LTV sazinājās ar Latvijas lielo komandas sporta veidu pārstāvjiem, un viņi nemaz tik kategoriski pretinieki rezultātu neskaitīšanai nav. Tomēr Latvijā situācija nav tāda kā Norvēģijā, kur viena sporta konfederācija nosaka noteikumus visiem. Latvijā arī Izglītības un zinātnes ministrijā paskaidroja, ka katra sporta veida federācija dara, kā grib.
Iesaisties ceļā uz "Patieso uzvaru"
Raksti LTV Sporta redakcijai
E-pasts: [email protected]
WhatsApp: +371 27001983
Ja futbolā un florbolā ir ieviesta prakse jaunākajās vecuma grupās rezultātus neskaitīt, tad citās lielās federācijās – basketbolā un hokejā – skaita. Tiesa, mazajās vecuma grupās oficiāli šos rezultātus nevar redzēt, un tie ir vairāk paredzēti iekšējai lietošanai.
Taču nav skaļu oponentu, kas iebilstu pret bērnu sportu bez rezultātu skaitīšanas.
Latvijā ir ierasts bērnu un jauniešu sportu virzīt zem viena nosaukuma, stingri nenodalot bērnu nodarbības kā attīstošu izklaidi, bet jauniešiem jau lūkojoties uz rezultātu un perspektīvām. Dažas sporta veidu federācijas, tostarp florbolā un futbolā, ir ieviesušas šādu nošķīrumu, arī motokrosā iet līdzīgu ceļu, apbalvojot visus bērnu sacensību dalībniekus. Vienām federācijām līdz 13 gadiem bērni ir pilnīgi cita pasaule, pēc tam – jaunieši. Citiem ir visi kopā no trīs līdz četru gadu vecuma līdz 18 gadiem.
Sporta skolas un treneri ir viens stāsts, bet ļoti būtiska un, iespējams, izšķiroša ir vecāku loma. Vecākiem ir jāsaprot, ka bērna kļūšana par čempionu klasē vai rajonā viņa dzīvē neko nemainīs. Lielākā problēma Latvijā ir tā, kas notiek tribīnēs, īpaši komandu sporta veidos, un to apliecina arī federācijas. Īpaši raksturīgi tas ir mazākajiem U-7, U-9, U-10 grupās, kur vecāki ne tikai ir gatavi viens otru galēt nost, bet dažreiz arī bērnu virzienā raida smagākus vārdus. Dažās federācijās LTV pat teica, ka būtu vajadzīgs sporta psihologs, jo iet traki, un tiek meklēti varianti, kā vecākus iegrožot. Arī individuālajos sporta veidos ir savi jautājumi, piemēram, kalnu slēpošanā trīsgadnieks atnāk noekipēts kā superzvaigzne Mikaela Šifrina, un īsti veselīgi tas tomēr nav.
Protams, sacensības bērnu vecumā neizslēdz iespēju vēlāk sasniegt izcilus rezultātus. Piemēram, Māris Štrombergs kļuva par U-9 pasaules čempionu nepilnu deviņu gadu vecumā un motivāciju nezaudēja, karjeras turpinājumā kļūstot par divkārtēju olimpisko čempionu BMX riteņbraukšanā un nopelnot neskaitāmus titulus citās sacensībās.
Futbola skolas "Metta" treneris Ģirts Mihelsons saskata, ka Latvijā lielākā problēma ne tikai futbolā, bet visos sporta veidos ir bērnu un jauniešu sporta nenodalīšana. Jaunākajiem dalība un prieks ir svarīgāks par rezultātu. Profesionālajā sportā gaitas turpina pavisam niecīga jauno sportistu procenta daļa, bet pietrūkst atsevišķu sacensību tiem, kuri vēlas gūt prieku un arī 9–12 gadu vecumā nav gatavi vecāku un treneru spiedienam, ka obligāti vajag medaļu.
Diskusija par sporta vērtībām ir sākusies un attīstīsies. LTV turpinās šķetināt bērnu un atsevišķi arī jauniešu sporta attīstībai svarīgus aspektus.
