ĪSUMĀ:
- Ministru kabineta noteikumi paredz naudas balvu sadalīšanas kārtību, bet ne to pamatojumu.
- Noteikumi naudas balvu dalīšanai ir pārdesmit gadu veci, iespējams, tie būtu jāmaina.
- Atbildot uz jautājumu, kādēļ sportistus prēmē, būtu vienkāršāk izstrādāt atbilstošus noteikumus.
- Pietrūkst skaidrojuma, kādēļ naudas prēmijas par sasniegumiem piešķir sportā, bet ne citās nozarēs.
- Zeps rosina naudas balvas piešķirt par medaļu izcīnīšanu, kas būtu valsts noteiktais mērķis.
Ja Ministru kabineta noteikumi paredz prēmijas par panākumiem attiecīga mēroga sacensībās, tad jautājumiem tur nevajadzētu būt, uzskata Zeps. Viņaprāt, ja ir nopelnītas prēmijas, sporta veida atpazīstamība ir pakārtots jautājums.
"Prēmija ir nopelnīta – kādi spēles noteikumi ir bijuši izstrādāti, tādi arī jāievēro. Cits jautājums, kāpēc šīs prēmijas tiek piešķirtas," uzsvēra Zeps.
Sporta menedžmentā pieredzējušais Zeps saskata, ka
daudzajās diskusijās par prēmiju pareizu sadalīšanu kaut kur pazūd jautājums par to jēgu.
Atbildes viņš neatrod arī attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos, pat ja tie paredz loģisku prēmiju sadalīšanu.
"Kas tieši ir iemesls, kāpēc mēs prēmējam sportistus? Es nesaku, ka tas ir nepareizi, bet kādēļ ir šāda stratēģija izvēlēta?" vaicāja Zeps. "Vai tādēļ, ka mēs vēlamies pateikt paldies par valsts vārda nešanu pasaulē, vai mēs vēlamies pateikt paldies par ieguldīto darbu? Kādā brīdī arī mums ir nozīmīgi, lai sportisti visu dara ne tikai pēc labākās sirdsapziņas, bet arī izspiežot šos 110%, tādējādi dodot motivāciju arvien vairāk cilvēkiem iesaistīties sportā, sekot tam līdzi, tad mēs kaut kur nonākam. Bet man īsti šobrīd nav skaidrs [pamatojums]."
Zeps saskata, ka pasaule ir ļoti mainījusies kopš prēmiju pamatnostādījumu pieņemšanas, tādēļ, iespējams, tie kādā brīdī būtu jāpārskata. Pirmkārt atbildot uz jautājumu, kādēļ prēmijas tiek piešķirtas. Nākamie jautājumi, kam pienākas un kam nepienākas, jau atrisinātos vieglāk.
Kad pirms pārdesmit gadiem pieņēma prēmēšanas pamatlikumu, Latvijā nebija tik plašs sporta veidu spektrs, uzskata Zeps. Pašlaik Latvijā praktiski ir simt atzītu sporta veidu, līdz ar to valsts vienkārši vairs nespēj izpildīt uzstādījumu maksāt prēmijas. Paturot prātā ierobežotos finanšu resursus,
prēmēšanas kritērijus varētu pārskatīt, taču tas atkal liek atgriezties pie jautājuma par prēmiju piešķiršanas pamatojumu.
"Ja mēs pasakām, ka sportisti ir īpašā kategorijā un viņiem mēs par darbu piešķiram prēmijas, tad ir jautājums, kāpēc Renāram Kauperam un "Prāta vētrai" netiek piešķirtas prēmijas par lielu koncertturneju ārpus Latvijas?," vaicāja Zeps. "Vai [kāpēc] Mārtiņam Sirmajam ar savu pavārgrāmatu iekļūstot TOP 10 vai TOP 5 lasītākajās grāmatās arī netiek piešķirta prēmija?"
Saliekot loģisku sistēmu, kas varētu “pabarot” visus tos, kas kvalificējas, nebūtu jādomā, kuru apdalīt, kuru neapdalīt, un kurš būtu vairāk nopelnījis nekā cits, uzsvēra Zeps.
"Kāpēc, piemēram, pasaules čempionāts spiningošanā no laivas atbilst [nolikumam], bet pasaules čempions boksā IBF versijā, "Grand Slam čempions [tenisā] "French Open" neatbilst?" neizpratni par kritērijiem pauda Brieža menedžeris.
Zeps atzīst, ka no juridiskā viedokļa atbilde ir skaidra, jo, piemēram, lielajos tenisa turnīros vai boksa profesionāļu cīņās dalībnieki nepārstāv savu nacionālo federāciju. Viņš arī atgādināja, ka
risinājumi prēmēšanā ne vienmēr ir konsekventi, par ko pārliecinājies arī Briedis.
"Piemēram, Mairis [Briedis] kļuva par IBF čempionu arī šogad, par pasaules čempionu boksā. Šoreiz par prēmiju nekādu runu nebija, toreiz [2017.gadā] tā tika piešķirta ārpus kārtas. Es pat neatceros pamatojumu, šķiet, ka tas bija par valsts vārda nešanu pasaulē," teica Zeps. "Mairis toreiz arī noziedoja to naudu. Bet vienreiz tu kļūsti [par pasaules čempionu], tev piešķir prēmiju pēc īpašiem noteikumiem, bet nākamajā reizē kļūsti, tev vairs nepiešķir."
Ja Aļona Ostapenko vēlreiz uzvarētu kādā "Grand Slam" turnīrā, rastos arī jautājums, vai viņai būtu jāpiešķir kāda prēmija.
Ja privātajā biznesā izpilda mērķus, par to jau laikus piešķir prēmiju. Ja augstu sasniegumu sportā, ko finansē valsts, mērķis ir sasniegt medaļas, tad tieši par to iegūšanu, pēc Zepa domām, varētu piešķirt prēmiju.
"Tas būtu godīgi, tas būtu pamatojami. Ja tas ir liels projekts, ko esi izpildījis, tad par to papildus piemaksājot prēmijas formā, tas varētu būt tāds lielais sasniegums," paskaidroja Brieža menedžeris. "Bet kaut kāds juridiskais formāts tam visam ir jāatrod."
Zeps uzskata, ka
nevajag ieciklēties uz pirms 20 gadiem radīto risinājumu, jo mainās gan pasaule, gan sports tajā.
Valstij atsakoties no prēmiju maksāšanas, viņaprāt, nekas netiktu zaudēts. Sportisti tāpat sportotu, jo tas ir viņu izvēlētais dzīves gājums un ikdiena, kurā pirmā doma no rīta ir doties uz treniņu, nevis atbildēt uz e-pastiem vai veikt telefona zvanus.
"Labam sportistam primārā motivācija ir sportiskais sniegums, nevis iespējamā naudas prēmija, kas paredzēta," uzsvēra Zeps.
Mazākos sporta veidos, kurus balsta valsts finansējums un sportistiem maksā ne tās milzīgākās algas, olimpiskās prēmijas varētu nozīmēt kāda cikla veiksmīgu noslēgumu pirms pāriešanas nākamajā dzīves posmā. Zeps pieļauj, ka prēmiju atcelšana, iespējams, samazinātu sportot gribētāju skaitu kādos nelielajos sporta veidos, bet apgalvot to viņš neņemas.
KONTEKSTS:
Sportistu prēmēšanas sistēmu valsts plāno mainīt. Pārmaiņas valdība uzdevusi izstrādāt līdz pavasarim, bet to īstenošana iecerēta 2021. gadā.
