ĪSUMĀ:
- Prioritāro sporta veidu ieviešanā nav noteikta piesaiste valsts finanšu sadalījumam.
- Atbilstoši sporta veidu prioritātei rosina pārdalīt tikai papildu finanses.
- Rosināto prioritāro sporta veidu ietvaru uzskata par pārāk šauru.
- Pašvaldībās uzsver savu atbildību par veselīgu dzīvesveidu, vēlas atšķirīgas prioritātes valsts un vietvaru līmenī.
- Valsts sporta politikā līdzšinējās pamatnostādnes bez analīzes grasās aizstāt ar nākamajām.
Bijušais Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps uzsver, ka tika diskutēts par prioritātēm, bet netika runāts par to, kā iespējamām prioritātēm sekotu finansējums. Tieši to Šneps uzskata par galveno jautājumu, kas nav apspriests.
"Pateikt, ka basketbols ir pirmais, trešais vai piektais [rangā] neko nenozīmē, ja tas neatspoguļojas politikas īstenošanas instrumentā – finansējumā," teica Šneps.
Daudzi sporta federāciju pārstāvji publiski pauda sašutumu, ka IZM ar tām nav komunicējusi par procesa gaitu un kritēriju modulācijas federācijas pirmoreiz uzzināja Latvijas Televīzijas sižetā. Tam nepiekrīt Šneps, kuram visa nepieciešamā informācija bijusi, jo viņš pats esot izrādījis interesi un atvēris visus saņemtos e-pastus.
Šneps savulaik bija IZM valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos. Viņš uzskata, ka
prioritāro sporta veidu loks būtu jānosaka tikai papildus finansējuma sadalē, nevis esošās rocības pārdalīšanā.
"Mēs jau tā plāno sporta maciņu cenšamies pārdalīt vienā vai otrā virzienā, sporta cilvēki nonāk pretrunā cits citam," sacīja Šneps. "Ir jāadresē lūgumi abos virzienos. Politiķiem prioritātes ir jānodefinē un jāievieš ar papildu finansējumu jau tā daudz cietušajai nozarei. Un arī sporta cilvēkiem pašiem savā starpā jādomā, kā parādīt sporta priekšrocības."
Saeimas deputāts Raimonds Bergmanis savulaik aktīvi darbojās gan kā sportists, gan sporta pasākumu, tai skaitā starptautisku, organizators. Viņš uzskata, ka
prioritāro sporta veidu noteikšanas ietvars ir pārāk šaurs, un ir nepieciešams plašāks skatījums.
"Mēs gribam runāt par cilvēka veselību, taču runājam tikai, piemēram, par sirdi vai nierēm, bet neredzam cilvēku kopumā. Šajā gadījumā ir jāizdomā, kā par prioritātēm runāt visā kopumā," plašāka tvēriena nepieciešamību iezīmēja Bergmanis. "Tur ir šie milzīgie jautājumi – pārvaldīšana, finansēšana. Kas vispār ir sports, ko valsts grib? Ko mēs gribam panākt? Ja to saliekam kopā, tad varbūt mēs varam diskutēt."
Bergmanis uzsvēra, ka
Sporta likumā ir minēta daudzu ministriju atbildība par nozari.
Viņa ieskatā, pie sarunu galda būtu jāaicina teju visas ministrijas, jo tās jau tagad ir mijiedarbībā ar sporta nozari. Kā piemēru viņš nosauca valsts finansējuma meklēšanu starptautisko sporta pasākumu rīkošanai Latvijā, kur finansējumu varētu nodrošināt ne tikai IZM, bet arī, piemēram, Ekonomikas ministrija. Sporta pasākumi nodrošina gan atpazīstamību, gan citas priekšrocības, tādēļ Bergmanis uzskata par nepieciešamu iesaistīt visas institūcijas, kas vēlas no sporta iegūt kādu rezultātu.
"Ja šauri runāsim no tikai sporta federāciju viedokļa, tad būs ļoti, ļoti sarežģīti," piebilda Bergmanis.
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomnieks sporta jautājumos Guntis Apīnis norāda, ka pašvaldības savas prioritātes jau ir noteikušas un tām saistošāka būtu skaidras kārtības noteikšana valsts līdzfinansējuma apguvē sporta infrastruktūras būvniecībā. Savukārt prioritārie sporta veidi, viņaprāt, būtu jānosaka vairākos līmeņos.
Apīnis saskata atšķirības dažādos sporta līmeņos.
Viena lieta ir valsts un augstu sasniegumu sporta līmenī, bet pašvaldībās ir cita situācija.
"Pašvaldību likumā ir pateikts, ka pašvaldības atbild par iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un par sportu. Un tas nav augstu sasniegumu sports," uzsvēra Apīnis. "Patiesībā pašvaldībām ar to nodarboties nevajadzētu. Arī prioritātes tautas sporta vai bērnu un jauniešu sporta, vai augstu sasniegumu sporta un valsts līmenī ir dažādas. Tām ir jābūt dažādām – tās nevar būt vienas un tās pašas."
Šobrīd top sporta politikas jaunās pamatnostādnes nākamajiem sešiem gadiem. Apīnis norādīja, ka
svarīgāk būtu izvērtēt aizvadītajos sešos gados paveikto, nevis izstrādāt jaunas pamatnostādnes un vēl paralēli mēģināt noteikt prioritāros sporta veidus.
Sporta politikas pamatnostādnēs iepriekšējā periodā, kas 2020. gadā beidzas, bija noteikts galvenais mērķis – palielināt cilvēku skaitu, kuri vismaz divreiz nedēļā nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, atgādināja Apīnis. Viņš gan piebilst, ka, skatoties pēc statistikas, tas nav noticis.
"Tātad politikas pamatnostādnes veselam periodam nav realizētas – tās ir norakstītas," uzsvēra Apīnis. "Tagad būtu jāskatās, kāpēc tā ir. Jāizanalizē un tad jāiet tālāk, bet mēs tagad strādājam jau pie nākamajām [prioritātēm], kuras atkal varbūt noliksim plauktiņā un neko nerealizēsim. Pēc tam konstatēsim, nē, nekas nav sanācis."
Atbildes uz jautājumiem, kā nomērīt, izvērtēt, nodalīt un sadalīt, lielā mērā noteiks Latvijas sporta nākotni.
