausu. Ko lai saka par Latvijas čempionātiem...
Pērn Latvijas antidopinga speciālisti teica, ka sportā aizliegtu preparātu lietošanā Latvijā problēmas ir vienas no lielākajām pasaulē. Esat darbā ar ko tādu saskāries?
Komandu sportā tā ir mazāka problēma. Volejbolā tad uzreiz sešus jāsadopingo.
Dopinga skandāls Krievijas sportā ir viens no šīs vasaras skaļākajiem notikumiem. Kāda ir jūsu versija?
Negribu spekulēt. Lasīju par analīžu paraugiem, kuras Krievijas funkcionāri esot aizstājuši Sočos. Ražotāji saka ka atvērt trauku nav iespējams. Ja tomēr krieviem ir izdevušās kādas mahinācijas, vainīga ir Pasaules Antidopinga aģentūra, kas nav spējusi nodrošināt pienācīgu kontroli.
Kāds ir jūsu personiskais iespaids par notikušo?
Uzskatu tā. Ja rīkojas kā Starptautiskā Vieglatlētikas federācija, atstādinot visus, tad visi Rietumu apgalvojumi, ka tikai procenta piecas simtdaļas bēgļu ir teroristi, bet visi pārējie - labie, arī neatbilst patiesībai. Pēc šādas loģikas visi bēgļi ir teroristi, bet visi sportisti lieto dopingu. Startēt spēlēs aizliedz visai komandai, bet, kad runā par dzīvību un nāvi, par kravas mašīnu, kas sabrauc cilvēkus, runā tikai par nenormālu cilvēku. Tie ir dubulti standarti.
Tajā pašā laikā Krievijā visi uzklupuši Grigorijam Rodčenkovam [bijušajam Maskavas Antidopinga laboratorijas vadītājam, kurš intervijā "The New York Times" pastāstīja savu versiju par dopinga sistēmu Krievijā]. Saka, ka viņš bijis finansiāli ieinteresēts aizliegto preparātu realizēšanā. Bet kur bija viņi paši?
Sazvērestībai pret Krievijas sportistiem es neticu. Sports nav opera, kur dzied otrais, ja novākts pirmais. Tur arī ir tas āķis, ka tā ir neprognozējama lieta, un par čempiona titulu tik un tā ir jācīnās.
Kad Krievijas tāllēcējai Darjai Klišinai atļāva startēt Rio, daudzi viņu Krievijā nosauca par nodevēju. Kā to uztvērāt jūs?
Tie visi ir skauģi, kas paši neko nespēj. Pateikšu kriminālu lietu - es arī būtu startējis. Ja man būtu piedāvājuši piedalīties 1984.gada olimpiādē, ko padomju puse boikotēja, es būtu braucis. Lai gan manā sporta veidā bez komandas nevar. Bieži domāju, ka nežēlotu naudu un pat veselību, ja man būtu burvju nūjiņa un vēlreiz varētu spēlēt olimpiādē.
