«Bērnu sporta uzrēķini». Kāpēc ir jārunā par sistēmas balstīšanu uz vecāku naudas maku

No 13. oktobra līdz pat 10. novembrim Latvijas Televīzija īstenos sociālo kampaņu “Bērnu sporta uzrēķini”. Kārtējie valdības ierobežojumi ir iesituši pa pašiem sporta sistēmas pamatiem. Sistēmas, kura galvenokārt turas uz jauno sportistu vecāku pleciem, izmantojot viņu labticību, naivumu, fanātismu… Šīs un vēl citas neuzskaitītās īpašības tiek ekspluatētas, kad bērnu sporta apguves nodrošināšanai nepieciešams atvērt vecāku naudas maku.

Februārī ilggadējais basketbola skolas “Rīga” vadītājs Guntis Šēnhofs nāca klajā ar atklāsmēm, par kurām publiski iepriekš neviens sporta skolas direktors runājis nebija. Par to, ka bērnu sports Latvijā balstās uz brīžiem negodprātīgām un brīžiem pat nelikumīgām finanšu attiecībām starp treneriem, sporta skolām, klubiem un audzēkņu vecākiem. Sak, citādāk nevarot, jo valsts treneriem par maz maksā, tāpēc situāciju nākoties risināt radoši.

Ne velti mūsu projekta pirmā stāsta varoņi ir kāda ģimene, kuras atvases ir izbaudījušas Šēnhofa vadītās basketbola skolas grāmatvedības neredzamo pusi. Kad par vienām un tām pašām lietām vienas un tās pašas skolas treneri īsteno katrs savu fiskālo politiku. Kad vecāku ierosinājums uz sacensībām aizbraukt ar automašīnām tiek noairēts, lai būtu jāīrē autobuss, kuram jāsamet naudiņa.

Tomēr šāda naudas izvilināšana nav tikai Rīgas pašvaldības basketbola skolā – tā uzglūn no katra stūra.

Pastāsti par savu pieredzi

Vecāki savus pieredzes stāstus ir aicināti sūtīt uz LTV Sporta redakcijas “Whatsapp” numuru.

Tipiskākie piemēri: vecākus aicina samest naudu autobusam uz sacensībām, vecākiem nezinot, ka pašvaldība to piešķīrusi par saviem līdzekļiem; vecākus aicina samest naudu inventāram, nezinot, ka attiecīgā sporta veida federācija to ir uzdāvinājusi; vecākus aicina samest naudu tiesnešu darba apmaksai, nezinot, ka ar tiesnešiem norēķināsies federācija… Tā varētu turpināt vēl ilgi, un LTV turpmākā mēneša garumā šādus un līdzīgus piemērus ķidās ik pa laikam. 
 

Kādas ir sekas? Nācies uzklausīt neskaitāmus bēdu stāstus, ka bērni uz laiku pazūd no treniņu aprites, jo plānojas vairāku dienu sacensības vai kāda ilgāka nometne (abi gadījumi veido vislielākās vecāku izmaksas). Daļa pēc tam mēģina atgriezties, lai atkal nozustu, kad pie apvāršņa saskatāmi kādi lielāki izdevumi. Daļa pazūd uz neatgriešanos.

Protams, jāpatur prātā, ka turīgākiem novadiem ir savas problēmas un vēriens, bet reģionos vairākus simtus eiro mēnesī no vecākiem par bērnu sporta apguvi pat gribēdams neiekasēsi.  Turklāt sporta veidi ir tik dažādi popularitātē un pieejamībā, ka rezultātā arī izmaksas ir ļoti dažādas. Arī pašvaldību iespējas “piestiķēt” ir ļoti dažādas.

Taču viena lieta ir universāla un piekritīga visiem – bez vecāku līdzmaksājumiem un ieguldījumiem Latvijas jaunatnes sportā nenotiek nekas. 

Latvijā ir vairāk nekā 80 tūkstoši sportojošu bērnu. Tātad sportojošo bērnu vecāku skaits ir rakstāms ar sešiem cipariem. Tieši vecāki ir Latvijas sporta sistēmas mugurkauls, jo:

  • pirmkārt, vecāki ir nodokļu maksātāji, veidojot valsts un pašvaldību budžetu;
  • otrkārt, vecāki ir galvenie sporta infrastruktūras noslodzes veidotāji, gan vedot savus bērnus, gan sportojot paši;
  • treškārt, vecāki ir tie acu pāri, kas veido auditorijas pamatmasu tribīnēs un pie ekrāniem, par kuriem ir gatavi samaksāt reklāmdevēji;
  • ceturtkārt, turīgākie un fanātiskākie bērnu vecāki ir tie, kuru uzņēmumi atbalsta sportu un atsevišķos gadījumos arī privāti būvē infrastruktūru.

Ir pilnīgi skaidrs, ka valsts pusē līdz galam nemaz neizprot, uz kā turas tās veidotā sistēma. 2012. gadā, kad sporta pedagogi izgāja ielās, Izglītības un zinātnes ministrija ar sporta skolu direktoriem panāca vienošanos, ka, sākot no 2016. gada, valsts pilnībā segs sporta pedagogu darba samaksas minimālo likmi un sociālās iemaksas. Tas nav īstenojies. Pat par spīti tam, ka šāds punkts tika iestrādāts Sporta politikas pamatnostādnēs, kuru tapšana ik reizi ir smagāka par trīnīšu dzemdībām, taču pašam dokumentam nav nekāda juridiska svara.

Par izpratnes problēmām varas gaiteņos liecina arī uz bērnu sportu attiecinātie ierobežojumi, kuri tā jau sūro situāciju tuvina dzelzceļa katastrofas apmēriem.

Projekts “Bērnu sporta uzrēķini” mēģinās rast skaidrojumus tam, kāpēc bērnu sporta sistēma turas uz principa “vecāks maksā divreiz” un ko darīt turpmāk, lai vecāku plecus atslogotu, ļaujot sportā saglabāt tajā jau esošos bērnus un veicinot apstākļus iesaistīties jauniem.

Bruņojusies ar “Sorainen” biroja juridisko palīdzību, kampaņas gaitā LTV nāks klajā ar priekšlikumiem sistēmas maiņā, kas finansiāli varētu atvieglot dzīvi vecākiem. Tāpat uzklausīsim gan vecāku pieredzes stāstus, gan priekšlikumus. Sporta žargonā runājot, mēs “iesim kaulā”. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt