ĪSUMĀ:
- Valsts struktūru gausumu bērnu treneru algu risināšanā Šteinbergs skaidro ar jautājuma pieticīgo publicitāti
- Pašvaldību interese sporta skolās - masveidība, turpretim valstij - augstu sasniegumu sports
- Valsts finansējumu 100% apmērā varētu paredzēt augstākās sporta meistarības grupām, citas līdzfinansētu pašvaldības
- Murjāņu Sporta ģimnāzijas vieta sporta ainavā - ilgtermiņā neatrisināts jautājums
- Mudina pašvaldības neizvairīties no privātu sporta skolu līdzfinansēšanas
- "Mirušo dvēseļu" izskaušanu sporta skolās rosina nodrošināt ar vecāku iesaisti vai nelielu dalības maksu
Ja valdība iedod naudu hokeja čempionātam, to redz visi un uzreiz, bet ar finansējuma palielināšanu treneriem, lai ik gadu viņu ienākumi mēnesī pieaugtu par 10–30 eiro, nevar uzreiz dabūt politisku publicitāti, teica Šteinbergs.
"Mēs bieži vien valstiskā līmenī [ne tikai sportā] risinām problēmas, kas ir pašā augšā redzamas, bet nedod tādu pienesumu visai valstij un sabiedrībai," uzsvēra Šteinbergs. "Tajā pašā laikā mēs aizmirstam par problēmām, kas ir bāzes lietas piramīdas lejā un nodrošina valstisko stabilitāti, labklājību. Tas nav nekāds brīnums, tie ir politiski, lobija jautājumi, kas tiek risināti ne tikai sportā."
Profesionālā ievirze sporta skolās ir tendēta uz augstiem sasniegumiem, taču sporta skolas pārsvarā ir pašvaldību pārraudzībā, un tas rada pretrunu, paskaidroja Šteinbergs.
Pašvaldība allaž būs ieinteresēta, lai maksimāli daudz bērnu tās teritorijā regulāri iesaistās sporta aktivitātēs,
un sporta skola ir visvienkāršākais veids, kā to organizēt. Tātad katra pašvaldība ir ieinteresēta, lai maksimāli daudz bērni trenējas tās sporta skolā neatkarīgi no atbilstības augstu sasniegumu sportam. Savukārt valsts intereses, iedalot finansējumu, ir augstu sasniegumu sports, uzsvēra Šteinbergs.
"Te ir pirmā pretruna, kas būtu jāatrisina, lai nauda pietiktu visiem," teica Šteinbergs. "Manuprāt, tas ir sistēmisks jautājums."
Šteinbergs situāciju izskaidroja ar piemēru sev labāk zināmajā futbolā. Ja, piemēram, U-13 vecumā vienā sporta skolā un vienā sporta veidā ir vairākas audzēkņu grupas, tad tālākajās grupās iekļautie nekad mūžā nebūs augstu sasniegumu sportisti. Šteinbergs pieļauj, ka
pilnu finansējumu valsts varētu nodrošināt tikai spēcīgākajām grupām un dažādos sporta veidos ieviestu atšķirīgus nosacījumus.
"Šeit ir iespējams izmainīt prasības tā, ka ir pirmā un otrā grupa nosacīti. Varbūt citā sporta veidā tikai pirmā grupa, protams, katram sporta veidam ir jāpieiet individuāli, ko valsts finansē 100% apmērā," teica Šteinbergs. "Nosacītā otrā grupa, kur varbūt kaut kad kaut kas sanāks, jo mēs visi mēdzam pateikt, ka viņš [jaunais sportists] 16 gados ir ne tik labs, bet "izšaus" kaut kad vēlāk, jo mūsu reģionā ir "vēlie" sportisti. Tur valsts var finansēt, piemēram, 70%, pārējo piemaksā pašvaldība. Trešā, ceturtā, piektā grupa – mēs to saucam par profesionālo ievirzi, bet faktiski tā ir interešu izglītība. Bērni nāk, ir forši, visi laimīgi, veseli, tur vairāk ir jāiesaistās pašvaldībai, jo tas ir pašvaldības uzdevums, pašvaldības intereses. Nosacīti tad to trešo, ceturto, piekto grupu, citos sporta veidos otro grupu, lielāko daļu varētu finansēt pašvaldības."
Šteinbergs arī aicina visbeidzot pieņemt skaidru lēmumu par Murjāņu Sporta ģimnāziju (MSĢ), ko viņš nodēvēja par "čemodānu bez roktura". Ar MSĢ budžetu, viņaprāt, varētu atrisināt sporta skolu treneru algu jautājumu.
"Mums kādreiz būs jāizlemj par Murjāņu Sporta ģimnāziju. Tie ir divi miljoni eiro, ko šodien, pieliekot sporta skolu budžetam, nauda pietiktu visiem," teica Šteinbergs. "Es saprotu, ka tas ir tāds "čemodāns bez roktura", ko grūti nomest malā, bet grūti stiept līdzi visu laiku. Bet kādreiz būs jāizšķiras, ko mēs darīsim ar Murjāņu Sporta ģimnāziju. Šobrīd, baidos samelot, mums ir 18 miljonu [eiro] budžets sporta skolām. Pieliekam klāt tos MSĢ divus miljonus, mums tad ir 20 miljoni eiro. Šodien bērnu skaitam mums pietiek treneru apmaksai. Būsim godīgi – šobrīd Liepājā, Daugavpilī, Rīgā, Ventspilī, Valmierā apstākļi treniņiem noteikti nav sliktāki, bet daudzviet ir labāki nekā Murjāņu Sporta ģimnāzijā."
Pēdējos gados, lielākoties Rīgā, ir parādījušās vismaz 10 privātas sporta skolas, kur trenējas 5-7 tūkstoši bērnu, bet vietējai pašvaldībai nav pienākums tām palīdzēt un finansēt.
"Pašvaldības likuma izpratnē Rīga var to finansēt, bet var arī nefinansēt. Protams, ko Rīgas pašvaldība šobrīd veiksmīgi dara – nefinansē," piebilda Šteinbergs.
Pēc Šteinberga domām, agri vai vēlu Rīgas pilsētas pašvaldība nonāks līdz vismaz minimāla finansējuma iedalīšanai privātajām sporta skolām.
"Tas, kurš to izdarīs, būs varonis bērnu un vecāku acīs. Rīgā ir ap 10 tūkstošiem bērnu, pēc maniem aprēķiniem, kas trenējas privātajās sporta skolās vai privātajos klubos," teica Šteinbergs. "Tie ir tie paši bērni, tie paši rīdzinieki, kas trenējas arī pašvaldības dibinātajās 11 sporta skolās. Tā nav milzīga nauda, tur jāsāk kaut vai ar elementāru pieci eiro par bērnu mēnesī. Tas būtu apmēram 300 tūkstoši eiro gadā, kas tādai pašvaldībai kā Rīga būtu niecīga nauda. Tas būs jādara, varbūt vēl līdz tam neesam nonākuši."
Valsts arguments ir tāds, ka daudzi bērni aprēķinos tiek pieskaitīti vairākkārt, jo formāli trenējas dažādos sporta veidos, tāpēc finansējums netiek līdzi.
Šteinbergs to gan neuzskata par būtisku problēmu.
"Ja bērns tiešām iet trijos sporta veidos, lai taču viņš iet. Cita problēma, ka bērnu pārcelšanas sistēma šobrīd neparedz apstiprinājumu no vecāku puses. Ir nosacīti liels bērnu skaits, kuri ir beiguši sporta gaitas, bet viņi automātiski tiek pārcelti un pārcelti tālāk," paskaidroja Šteinbergs. "Jau pirms trim gadiem [bērns] ir beidzis spēlēt futbolu, volejbolu vai ko citu, bet viņš tiek pārcelts tālāk un tādā veidā tiek pieskaitīts. Tā ir lielā problēma."
Šteinbergs rosina, ka ik 1. septembri katrs vecāks elektroniski apstiprinātu bērna pārcelšanu.
Par vēl vienu iespēju viņš uzskata neliela vecāku līdzmaksājuma ieviešanu.
"Varbūt tas ir tehniski sarežģīti izdarāms, bet tas ir izdarāms. Vecāks pats elektroniski apstiprina, ka viņa bērns nāk un trenējas. Otrs variants, ka prasa kaut minimālu vecāku līdzfinansējumu," teica Šteinbergs. "Tad vecāks, ja bērns tur nemaz neiet, nemaksās sporta skolai. Tas ir konkrēts rīks, kā bērnu skaitu izkontrolēt."
Kā piemēru Šteinbergs nosauca Liepājas Sporta skolā ieviesto obligāto līdzmaksājumu, kā rezultātā pēc gada bērnu skaits samazinājās par apmēram 30%, bet trīs, četru gadu laikā atgriezās sākotnējā līmenī.
"Jo tie bērni visi bija reāli, visi pielasījās atpakaļ. Bet tajā [sākuma] brīdī tie 30% bija "mirušās dvēseles". Domāju, ka vairākās vietās tāda situācija pastāv," piebilda Šteinbergs.
Sistēmas buksēšanu Šteinbergs izskaidro ar vienas jaudīgas atbildīgās personas trūkumu.
"Manuprāt, nav viena konkrēta persona ar jaudu, kas varētu visu šo mehānismu pavilkt uz priekšu. Visa cieņa [Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājam Sandim] Riekstiņam par to, ko viņš dara citās sfērās, piesaistot līdzekļus būvniecībā vai LOK [Latvijas Olimpiskās komitejas] kontekstā. Varbūt vēl nav tikuši līdz tam tie, kuri varētu visu šo sistēmu pavilkt uz priekšu. Vai arī nav kopējs redzējums, vīzija, par ko varētu vienoties. Bet, manuprāt, tā nav nekāda augstākā matemātika, tas ir izdarāms ātri, salīdzinoši nesāpīgi visiem."
