Nozares lietpratēji: Sporta veidu finansēšanā valstij neiztikt bez prioritāšu noteikšanas

ĪSUMĀ:

• Rosina pārvaldībā nošķirt augstu sasniegumu sportu no tautas sporta.
• Federāciju pašreizējo finansēšanas modeli raksturo kā nepamatotu.
• Sporta veidiem gribētu noteikt arī starptautiskas atpazīstamības koeficientus.
• Viedokļi dalās par nepieciešamību atkarībā no prioritārajiem sporta veidiem pārskatīt sporta skolu finansēšanas modeli.

Par prioritāro sporta veidu noteikšanu iestājas Latvijas Handbola federācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis un sporta jomā praktizējošais jurists Jēkabs Treijs, savukārt, pēc Latvijas Motosporta federācijas prezidenta Mārtiņa Lazdovska domām, lietderīgāka būtu kritēriju kopuma noteikšana.

Bičevskis ir pārliecināts, ka prioritārie sporta veidi būtu jānosaka, bet līdz šim tas neesot izdarīts tādēļ, ka neviens nevēlas būt sliktais pret sporta veidiem, kur ir bijuši sasniegumi, bet nav pārliecības par tikpat veiksmīgu turpinājumu. Bičevskis uzsvēra, ka prioritārie sporta veidi būtu nosakāmi augstu sasniegumu sportā, bet ne tautas sportā. 

Profesionālo sportu Bičevskis vēlas redzēt darbojamies nošķirti uz pilnīgi citiem principiem valsts izvirzīto prioritāšu sasniegšanai.

LHF prezidents aicina nošķirt augstu sasniegumu sportu no tautas sporta un izveidot vadošo lēmējinstitūciju, kas apvienotu neatkarīgus nozares profesionāļus, kam nav interešu konflikts naudas dalīšanā. Attiecīgā padome izstrādātu konceptuālo redzējumu prioritātēm nākamajiem 5-10 gadiem, par ko būtu vienošanās ar valdību par bāzes finansējumu. Tālāk jau pieņemtu lēmumus, kas ļautu plānot attīstības ciklu vismaz 2-4 gadiem, lai labākajiem sportistiem būtu lielāka stabilitātes sajūta.
 

Iniciatīvu noteikt prioritāros sporta veidus, lai tie gūtu pietiekamu valsts atbalstu, par ļoti apsveicamu nosauca sporta jomā praktizējošais Jēkabs Treijs. Viņš atzina, ka var diskutēt par taisnīgumu un potenciālajiem kritērijiem, bet tos laika gaitā varēs pielāgot. Turklāt skaidri kritēriji būs dzinulis sporta veidiem konkurēt pēc skaidriem noteikumiem. Par absolūti nejēdzīgu Treijs uzskata esošo kārtību, ka jebkura atzīta federācija var pretendēt uz valsts finansējumu, pat ja pārstāv nepopulāru un mazskaitlīgu sporta veidu. Treijs

pastāvošo federāciju finansēšanas kārtību salīdzina ar atbalstu teātriem, kuru izrādes neviens neapmeklē.

Savukārt Latvijas Motosporta federācijas prezidents Mārtiņš Lazdovskis par svarīgu uzskata kritēriju kopuma izstrādāšanu, ņemot vērā arī sporta veidā iepriekš gūtos panākumus. Turklāt panākumiem būtu jānosaka gradācija pēc konkurences attiecīgajās sacensībās un rezonanses arī ārpus Latvijas. Lazdovskis rosinātu noteikt koeficientus katra sporta veida atpazīstamībai plašākā mērogā un tajā valdošo konkurenci. Komandu sporta veidos, viņaprāt, varētu noteikt paaugstinātu koeficientu.

Kā vienlīdz nozīmīgu sporta veidu hierarhijas ranga noteikšanā Lazdovskis uzskata aktivitāti, ko raksturo sportistu skaits attiecīgajā sporta veidā un dalībnieku skaits oficiālās sacensībās. No svara būtu arī sacensību rīkošana jauniešiem un tautas sporta sadaļā, kā arī starptautiska līmeņa sacīkšu organizēšana. 

Saliekot divas vērtējuma sadaļas kopā, iegūtu sporta veidu ranžējumu, kas arī būtu prioritāro sporta viedu saraksts,

paskaidroja Lazdovskis. Viņaprāt, federācijas tad varētu sagrupēt, piemēram, ik pa 10 sporta veidiem, iegūstot vairākus prioritāšu grozus, kurus varētu pārskatīt ik pēc 2 vai 4 gadiem.

Lazdovskis prioritāru sporta veidu galvgalī personiski ierindotu basketbolu un hokeju, kam nākamajā grozā sekotu futbols, riteņbraukšana, volejbols, vieglatlētika un handbols, bet tālāk viņš ierindotu bobsleju, kamaniņas, biatlonu, slidošanu, motosportu, orientēšanos, tenisu un florbolu. Savukārt slēpošanai un peldēšanai Lazdovskis vietu prioritārajā sarakstā īsti nesaskata, jo kopš neatkarības atgūšanas trūkst panākumu un masveidība varētu būt lielāka. Atsevišķu sadaļu Lazdovskis līdzīgi rosinātu ieviest par jaunatnes panākumiem, kas raksturotu nākotnes potenciālu.

Bičevskis saskata, ka neatkarīgi no prioritāro sporta veidu noteikšanas ir jāuzlabo un jāattīsta sporta skolu sistēma.

Šobrīd sporta skolu sistēma ir izveidojusies kā valsts finansēta, pašvaldību organizēta un federāciju neietekmēta sistēma, kas, no vienas puses, veido nozīmīgu sporta budžeta sastāvdaļu, jo finansē nozīmīgu sporta pedagogu atalgojuma daļu, bet reizē tā neveido saprotamu sporta veidu federāciju attīstības bloku, uzsvēra Bičevskis. Viņš piebilda, ka pārmaiņām jābūt gudri vadītām un veidotām sadarbībā ar pašvaldībām, nošķirot, kuras sporta skolas veidojas par augstu sasniegumu bāzes sporta centriem un kuras fokusējas uz tautas sporta attīstības veicināšanu.

Sporta skolu sistēmā būtiskas izmaiņas par nepieciešamām uzskata Lazdovskis, uzsverot, ka tam jānotiek neatkarīgi no prioritāro sporta viedu noteikšanas. Izvērtējot sporta skolu pienesumu augstu sasniegumu sportā, lielāka loma, viņaprāt, pienāktos federācijām, kas nopelnījušas savam sporta veidam augstāku prioritāti.

Treijs tikmēr uzskata, ka prioritāro sporta veidu noteikšana valstī tieši neietekmēs sporta skolu darbību, jo pašvaldībām pašām ir izvēles iespējas, kurus sporta veidus atbalstīt vairāk atbilstoši iedzīvotāju vēlmēm, pieprasījumam un tradīcijām.